Jēzus dievišķā puse

2-22 Jēzus dievišķā puse

Daudzkārt diskutējot ar Trīsvienības piekritējiem, man ir nācies ievērot, ka pants, kuru es citēju Jēzus cilvēciskuma atbalstam, ir blakus pantiem, kas runā par Viņa dievišķo pusi. Piemēram, vairums tekstu, kas ‘pierāda’ tēzi ‘Jēzus ir Dievs’ un tēzi ‘Jēzus bija cilvēks’ – atrodami Jāņa evaņģēlijā. Tā vietā lai vienkārši pārmaiņus citētu pantus sava viedokļa pierādīšanai, piem., „Es un Tēvs, mēs esam viens” un „Tēvs ir lielāks nekā Es”, mums ir jāsaprot, ka tie runā par vienu un to pašu Jēzu. Neskaitāmās debates par Jēzus dabu palaiž garām tieši šo būtiskāko faktu; šī cilvēka, vairāk kā cilvēka, brīnums slēpās Viņa neviltotajā cilvēcībā, taču vienlaicīgi pilnīgajā Dieva iemiesojumā. Tas bija un ir šī Cilvēka neatvairāmas pievilcības brīnums. Abi šie Kunga aspekti, godā celšana un cilvēcība, arī Vecajā Derībā ir saistīti. Klasisks piemērs ir Ps.45:6,7: „Tavs tronis kā Dieva tronis pastāv joprojām un mūžīgi [šie vārdi citēti Jaunajā Derībā, runājot par Jēzu]…Tas Kungs, tavs Dievs, tevi svaidījis [darījis tevi par Kristu]”.

Kunga cilvēcības un Viņa godības titula sastatīšana ir tas, kas raksturo vienīgi Viņu. Un tieši to cilvēkiem ir tik grūti pieņemt, jo tas prasa lielu ticību cilvēka spējai būt patiesi Dievam līdzīgam. Šo domu līdzās sastatīšana ļoti spēcīgi izpaužas Vēstulē ebrejiem. Vienīgi šeit Jaunajā Derībā Viņa parastais cilvēka vārds „Jēzus” ir tik droši lietots – ne ‘Jēzus Kristus’, ne Kungs Jēzus’, bet vienkārši ‘Jēzus’ (Ebr.2:9; 3:1; 4:14; 6:20; 7:22; 10:19; 12:2,24; 13:12). Taču tieši Vēstule ebrejiem uzsver, ka Viņu var saukt par Dievu, ka Viņš ir pilnīgs un izteikts Dieva tēls. Man jāatzīmē, ka katrā no šīm desmit vietām, kur Vēstulē ebrejiem lietots vārds ‘Jēzus’, tas izskan it kā apbrīnas un cieņas kulminācijas punkts. Piemēram, „kur Jēzus par mums iegājis kā ceļvedis” (Ebr.6:20). „Bet jūs esat tuvojušies… un… un… un… un… un… un jaunās derības starpniekam Jēzum” (Ebr.12:22-24). Šis neizpušķotais tituls ‘Jēzus’, viens no parastākajiem vīriešu vārdiem 1.gadsimta Palestīnā, kas izplatības ziņā līdzinājās šodienas Dāvim, Stīvam vai Džonam Anglijā, kas pauda Viņa nepārprotamo cilvēciskumu, tiek lietots kā Viņa cieņas visaugstākais apliecinājums. Viņam pienākas visaugstākā cieņa tieši Viņa cilvēcības dēļ. Jāņa evaņģēlijs lieto augstu valodu, lai aprakstītu Jēzus personību – bet faktiski, ja mēs tam pievērsīsim uzmanību, tad viņš lieto to pašu valodu, runājot par visiem cilvēkiem. Lūk, daži piemēri:

Par Jēzu	Par cilvēci vispār vai par citiem cilvēkiem
Esmu nācis šinī pasaulē (9:39; 12:46; 16:28; 18:37)	1:9 [par ‘ikvienu cilvēku”]; 6:14.’Nācis pasaulē’ nozīmē ‘piedzimis’ 16:21; 18:37
Dieva sūtīts (1:6; 3:28)	3:2,28; 8:29; 15:10
No Dieva (9:16,33)	9:17,31
Ko Es pie Tēva esmu redzējis (8:38)	Cilvēka darbs, ‘kas patiesību runājis, ko dzirdējis no Tēva’ (8:40)
Dievs bija Viņa Tēvs	8:41
Es nāku no Dieva (8:42)	8:47
Tēvs bija Viņā, un Viņš bija Tēvā (17:21)	15:5-10; 17:21-23,26
Dieva Dēls (1:13)	Visi ticīgie ir „no Dieva” (1:13; 1.Jņ.2:29- 3:2,9; 4:7; 5:1-3,8)
Svētīts un sūtīts pasaulē (17:17-19)	20:21
Jēzum bija jāklausās un jāpieņem Tēva mācība (7:16; 8:26,28,40; 12:49; 14:10; 15:15; 17:8)	Visi Dieva bērni būs Dieva mācīti (6:45)
Tēvu ir redzējis (6:46)	Ebrejiem bija jābūt spējīgiem to darīt (5:37)
Nav dzimuši ne no asinīm, ne no miesas iegribas, ne no vīra gribas, bet no Dieva	Attiecas uz visiem ticīgajiem (1:13)

Sastatīšana

Vēstules ebrejiem 1.nodaļa šķiet dodam spēcīgāko atbalstu kā ‘Jēzus ir Dievs’, tā arī ‘Jēzus nav Dievs’ skolām. Kādu rītu pārdomās par šo problēmu es pēkšņi uztvēru, kas notiek. Vēstules autors faktiski tīšuprāt sastata Kristus cilvēciskuma un pakļaušanās Tēvam valodu ar apgalvojumiem un citātiem, kas piedēvē Dieva valodu Jēzum. Bet uzsvars atkārtoti tiek likts uz to, ka Dievs to visu ir darījis Jēzum. Dievs ir piešķīris Jēzum šo godību. Panti, kas par to liecina: Dievs ir Jēzu dzemdinājis (Ebr.1:5), Dievs saka eņģeļiem, lai tie pielūdz Jēzu (Ebr.1:6), tas bija „Dievs, Tavs Dievs”, kas svaidījis Jēzu, proti darījis Viņu par Kristu, par svaidīto (Ebr.1:9); tas bija Dievs, kas teica Jēzum sēdēt Viņam pa labai rokai, tiekāms Viņš liek Sava Dēla ienaidniekus par Viņa kāju pameslu (Ebr.1:13); Dievs bija Tas, kas dzemdināja / radīja Jēzu, Dievs Viņu kronēja, ar godu un slavu Dievs Viņu vainagoja (Ebr.2:7), Dievs visu ir licis zem Viņa kājām (Ebr.2:8). Un šim uzsvaram pa starpu – jo uzsvars ir uz to likts – uz Tēva pārākumu pār Dēlu…mēs rodam Jēzum adresēto uzrunu: „Dievs” (Ebr.1:8), kā arī Vecās Derības fragmenti par Dievu tiek attiecināti uz Viņu (Ebr.1:5,6). Sastatīšana nav nejauša. Tās mērķis ir izcelt to, ka Jēzus godā celšana bija Viņa Dieva, Viņa Tēva roku darbs. Kurš ir un paliek vienīgais, kas var celt godā un slavā un kurš, Kunga paša vārdiem sakot, ir lielāks par Viņu (Jņ.14:28).

Kunga cilvēciskuma un Viņa godības sastatīšana ir atrodama visā Bībeles mācībā par Viņa nāvi. Tiek atzīmēts, ka visi Jēzus teicieni ‘Es esmu’, ar to nepārprotamo atsauci uz Dieva Vārdu, atrodami kontekstā, kurā runāts par Jēzus pakļaušanos Dievam (1). Viņš tika ‘paaugstināts’ krustā un kaunā; taču Dieva acīs caur šo aktu Viņš tika ‘paaugstināts’, celts ‘godā’. Mēs lasām Jes.52:14, ka Viņa vaigs bija tik pārvērsts, ka tas nelīdzinājās cilvēkam. Taču pārdomājot 2.Kor.4:4-6 teikto, mēs atrodam, ka Viņa seja bija Dieva seja; Viņa godība bija un ir Viņa Tēva godība: „Kristus godības evaņģēlija gaišums, kas ir Dieva attēls…lai dotu Dieva godības atziņas gaismu Kristus vaigā”. Kurš ir tas, kas glābj Savu tautu? Jesaja sauc to par „Tā Kunga elkoni”: „kam ir atklājies Tā Kunga elkonis?” (53:1; salīdz. ar 52:10). Un tad viņš turpina: „Viņš, Tā Kunga kalps, uzauga neticīgā pūļa priekšā kā atvase un kā saknes atzarojums izkaltušā zemē” (2.p.). Tātad, Tā Kunga elkonis ir persona – dievišķa persona! Viņš ir Dieva „labā roka”. Viņš ir arī cilvēks: Viņš izaug kā saknes atzarojums izkaltušā zemē. Tāds pats sastatījums atrodams veidā, kā Kungs atdzīvināja atraitnes dēlu. Viņš pieskārās zārkam – tā ka pūlim būs bijis jāšausminās, cik nešķīsts Viņš bija, un kā Viņš identificējās ar nešķīstajiem, pats kļūdams nešķīsts. Tas noteikti šokēja zārka nesējus tā, ka tie apstājās. Bet tad Kungs augšāmcēla mirušo – un ļaudis saskatīja Viņā pravieti un pildījās ar pārliecību, ka Jēzus vaigā „Dievs Savus ļaudis uzlūkojis” (Lk.7:14-16). Viņa cilvēcība un Viņa diženums, Viņa dievišķība, ja vēlaties, bija nemāksloti, pilnīgi dabiski sastatīti kopā. Tādēļ pravietiskajos Daniēla redzējumos godā celtais Jēzus tiek saukts par „Cilvēka Dēlu”.

Dievišķā un cilvēcīgā sajaukums Kungā Jēzū dara Viņu tik neatvairāmu un rosinošu. Tāpat kā mums Viņam bija mūsu daba un mūsu kārdinājumi; bet atšķirībā no mums Viņš negrēkoja. Fil.2. skaidro, kā Kungs Jēzus krustā „Sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu, tapdams cilvēkiem līdzīgs”, taču tas pats pravietojums, uz kuru Fil.2 atsaucas, uzsver, ka krustā „viņā vaigs bija tik pārvērsts, ka tas nelīdzinājās cilvēkam, un viņa izskats un stāvs nepavisam līdzīgs cilvēku bērniem” (Jes.52:14). Viņa Tēva izpausmē krustā bija kaut kas cilvēcisks, un tajā pat laikā „nepavisam līdzīgs cilvēku bērniem”. Nekad, ne pirms tam, nedz arī vēlāk, tik pārāka līdzība Dievam, ‘dievišķība’, ja vēlaties, nav bijusi parādīta tik ekstrēmi cilvēcīgā veidā – kaila, vāja, mirstīga cilvēka nāves agonijā.

Pat pēc Savas augšāmcelšanās, Savas godības un triumfa brīdī, Kungs parādījās vienkāršā strādnieka tērpā, tā ka Viņu varēja pieņemt par dārznieku. Mācekļi, kas Viņu satika ceļā uz Emavu, jautāja Viņam, vai Viņš viens ir tāds svešinieks Jeruzalemē, kas nezina par Jēzus nāvi (Lk.24:18). Tie, kas dzīvoja vieni, nevis ģimenē, parasti bija atkritēji vai savādnieki. Tāds jautājums šķistu gandrīz nepieklājīgs. Bet Kungs izskatījās pēc parasta, pat pēc zemākās ļaužu šķiras pārstāvja. Un tas bija godā celtais Dieva Dēls. Elpa aizraujas Viņa pazemības priekšā, kā arī Viņa kaismīgās vēlmes priekšā atgādināt Saviem sekotājiem par kopējo saikni ar Viņu, pat Viņa godības brīdī.

Kungs Jēzus bieži atkārtoja, ka neviens netiek pie Tēva kā vien caur Viņu; ka tikai zinot un redzot / uztverot Viņu, var cilvēki nākt pie Dieva atziņas. Taču Jņ.6:45 Viņš saka tieši otrādi: „Ikviens, kas Tēvu ir dzirdējis un no Viņa mācījies, nāk pie Manis”. Un Viņš saka, ka tikai Tēvs var vilkt cilvēkus pie Dēla (Jņ.6:44). Taču ir tikpat patiesi tas, ka vien Dēls var vest cilvēkus pie Dieva Tēva. Tajā ir šo divu personu, ja es tā varētu izteikties par Tēvu un Dēlu, neaprakstāmais skaistums. Jo labāk mēs pazīstam Dēlu, jo labāk mēs sākam pazīt Tēvu; un jo labāk mēs pazīstam Tēvu, jo lielāka kļūst Dēla atziņa mūsu sirdīs. Tik tuvi tie ir viens otram. Un tomēr tie acīmredzami ir stipri atšķirīgas personas. Bet līdzīgi jebkuram tēvam un dēlam, iepazīstot vienu, mēs iepazīstam arī otru, kas savukārt atklāj ko vēl vairāk par pirmo, kas atkal dod ieskatu otrā atziņu šķautnēs… un brīnišķais Tēva un Dēla iepazīšanas spirālveidīgais ceļš turpinās. Ja Tēvs un Dēls būtu viena un tā pati persona, šī atziņas ceļa pieredze zaudētu savu nepārspējamo skaistumu, būtu vienkārši neiespējama. Jebkura patiesa kristieša pieredze, kas ir nācis pie Tēva un Dēla atziņas, liecinās, kā tā tas patiesi arī ir. Tāpēc arī tik būtiski ir pareizi saprast viņu dabu un attiecības viņu starpā. Brīnumaini ir tas, ka Dēls nav Tēva automātisks atspoguļojums, it kā kādas teoloģiskas mašinērijas daļa; lai to darītu, Viņš pielika lielas pūles, kas sasniedza savu kulminācijas punktu krustā. Viņš skaidro, ka Viņš nedara Savu gribu, bet gan Sava Tēva gribu; Viņš nedara darbus, kurus Viņš gribētu darīt, bet tos, kurus liek darīt Tēvs. Viņam bija daudz ko teikt un spriest par ebreju pasauli, viņš būtu varējis tiem pateikt visu, ko Viņš par tiem domā, taču tā vietā Viņš saka: „Bet…Es pasaulei stāstu to, ko no Viņa [Tēva] esmu dzirdējis” (Jņ.8:26). Teikšu, ka šāda valoda ir grūti saprotama tiem, kas pieturas pie Trīsvienības paradigmas. Taču vēl jo brīnumainākais sekos. Par Tēvu teikts, ka Viņš iepazīst Dēlu tāpat kā Dēls iepazīst Tēvu; un tā pati darbības vārda forma lietota līdzībā par Labo Ganu, kas iepazīst Savas avis. Šīs brīnumaini dinamiskās ģimenes attiecības iemieso visu, kas ietverts „sadraudzībā ar Svēto Garu”, patiesajā dzīvē un darbā kopā ar Tēvu un Dēlu. Šajā ģimenē un šajās attiecībās Trīsvienības piekritēji acīmredzot izvēlas nepiedalīties.

Ceļš uz godību

Kunga ceļš uz godību sasniedza kulminācijas punktu, kad Tēvs ‘darījis Viņam zināmus dzīvības ceļus’ (Ap.d.2:28). Šis teikums, starp citu, iedzen pēdējo naglu Trīsvienības zārkā. Bet daudz nozīmīgāks ir tas, ka šajā ziņā Kungs ir mūsu paraugs, jo arī mēs ejam pa dzīvības ceļu (Mt.7:14), cenzdamies ‘atzīt’ mūžīgo dzīvību (Jņ.17:3). Uzskatīdami Viņu par mūsu reālo paraugu, mēs varam līdz ar Jāni teikt: „Dieva Dēls ir nācis un mums tādu prātu ir devis, ka atzīstam vienīgi patieso, un mēs jau esam patiesajā – Viņa Dēlā Jēzū Kristū. Šis ir patiesais Dievs un mūžīgā dzīvība” (1.Jņ.5:20).

Piezīmes

P.B. Harner, The ‘I am’ of the Fourth Gospel (Philadelphia: Fortress, 1970), pp.39,51.