Dabūt grāmatu
" Bībeles Pamati"
bezmaksas!

 

ĪSTENAIS NELABAIS:Ko Bībele saka par velnu

English-Latvian Parallel New Testament / Jaunā Derība Angļu un latviešu paralēls izdevums

2-2 Aba, Tēvs

Jēzus kā perfekts cilvēks bija kā Sava Tēva, tā arī mātes Dēls. Un tā bija tā psiholoģiskā matrice, kurā Viņš auga un attīstījās. Vēl salīdzinoši nesen bija maz informācijas par cilvēka agrīnajām attīstības stadijām. Biogrāfijām bija tendence iet plašumā, atainojot dzīves nogali, centrējoties uz cilvēka sasniegumiem, tikai īsumā ieminoties par dzīves sākuma posmu. Taču tagad biogrāfi un psihologi sāk saprast, ka traumām, uzvarām un vecāku ietekmei bērnībā ir izšķiroša loma cilvēka personības attīstībā un vēlāko dzīves gadu sasniegumos. Un tas, protams, ir zīmīgi, ka Bībeles pieraksti velta tik daudz uzmanības Jēzus dzīves sākumam un bērnībai, praktiski neko nestāstot par Viņa tālāko dzīves gājumu līdz 30 gadu vecumam. Tādā veidā bez liekvārdības tiek atzīta Marijas izšķirošā loma. Jēzus bija kā visi citi cilvēki. Par to nevar būt nekādu šaubu! Un kā tāds Viņš ir izgājis cauri visām tām augšanas un sabiedriskošanās stadijām, kurām mēs visi esam pakļauti. Mēs kļūstam par tiem, kas mēs esam emocionālā, intelektuālā un morālā ziņā ne tikai pateicoties mūsu neatlaidībai, bet arī vienkārši izdzīvojot virkni bioloģisku, personisku un starp-personisku attīstības posmu, sākot jau ar pirmajām mūsu dzīves nedēļām. Pati Jēzus pilnība mums jau daudz ko izsaka par Viņa māti. Kungam bija izteikta pašapziņa, Viņš zināja, kas Viņš ir un misijas apziņa Viņā bija jau kopš agras bērnības. Viņš izveidojās par personību, kuru nevarēja uztvert vienaldzīgi; cilvēki noteikti iestājās par vai pret Viņu. Šī pašapziņas sajūta Viņam noteikti izveidojās, pateicoties Marijai, kas no ļoti agras bērnības iedvesa Viņā šo unikalitātes apziņu, viņa misijas svarīgumu. Savos veidošanās gados bērns Jēzus protams nebija nobriedis un vide, kas uz Viņu iedarbojās, nebija no labākajām. Tas, ka Viņš bija nevainojams norāda, pēc manām domām, uz neatkarīgu gribas spēku, kas strāvoja Viņā no paša sākuma. Tas bija gribas spēks, kas nobriedis ļāva Viņam teikt „Es esmu [kas Es esmu]”, aizsūtīt prom lielus pūļus vienīgi ar Savas personības spēku…Taču Bībele akcentē atšķirību starp Tēva gribu un Dēla gribu (Lk.22:42; Jņ.5:30; 6:38; Ebr.10:7,9; Rom.15:3). Viņam bija jāpakļauj, iespējams, visstiprākais cilvēkam piemītošais gribas spēks Sava Tēva gribai. Un par to es, piemēram, noņemu cepuri Viņa priekšā.

Kungs Jēzus bija vīrietis, ne sieviete. Es atceros mūsu pirmo laulību gadu diskusiju ar manu sievu. Mēs runājām par to, vai vīrieši ir daudzfunkcionāli. Man bija jāatzīstas sakāvē. Vīrieši vienkārši nav daudzfunkcionāli. Mēs parasti koncentrējamies uz vienu lietu. Tas mani ierosina uz domām par garīgumu. Kas ir garīgums? Dažkārt kādu pusstundu nopūlējies ar kādu tehniska rakstura problēmu, es pēkšņi atskārstu, ka šajā pusstundā es neesmu apzināti domājis par garīgām problēmām. Mans nemierīgais prāts kavējas domās pie Jēzus. Kad Viņa prasmīgās rokas veidoja kādu mēbeles gabalu vai laboja caurumu jumtā, Viņš droši vien arī cieta no vīrietim raksturīgās nespējas domāt vienlaicīgi par divām lietām?  Kā tad Viņš varēja būt Tēvā ikdienas dzīvē un domās? Iespējams, kā vienīgajam cilvēkam, kas bija pilnīgi radīts pēc Dieva līdzības, Viņa psihē bija kā vīrieša, tā arī sievietes rakstura īpašības un Viņam piemita šī sievietēm raksturīgā prāta spēja domāt par divām lietām vienlaicīgi. Bet varbūt Viņa vīrietības piemērs definēja garīgumu kā dziļi iekšēju apziņu, kas centrējās ap Tēvu.

Bija jābūt noteiktām līdzībām starp Kunga un Viņa mātes personībām. Tā, Lk.2:33 mēs lasām, ka Marija „brīnījās” un tas pats vārds ir lietots par Jēzu Mt.8:10 un Mk.6:6. Divpadsmit gadu vecumā Kungs izrādīja tik dziļas zināšanas un garīgumu, bet pēc atgriešanās Nācaretē Viņš šķiet apspieda sevī šīs zināšanas, neizrādot tās (Lk.2:51). Tāpēc ciemata iedzīvotāji bija tik pārsteigti, kad Viņš piecēlās Nācaretes sinagogā un, pamatojoties uz Jaunās Derības izklāstu, netieši paziņoja Sevi par Mesiju. Droši vien Viņā bija uzkrājies milzīgs zināšanu klāsts un dziļš garīgums, kuru Viņš slēpa no cilvēku acīm. Tas bija vienreizējs sasniegums – būt perfektam, taču neatšķirties no citiem. Ja mums rodas jautājums, kur Viņš smēlās šo pazemību un spēju, tad atbilde ir – no mīļās mātes, kas uzkrāja visas lietas sirdī, neatklājot tās citiem, bet, klusu ciešot, gadiem ilgi pārcilāja tās savā prātā. Ir jau vairākkārt atzīmēts, ka ciemata ļaudīm nebija raksturīgi aprakstīt Jēzu kā „Marijas dēlu” – pat ja Jāzeps vairs nebija starp dzīvajiem, Viņu tik un tā sauktu Jēzus Jāzepa dēls. Iespējams, ka tas atspoguļoja, cik cieša saikne viņu uztverē bija Jēzum ar Viņa māti.    

Aba, Tēvs

Vai Jāzeps jau bija miris, vai atstājis Mariju vai ne uz to laiku, kad Jēzus sasniedza pusaudža gadus, viņš nebija Jēzus īstais tēvs. Pasaules acīs Viņš auga bez tēva. Un psiholoģiskajā ziņā tas atstāja iespaidu uz Viņa personību. Viņš varēja saukt savu Debesu Tēvu neierasti šokējošā veidā par ‘aba’, tēti. Viņa ciešā tuvība ar Debesu Tēvu izveidojās no vienas puses tāpēc, ka Viņam nebija tēva šai saulē, kā arī neizbēgamās spriedzes dēļ attiecībās ar Jāzepu. Kunga līdzībās allaž figurē stiprā tēvišķā tipa tēls; skaidrs, ka Viņa prāts centrējās ap Viņa Debesu Tēvu. Viņš varēja dedzīgi apgalvot patiesību: „Neviens nepazīst Dēlu kā vien Tēvs, un neviens nepazīst Tēvu kā vien Dēls” (Mt.11:27; Lk.10:22). Taču viņam kā jebkuram cilvēkbērnam, kuram liegta fiziska tuvība ar īsto tēvu, būs bijis jāpārdzīvo Savi rūgtie mirkļi. Tādi pārdzīvojumi rada lielu robu cilvēka psihē; taču ja viņš veiksmīgi tiek ar to galā, „robs [bērna, kuram nav tēva] psihē pārtop par logu, kas sniedz ieskatu būtības dziļumos” (1). Tieši tādēļ ir tik daudz ģēniju, kuri auguši ģimenēs bez tēva. Tādi bērni jo cieši pieķeras mātei un nejūtas dabiski tēvu vai tēvišķa tipa cilvēku sabiedrībā.

Taču ir pilnīgi skaidrs, ka Jēzus ļoti labi sapratās ar Savu Debesu Tēvu un vairumā Viņa līdzību mēs sastopamies ar stipro tēvišķo tēlu. Acīm redzamā spriedze starp Mariju un Jēzu pietiekami skaidri parāda, ka Viņš tomēr nebija pilnībā pārņemts ar viņu. Taču tas izskaidro arī lielo spriedzi, kurai bija jāvalda Kungā, domājot par māti; Viņam noteikti būs bijusi dabiska vēlēšanās būt tikpat pārņemtam ar māti, kā viņa bija pārņemta ar Dēlu. Taču Viņš pārvarēja šo vēlēšanos, lai varētu centrēties uz Savu Debesu Tēvu, lai gan no sirds mīlēja Savu māti. Tas man izskaidro Viņa neparasto uzrunu mātei - „sieva”, kā arī beidzamo traģisko atvadīšanās brīdi no viņas krustā. Taču tam tā bija jābūt patiesu attiecību ar Tēvu vārdā un tāpat kā visi krusta ciešanu aspekti arī šis fakts caurstrāvoja visu Kunga dzīvi. Un atkal mums apbrīnā jānoliec galvas Kunga priekšā; ka Viņš nebija vienkāršs apstākļu upuris, ka Viņš spēja katru Savas dzīves negāciju [piemēram fizisku tēva trūkumu] vērst Sev par labu, gūstot panākumus Savās vienreizējās attiecībās ar Savu neredzamo Debesu Tēvu. Vārdus, kas lasāmi Jņ.5:19,20: „Dēls no Sevis neko nevar darīt, ja Viņš neredz Tēvu to darām. Jo, ko Tas dara, to arī Dēls dara tāpat, jo Tēvs mīl Dēlu un Tam rāda visu, ko pats dara” C.H. Dodds nosauc par mācekļa līdzību (2). Tagad iedomājieties, ko tas nozīmēja Jēzum, kas auga Jāzepa namā, kas šķita Viņa tēvs esam, mācoties viņa arodu. Taču Viņš zināja, ka Viņa īstais Tēvs ir Dievs, un Viņš dedzīgi mācījās Viņa arodu.        

Ja mēs pieņemam, ka Jāzeps nozuda no apvāršņa diezgan agri, tad Jēzum būs bijis jāuzņemas finansiālā atbildība par ģimeni un jātop kā emocionālajā, tā arī garīgajā ziņā par ģimenes galvu. Tam bija jāspēlē būtiska loma Kunga brieduma attīstībā. Nācās izpausties Viņa apslēptajiem talantiem, sekmējot Viņa personības attīstību. Un Marija droši vien centās kompensēt vīra zaudējumu, arvien vairāk paļaujoties uz savu spējīgo pirmdzimto, Jēzu, kļūdama gluži apmāta ar Viņu. Tieši šo faktu var uzskatīt par fonu viņu acīm redzami saspringtajām attiecībām Viņa kalpošanas laikā, jo Kungs centās pildīt Dieva gribu tā vietā, lai pilnībā nodotos pelnīšanai no-rokas-mutē, lai uzturētu Savu māti un jaunākos bērnus. Speciālisti ir atzinuši, ka mātes šādās situācijās pilnībā ignorē to dēlu, uz kuriem viņas paļaujas, personīgās vajadzības. Viņas nojausma par to, kas Jēzus patiesībā ir, droši vien bija mazinājusies; iespējams, viņa bija sākusi Viņā redzēt vienīgi gudru, strādīgu un apbrīnojamu visu jaunās nabaga atraitnes ikdienas problēmu risinātāju. Un arī mūs dzīve ar tās nemitīgajām ikdienas problēmām var novest pie līdzīgām kļūdām mūsu attiecībās ar Kungu. Mēs ne uz brīdi nedrīkstam zaudēt Viņa esamības brīnuma sajūtu.

Loti bieži, kad noteiktas vajadzības izvirzās priekšplānā, piem., nepieciešamība pusaudzim rūpēties par jaunākajiem brāļiem, māsām un māti, tad citas vajadzības tiek apspiestas un personības attīstība kļūst vienpusēja; bioloģiskā attīstība neizbēgami ved uz fiziskā brieduma gadiem, taču nepiepildītās emocionālās vajadzības tiek apspiestas un paliek tajā pat attīstības stadijā. Šīm vajadzībām ir tendence izlauzties uz āru un prasīt savu, it īpaši spriedzes situācijās. Taču nav nevienas pazīmes, ka mūsu Kungs būtu bijis emocionālā ziņā apdalīts pieaugušais. Visādā ziņā Viņš bija perfekts cilvēks. Droši vien Viņa koncentrēšanās uz attiecībām ar Tēvu bija tik stipra, ka Viņš varēja pilnvērtīgi attīstīties un Viņa cilvēciskās dzīves problēmas neiedarbojās uz Viņu un neiedragāja Viņa personību. Un tajā Viņš mums ir vispārākais piemērs.

Tēva atrašana

 Gandrīz visi adoptētie bērni alkst atrast savus īstos vecākus, ja tie vēl ir dzīvi, vai arī tos, kas viņus pazina, ja viņu vairs nav starp dzīvajiem. To pierāda stāsti par aborigēnu bērnu ‘nozagto paaudzi’, kas bija piespiedu kārtā atņemti vecākiem; viņu dzīves stāsti ir apmātība ar vēlēšanos ‘atrast’ savus vecākus visdažādākajos veidos. Kunga uzmanība droši vien pievērsās šīm domām par īstā Tēva ‘atrašanu’ no 3 vai 5 gadu vecuma, kad bērniem parasti veidojas šī obligātā bioloģiskā saikne. Marija Viņam droši vien bija teikusi, ka Viņa īstais Tēvs nav tuvumā, ka Viņš ir ‘atrodams’ Viņa vārdu grāmatā – Bauslībā un Praviešos. Šai ziņai bija jāievieš Viņā vēlme ne tikai lasīt rakstus, bet arī saprast katru vārdu tajos, apdomāt tos, zīmējot Savā iztēlē Sava Tēva vaibstus. Viņš būs kāri lasījis Toru no viena gala līdz otram atkal un atkal, zinot, ka tie ir Viņa Debesu Tēva vārdi. Caur tiem un caur lūgšanām Viņš ‘atzina’ un dziļi iemīlēja Savu Tēvu, jo Viņš ir Rakstos atspoguļots visā pilnībā, nekas nav apslēpts. Jo vārds ir Dievs, un Dievs ir Viņa vārds. Un Viņš varēja uzrunāt Savu Tēvu ‘aba’, tik cieša bija kļuvusi saikne starp tiem.  Kungam bija lielāka izpratne par Tēvu nekā visiem Tempļa un sinagogu skolotājiem, jo Viņš ik dienu pārdomāja Tēva liecības (Ps.119:99). Viņš bija vārds, kas tapa miesa; Viņš vienmēr ir bijis Tēva vārda starpnieks.

Gars, kas Viņu rosināja, daļēji bija Viņam piemītošā psiholoģiskā nepieciešamība, Viņa vēlme, kas auga augumā, zināt un mīlēt Savu īsto Tēvu, Savu tēti. Tajā Viņam palīdzēja pārliecība mātes mīlestībā. Un tā kā ebreju bērni tradicionāli mācās lasīt no Dieva vārda, mēs varam būt pārliecināti, ka Viņš bija Dieva vārda pilns. Divpadsmit gadu vecumā Viņš fenomenāli izprata rakstus. Viņš bija pārliecības pilns un drošs Savā atziņā, ka Dievs Debesīs ir Viņa īstais Tēvs un ka raksti runā arī par Viņu…Viņš varēja mācīt citus lūgt Dievu, kas ir debesīs, ar lielu pārliecību, kas nāca no Viņa absolūtās atziņas, ka Viņa tēvs tur patiesi ir. Šī atziņa, es domāju, bija vienkārši fantastiska un mīlestība starp Tēvu un Dēlu…patiesi iespaidīga. Ir droši apstiprinātas liecības, ka 1.gadsimta Palestīnā bija vairāki cilvēki, kas bija  iemācījušies visu Veco Derību no galvas; un man nav ne mazāko šaubu, ka Kungs arī zināja Rakstus no galvas.

Jņ.5:19 dod ieskatu Kunga Sevis  paša apzināšanā. Viņš saka, ka Viņš dara tāpat, kā Viņš redz Tēvu /aba / tēti darām’ „Dēls dara tāpat”. Tā ir bērna valoda, kas atdarina savu tēti. Un Viņš runā par Sevi kā pieaugušu, ka Viņš dara tāpat. Šai ziņā Viņā bija kaut kas no bērna. Un arī mācekļi to šķiet esam pamanījuši – jo Apustuļu darbos (3:13,26; 4:27,30) viņi vismaz četras reizes, runājot par Jēzu, nosauc To par Dieva „svēto bērnu” (latviešu tulkojumā: „Dieva kalpu”). Viņu Jēzus tēlā atspoguļojās šī līdzība bērnam Viņā, kas kavējās viņu atmiņās par Jēzu. Un lai arī mēs „nemitīgi sauktu Aba, tēti…”. Šīs baznīcas dziesmas melodijā izskan visa tā brīnums, ka arī mēs cenšamies atrast savu īsto Tēvu. Dieva Dēla garam / attieksmei jātop mūsējai, lai arī mēs tāpat kā Viņš sauktu „Aba, tēvs!” (Gal.4:6; Rom.8:15). Mums jāizkopj sevī šī dievbērnības Gara attieksme; Viņš uzsvēra, ka Viņa Tēvs ir mūsu Tēvs (Jņ.20:17). Jēzus izturējās un visai pasaulei bija tāds, it kā Viņa īstais Tēvs būtu bijis ar Viņu kopš paša dzīves sākuma. Tik cieši Jēzus bija piekļāvies Tēvam; tik veiksmīgi Viņš Bija To atradis, ka pat tas, ka Tēvu nevarēja ‘redzēt’, nebija nekāds šķērslis viņu ciešajām attiecībām. Un tā tam jābūt arī mūsu gadījumā, ticot neredzamajam un tiem, ko mēs neredzam.

Vēl vienu ieskatu Kunga Sevis apzināšanā sastopam pierakstos par Viņa izturēšanos templī 12 gadu vecumā. Tajā psiholoģiskajā matricē, kurā dzīvoja bērns Jēzus, kā arī 1.gadsimta Palestīnas kultūras apritē atbilde, kuru divpadsmitgadīgais Jēzus deva mātei: „Vai nezinājāt, ka Man jādarbojas Sava Tēva lietās?” bija rupja. Tā šķiet aizskaroša arī Jāzepam. Taču šis teiciens Kunga gadījumā nebija grēks, to nevar nosaukt arī par pārgudra bērna komentāru – kaut gan no kāda cita mutes nākam, to tā varētu nosaukt. Tas vienkārši atspoguļo ārkārtīgu nošķirtību no mātes un audžu tēva, kā arī norāda uz Viņa brieduma pakāpi un Savas identitātes kā vienpiedzimušā Dieva Dēla apzināšanos.           

Nākošais psiholoģiskās matrices posms būs iestājies laikā, kad Kungam bija 30, kad jaunākie bija pietiekami pieauguši, lai varētu par sevi pastāvēt un atkristu nepieciešamība gādāt par tiem. Normālas psiholoģiskās attīstības posmā iestājas vēlme dibināt savu ģimeni, savu pavardu. Tā vietā Viņš visu Savu enerģiju novirza uz Palestīnas zemes arāju pulku, kas pamazām, šaubīdamies, bet iemīl Viņu un nes augļus Viņa slavai. Ir ļoti daudz pētījumu par vīriešu lūzuma gadiem, kas iestājas 30 gadu vecumā, kad norimst eksperimentēšanas vēlme un rodas vēlēšanās nomierināties, nodibināt pastāvīgas attiecības, kad rodas sajūta, ka dzīve steidzas garām…to visu ļoti labi apkopojis Daniēls Levinsons savā pētījumā par „pārejas periodu 30 gadu vecumā” (3). Visu šo enerģiju Kungs novirza Savai trīsgadīgajai kalpošanai, kas pārveidoja cilvēku likteni, tik intensīva un tālejoša un veiksmīga tā bija.  „Es noeimu jums vietu sataisīt…” noteikti ir atsauce uz palestīniešu tradīciju, pēc kuras sieva nāca uz dzīvi pie vīra pēc gada un vienas dienas, kamēr vīrs ‘sataisīja vietu’ viņai. Ar krusta upuri Viņš atpirka mūs kā savu līgavu. Līgavainis „taps atņemts” no kāzu ļaudīm (Mk.2:20) – tas pats vārds lietots Jes.53:8 par Kungu Jēzu, kas „aizrauts” no dzīvo pasaules Savā krusta nāvē. Bet līgavainis ‘top atņemts’ no kāziniekiem – jo Viņš dodas, lai apprecētu līgavu. Krusts, ar visām tā asarām, asinīm un sāpēm, bija Kunga laulības ar mums.

Bez tēva Galilejā

Andries van Arde ir ļoti sīki apcerējis Jēzus, kā dēla bez tēva, stāvokli Galilejā. Viņš atzīmē, ka „saskaņā ar laulības līgumiem izraēliešu patriarhālajā prāta ievirzē Otrā tempļa laikposmā, Jēzum kā dēlam bez tēva nebūtu savas sociālās identitātes. Viņu nevarētu saukt par Ābrahāma dēlu, proti, Dieva dēlu. Viņam būtu bijusi liegta pieeja izraēliešu tiesas templim, kur starpnieki varētu atvieglot grēku piedošanu. Viņam būtu liegta privilēģija arī apņemt kāda meitu par sievu” (4). Kāds paradokss! Tāpēc ka Viņš bija Dieva Dēls, Izraēls Viņu noraksta kā nepiederošu Dieva bērniem; tāpēc ka Viņš ir Ābrahāma sēkla, Viņu noraksta kā nekam nederīgu, Ābrahāmam nepiederošu. Tagad mēs varam labāk saprast, kāpēc Viņš varēja pievilkt citus sociāli izstumtos; mums ir vēl viens ieskats tajā, kāpēc Viņš neapņēma sievu; jo dziļāk mēs spējam novērtēt tā fakta nozīmi, ka Viņš piedāvāja piedošanu un sadraudzību ar Dievu tiem, kas bija ārpus tempļa sistēmas. Viņš varēja piedāvāt jaunu sociālu identitāti cilvēkiem, jo Viņš zināja, kā tas ir, kad tās nav. To visu apstiprina Bībeles pieraksti. Tāpēc ebreji teica, ka Jēzus „nav Ābrahāma bērns”, ka viņš ir „netiklībā dzimis” (Jņ.8:41,42), „grēcinieks”(Jņ.9:16). Un Viņu sauca arī par „samarieti” (Jņ.8:48). Saskaņā ar Mišnu, „…tie ir nenoteikta statusa cilvēki, ar kuriem precēties nedrīkst: tie ir ārlaulībā dzimušie, atradeņi un samarieši” (5). Atsacīšanās nosaukt Jāzepu par Savu tēvu nozīmēja, ka Kungs nevar apprecēt nevienu reliģiskas ģimenes meitu.

Mēs uzrunājam mūsu ticības biedrus „brālis” un „māsa”, nepievēršot uzmanību šo uzrunu dziļam un dievbijību iedvesošam nozīmīgumam. Pāvils spēcīgi akcentē to faktu, ka Kungs Jēzus radīja jaunu ģimenes sajūtu, „sociālās identitātes” ģimeni. Mums ir grūti iedomāties, cik radikāli tas skanēja pirmā gadsimteņa Palestīnas apstākļos; tāpat kā mēs varam to neievērot arī mūsu pašu kontekstā. Pirmā gadsimta Vidusjūras baseina pasaulē ģimenēm bija ļoti nozīmīga loma. Ģimenes galva bija absolūts noteicējs. Tas, ka Kungs mācīja Saviem sekotājiem nevienu virs zemes nesaukt par savu tēvu, bija galējība; taču Viņš to teica un sagaidīja šīs mācības izpildi (Mt.23:9). Tāpat Viņa mācība par Tēvu debesīs mums var likties ļoti vienkārši pieņemama, bet tā bija radikāla prasība pirmā gadsimta apstākļos. Ģimene tajos laikos bija „centrāli izvietota institūcija, kas uzturēja sociālo eksistenci…tā [bija] personiskas lojalitātes galvenais centrs un tai bija noteicoša loma indivīda dzīvē” (6). „Mūsu Tēvs debesīs!” bija lūgšana, kuru nācās grūti izteikt, ja cilvēks reāli pieņēma šo vārdu nozīmi; tāpat kā tas ir arī šodien. Doma par piederību citai ģimenei, kuras galva ir Kungs Jēzus debesīs, piederību jaunai visas pasaules brāļu un māsu sabiedrībai, kur galvenā noteikšana katras personas dzīvē ir Kungam debesīs, bija patiesi radikāla. Bija vajadzīga liela uzticēšanās un dziļa ticība šim neredzamajam ģimenes galvai, lai atdalītos no pastāvošās ģimenes. Un Kristus aicinājumam ir tikpat radikāla izskaņa arī šodien. Sociālā vide augstskolā, puiši darbā, mūsu neticīgie ģimenes locekļi…visi tagad ieņem otru vietu pēc mūsu mīļās ģimenes Kristū. taču mēs tik vieglprātīgi izmantojam vai nepievēršam pienācīgu uzmanību mūsu garīgajai ģimenei; mēs pārāk viegli atslēdzamies no tās, nesatiekamies ar to, neliekamies ne zinis par to.                

Būdams izstumts no sabiedrības, Viņš pilnībā pievērsās Savam Debesu Tēvam. Un tas bija jūtams, to varēja uztvert. Atcerieties, kā virsnieks noteica: „Patiesi Šis bija Dieva Dēls”. Jaunas ģimenes radīšana bija radikāla toreiz; un tikpat radikāla tā ir arī šodien. Starp citu, Kungam droši vien būs uznācis kārdinājums nosaukt Jāzepu par tēvu. Tas lielā mērā atvieglotu Viņa dzīvi. Tāpat kā mēs topam kārdināti noliegt mūsu Debesu Tēvu un dzīvot un rīkoties kā visa apkārtējā pasaule. Saskaņā ar rabīnu rakstiem Quiddusin 4:2, ārlaulībā dzimušajam ir jācieš klusu, kad uzdod jautājumu: „No kurienes tu esi?” un tieši to Jēzus arī dara, kad Viņam uzdod šo jautājumu Jņ.19:9. Šī atteikšanās nosaukt Sevi par Jāzepa dēlu maksāja Viņam dzīvību. Viņš atteicās nosaukt Sevi par Jāzepa dēlu. E.P. Sanders uzsver, ka Jēzum ārlaulībā dzimušā statuss nozīmēja ne tikai to, ka Viņu neuzskatīja par Dieva vai Ābrahāma dēlu; šo pašu iemeslu dēļ Viņu ieskaitīja „grēcinieku” kategorijā (7). Ja Jāzeps patiesi pameta Mariju, tad viņu uzskatītu par „prostitūtu” un Jēzu par „ārlaulībā dzimušu”, atkal ieskaitot Viņu „grēcinieku kategorijā”. Tajā mēs redzam, cik brīnumaini izvēršas Dieva darbs, ka Dieva Dēlu uzskata par grēcinieku, kaut arī Viņš tāds nav. Pret Viņu izturējās kā pret grēcinieku un tādējādi Viņam radās izpratne par to, kā jūtamies mēs, patiesie grēcinieki.

Cīņa ar šaubām par Sevi

Pēc manām domām tuksneša kārdinājumu būtība saistās ar Jēzus prāta noslieci uz šaubām par Savu identitāti; par to, vai Viņš patiesi ir Dieva Dēls. Galu galā visa Viņa apkārtējā pasaule domāja, ka Viņš ir cilvēka dēls. Iespējams, ka Marijas vēlākajiem dzīves gadiem raksturīgais ticības sabrukums apklusināja viņā atmiņas par Eņģeļa vizīti un viņas dīvainā dēla dievišķo ieņemšanu. Iespējams, tas viss viņai likās kā sapnis, it īpaši, ja Jāzeps bija miris, vai nebija vairs ar viņu. Jēzus bija tik cilvēcīgs, ka droši vien viņam arī likās nereāla iespēja, ka faktiski viņa māte bija vienīgā sieviete, kas ieņēma dēlu tieši no Dieva. Un mūsu priekšā arī uzaust šis kārdinājums; vai tiešām mēs atšķiramies no apkārtējās pasaules, vai mēs patiesi esam no jauna dzimuši, vai tiešām Dievs redz mūsos Savus bērnus; vai mēs saņemsim Dieva bērniem domāto pestīšanu un mūžīgo dzīvību kā Viņa ģimenes locekļi, būdami tagad Viņa bērni. Šīs prāta cīņas nav grēcīgas; Kungs tās panesa, negrēkodams. Sekojošās rindkopas liecina par to, ka Kunga tuksneša kārdinājumi bija saistīti ar Viņa šaubām par Viņa dievišķo izcelsmi:

• Apsolījums saņemt „visas pasaules valstis un viņu godību” izteikts Ps.2:7,8 vārdiem. Tajā Dievs pasludina pasaulei Savu Dēlu un aicina Viņu: „Prasi Man, tad Es tev došu tautas par īpašumu un pasaules galus par mantību”. Grieķu valodas vārdi līdzinās tiem, kurus ‘velns’ saka Jēzum. Pilnīgi skaidrs, ka Kungs tika kārdināts ne tikai nepareizi izlietot Bībeles vārdus, bet gan arī vienkārši pārbaudīt, vai Viņš patiesi arī ir Dieva Dēls.
• „Ja Tu esi Dieva Dēls…” šie vārdi atkārtojās kārdinājumu gaitā. Vai nu, kā es to uztveru, ‘velns’ attiecas uz Kunga paša iekšējiem kārdinājumiem; vai, ja mēs lasām kārdinājumu pierakstus, attiecinot tos uz burtisku personu, tad tai personai nebija īstas pārliecības par Jēzus identitāti. Šis otrais variants ir vēl viena nagla zārkā tai sapratnei, ka ‘velns’ ir visuvarens kritušais eņģelis, kas izvēlējies Jēzu par savu mērķi.
• „Ja Tu esi Dieva Dēls, tad saki, lai šie akmeņi top par maizi” (Mt.4:3) varētu tulkot ka pavēli Dievam pārvērst šos akmeņus par maizi (8). Šīs domas pamatā ir priekšstats par to, ka Dievs darīs to, ko Jēzus, Viņa Dēls, Tam lūgs. Kārdinājuma nolaisties no tempļa zemē pamatā ir tā pati doma – ‘Ja Dievs patiesi ir tavs tēvs, tad Viņš tev sniegs neierobežotu aizstāvību’.
• Kārdinājums pielūgt velnu un tad saņemt visas pasaules valstis arī saistās ar šaubām par sevi – kā Dieva Dēlam nākotnē visas valstis piederēs Viņam un tiks dotas Viņam, kā tas teikts Ps.2. 
• Ebreji sagaidīja, ka Mesija Sevi pierādīs, radot mannu (9). Rabīnu rakstos (Pesigta Rabbati 36/126a) teikts: „Kad Ķēniņš Mesija atklās sevi, lai pasludinātu pestīšanu, viņš nāks un stāvēs uz tempļa jumta.” Kungs Jēzus bija Palestīnas ebrejs, kuram šīs domas bija zināmas. Tādēļ Viņa kārdinājumi liecina par šaubu elementu Viņa kalpošanas aizsākumā, vai Viņš patiesi ir Mesija. Kārdinājums sastāvēja tajā, lai pierādītu to apkārtējo cilvēku, nevis Dieva izpratnes terminos.
• Kārdinājumu sastāvdaļa bija redzamu brīnumu darīšana, lai pierādītu, ka Viņš patiesi ir Dieva Dēls. Kungs vairākas reizes uzsver, ka brīnumu pieredze pati par sevi nevienam nepierāda, ka Viņš ir Dieva Dēls. Viņš to mācīja, pats pieredzējis šos lielos kārdinājumus. Šie kārdinājumi, ko izsauca šaubas pašam par sevi, atkārtojās. Mēs lasām, ka velns uz laiku atstājās no Jēzus, kas netieši norādīja uz to, ka tas mēdza atgriezties. Ja velns attiecas uz burtisku personu, tad Rakstos par to vairs nav ne vārda. Bet ja velnu izprotam kā Jēzus personīgos kārdinājumus, tad viss noskaidrojas. To cīņu būtība, kuras Viņš iekšēji izcīnīja, sēdēdams tuksnesī, mēdza atgriezties. Faktiski, kad vien evaņģēliju aprakstos Kungs tiek ‘kārdināts’, šie kārdinājumi jāsaprot nevis kā vienkārši ‘pārbaudījumi’, bet kā morāli kārdinājumi, kuros atkārtojas tuksneša kārdinājumu būtība.
• Grieķu valodas frāze ‘saki, lai šie akmeņi top par maizi’ atkārtojas Mt.20:21, kur sieviete līdzīgā veidā lūdz, lai Jēzus teiktu vārdu, kas piešķirtu viņas dēliem labākās vietas Valstībā. Līdzīgi arī Lk.9:54, kur Kungu lūdz teikt vārdu, lai uguns nāktu no debesīm pret samariešiem. Uguns kritīs no debesīm tikai pastarajā dienā (Atkl.20:9). Atkal šo kārdinājumu būtība ir cenšanās pierādīt, ka Viņš ir Dieva Dēls, liekot Valstībai nākt Viņa dzīves laikā, lai izbēgtu krusta. Kad tieši Viņa nāve un augšāmcelšanās ir faktiskā Viņa pasludināšana par Dieva Dēlu (Rom.1:4) – nevis Viņa darītie brīnumi. Jo daudzi cilvēki ir darījuši brīnumus, taču tas nenozīmēja, ka viņi bija dzimuši Dieva Dēli. Un tieši to visu Viņš arī pārdzīvoja tuksneša dienu laikā.
• Vēl viens ‘velna’ atgriešanās piemērs ir ‘kārdinājumā’, ko Kungs Jēzus piedzīvoja, kad rakstu mācītāji un farizeji pieprasīja no Viņa kādu ‘zīmi’, brīnumu, lai pierādītu, ka Viņš patiesi ir Dieva Dēls (Mt.12:38-40; 16:1-4).
• Kārdinājums pierādīt Sevi atkal nepārprotami atkārtojās arī, kad Viņš bija krustā (Mk.15:27-32).
• Kunga kārdinājums sakarā ar šķiršanos un otrreizējām precībām saistās arī ar morālu problēmu (Mt.19:1-9). Jānis Kristītājs šķīrās no galvas par to, ka kritizējis Hēroda šķiršanos un otrreizējas precības; un šī jautājuma mērķis bija izsaukt Kunga reakciju, kuru Hērods uzskatītu kā viņa kritizēšanu. Iespējams, ka Kunga kārdinājums bija paziņot Sevi par ķēniņu Hēroda vietā un pasludināt politisku Valstību šeit un tagad. Līdzīgi arī attiecībā uz ‘kārdinājumu’, vai maksāt nodevas Romai, vai nē (Mk.12:14). Atteikšanās no nodevu maksāšanas bija klasiskais ebreju revolucionāru sauklis, jo nodevu uzskatīja par pret jūdu ticību vērstu rituālu un pagānu darbību finansēšanu. Tātad atkal kārdinājuma būtība bija, tāpat kā tuksnesī, pasludināt Sevi par Izraēla ķēniņu un Dieva Dēlu šeit un tagad, nevis sagaidot nāvi, kad augšāmcelšanās būs patiesā Viņa atklāšanās kā Dieva Dēlam (Rom.1:4).
• Pētera kārdinājums Kungam arī pastāvēja tajā, ka Viņam nav jācieš, ka Viņš var kļūt par ķēniņu uzreiz, šeit un tagad (Mt.16:21-23). Iespējams, ka, nosaukdams Pēteri par ‘sātanu’, Kungs atsaucās uz saviem tuksneša kārdinājumiem, cīņām ar ‘velnu’.

 

Piezīmes

• Edward Edinger, Ego and Archetype (New York: Putnam, 1973), p.132.
• C.H. Dodd, More New Testament Studies (Manchester: M.U.P., 1968), pp.30-40.
• Daniel Levinson, The Seasons of a Man’s Life (New York: Alfred Knopf, 1978).
• Andries van Aarde, Fatherless in Galilee: Jesus as Child of God (Harrisburg, PA: Trinity Press, 2001), p.4. Saskaņā ar Talmuda rakstiem (Yebamot 78b, Dt.23:3), cilvēks, kura tēva vārds nav uzrādīts, nav tiesīgs ieiet templī vai laulāties ar patiesu izraēlieti. Atsauce uz Jēzu kā „Marijas dēlu” (Mk.6:3), nevis „Jāzepa dēlu” ir acīm redzot ļoti neparasta. Tā parāda, ka Kungam nebija sociālās identitātes pirmā gadsimta Izraēlā; Viņš nebija piederīgs kāda tēva namam. Starp citu, sarkastiskā piezīme Mt.27:64 „pēdējā vilšana tad būtu lielāka nekā pirmā”, iespējams, ir atsauce uz Marijas un Jēzus apgalvojumu par to, ka Jēzus dzimis no jaunavas, kas jūdu skatījumā bija „pirmā vilšana”.
• Citēts no J.A. Montgomery, The Samaritans: The Earliest Jewish Sect (New York: KTAV, 1968), p.181.
• Par to daudz rakstījis Bruce Malina. Skat viņa Christian Origins and Cultural Anthropology (Atlanta: John Knox Press, 1986) un The New Testament World: Insights from Cultural Anthropology (Louisville, KY: Westminster / John Knox Press, 1993).
• E.P. Sanders, The Historical Figure of Jesus (New York: Allen Lane, 1993), p.229.
• Šim tulkojumam plašu pamatojumu dod J.B. Gibsons grāmatā The Temptations of Jesus in Early Christianity (Sheffield: Sheffield Academic Press, 1995), p.99.
• B.Gerhardsson, The Testing of God’s Son (Lund: Gleerup, 1966), p.44.

PIRMĀ NODAĻA: Bībeles Pamati

 

1-1 Dieva personība || 1-2 Kas izriet no viendievības | 1-3 Dieva izpausme | 1-4 Dieva Gars || 1-5 Vai Svētais Gars ir persona? | 1-6 Personifikācijas princips | 1-7 Apsolījumi Ēdenē | 1-8 Apsolījumi Ābrahāmam | 1-9 Apsolījumi Dāvidam | 1-10 Vecās Derības pravietojumi par Jēzu | 1-11 Dzimšana no jaunavas | 1-12 Kristus vieta Dieva plānā | 1-13 Vai Jēzus radīja zemi? | 1-14 Jēzus nav iepriekš pastāvējis: Nu un tad? | 1-15 Atšķirības starp Dievu un Jēzu | 1-16 Jēzus daba | 1-17 Jēzus cilvēcība | 1-18 Jēzus uzvara | 1-19 Jēzus asinis | 1-20 Jēzus un Mozus bauslība | 1-21 Jēzus kā mūsu pārstāvis | 1-22 Kristus augšamcelšanās nozīme priekš mums | 1-23 Kristus mira par mani: Tad kas man būtu jādara? | 1-24 Kristus iedvesma ikdienas dzīvē |

TREŠĀ NODAĻA: Kā īstenais Kristus tika pazaudēts