Literatura Kontakti Notikumi Linki
Mājas lapa

info@carelinks.net

Dabūt grāmatu
" Bībeles Pamati"
bezmaksas!

 

ĪSTENAIS NELABAIS:Ko Bībele saka par velnu

English-Latvian Parallel New Testament / Jaunā Derība Angļu un latviešu paralēls izdevums

1-17 Jēzus cilvēcība

Evaņģēlija pierakstos atrodami neskaitāmi piemēri, kas liecina par Jēzum piemītošo cilvēka dabu. Mēs lasām ka Jēzus bija piekusis, ka Viņam bija jāapsēžas, lai padzertos no akas (Jņ.4:6). „Jēzus raudāja”, uzzinājis par Lācara nāvi (Jņ.11:35). Jēzus ciešanu krustā pieraksts ir visaugstākā mērā Viņa cilvēciskuma pierādījums: „Tagad Mana dvēsele ir satriekta”, Viņš atzīstas, lūdzot Dievu izpestīt Viņu no nepieciešamības izciest nāvi krustā (Jņ.12:27). Viņš „lūdza Dievu un sacīja: ‘Mans Tēvs, ja tas var būt, tad lai šis biķeris iet Man garām, tomēr ne kā Es gribu, bet kā Tu gribi” (Mt.26:39). Tas parāda, ka brīžiem Kristus miesīgās vēlmes atšķīrās no Dieva vēlmēm.

Tomēr visas Savas dzīves laikā Kristus vienmēr pakļāva Savas vēlmes Dieva gribai, gatavojoties galīgajam pārbaudījumam krustā. „Es no Sevis nespēju darīt nekā. Kā Es dzirdu, tā Es spriežu, un Mans spriedums ir taisns, jo Es nemeklēju Savu gribu, bet Tā gribu, kas Mani ir sūtījis” (Jņ.5:30). Šī atšķirība starp Kristus gribu un Dieva gribu ir pietiekams pierādījums tam, ka Jēzus nebija Dievs.

Mūsu atziņai par Dievu ir jāaug mūsu dzīves laikā, mācoties no tiem pārbaudījumiem, kuriem mēs topam pakļauti. Šajā ziņā Jēzus mums sniedz labāko piemēru. Viņam nebija pilnīgu zināšanu par Dievu, kas būtu Viņam dotas lielākā mērā nekā mums visiem. Kopš bērnības „Jēzus pieņēmās gudrībā, augumā (proti garīgajā briedumā, salīdz. ar Ef.4:13) un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem” (Lk.2:52). „Bērns auga un tapa stiprs garā” (Lk.2:40). Šie divi panti apraksta Kristus fizisko attīstību līdz ar Viņa garīgo attīstību. Ja „Dēls ir Dievs”, kā apgalvo Trīsvienības piekritēji, tad tas nebūtu iespējams. Pat Savas dzīves beigās Kristus atzina, ka Viņam nav zināms precīzs otrās atnākšanas laiks, tas zināms vienīgi Tēvam (Mk.13:32). Divpadsmit gadu vecumā Viņš zinātkāri izjautāja Bauslības mācītājus; un viņš mēdza runāt par to, ko Viņš ir mācījies, kādas zināšanas guvis no Tēva.

Ar laiku mums visiem ir jāiemācās pakļauties Dieva gribai. Arī Kristum bija jāmācās paklausība Tēvam tāpat kā to dara visi dēli. „…Dēls būdams, tomēr ir mācījies paklausību (Dievam) no tā, ko cietis. Un, pilnību (proti, garīgo briedumu) sasniedzis, Viņš ir palicis visiem, kas Viņam paklausa, par mūžīgās pestīšanas gādnieku” (Ebr.5:8,9). Fil.2:7,8 (sīkāki komentāri Pielikumā) arī apraksta Jēzus garīgās augšanas procesu, kas vainagojās ar Viņa nāvi krustā. Viņš „Sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu, tapdams cilvēkiem līdzīgs; un, cilvēka kārtā būdams, Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei!” Pierakstā lietotā valoda parāda, kā Jēzus garīgums apzināti auga, Viņam pilnīgi pazemojoties, tā ka Viņš ‘kļuva paklausīgs’ Dieva gribai un mira krusta nāvē. Tādējādi, Viņš kļuva pilnīgs, pieņemot ciešanas.

Tas skaidri parāda, ka Jēzum bija jāpieliek apzinātas pūles, lai kļūtu taisnprātīgam; Viņš nebija tāds no sākta gala ar Dieva gribu, kas padarītu Viņu par vienkāršu marioneti. Jēzus patiesi mūs mīlēja un tas lika Viņam atdot Savu dzīvi par mums. Pastāvīgi uzsvērtā Kristus mīlestība uz mums būtu tukša skaņa, ja Dievs būtu piespiedis Viņu mirt krustā (Ef.5:2,25; Atkl.1:5; Gal.2:20). Ja Jēzus būtu Dievs, tad Viņam nebūtu citas izvēles, kā tikai būt pilnīgam un mirt krustā. Bet tas, ka Viņam bija šī izvēle, liek mums aptvert Viņa mīlestības nozīmi un veidot personīgas attiecības ar Viņu.

Dievs tik ļoti mīlēja Kristu tieši tāpēc, ka Viņš bija gatavs brīvprātīgi atdot Savu dzīvību: „Tāpēc Tēvs Mani mīl, ka Es atdodu Savu dzīvību, lai Es to atkal atgūtu. Neviens to nav Man atņēmis, bet Es to atdodu pats no Sevis” (Jņ.10:17,18). Būtu grūti izprast šo Dieva mīlestību, ja Kristus būtu pats Dievs, kas pieņēmis cilvēka veidolu, lai asociētos ar grēcīgo būtni (Mt.3:17; 12:18; 17:5). Šie pieraksti, kas liecina par sajūsmu, ko Tēvs izjuta, redzot Dēla paklausību, ir pierādījums tam, ka Kristum bija iespēja arī nepaklausīt, taču Viņš apzināti izvēlējās paklausību.

Kristus vajadzība pēc glābšanas

Tāpat kā mēs Jēzus bija mirstīgs, jo Viņam bija cilvēka daba. Tādēļ Jēzum arī bija vajadzīga pestīšana no nāves. Skaidri to apzinoties, „Savās miesas dienās ar stipru balsi un asarām Viņš ir raidījis daudz karstu lūgšanu pie Tā  (Dieva), kas Viņu varēja izglābt no nāves, un ir ticis atpestīts no bailēm” (Ebr.5:7). Tas, ka Kristum bija jālūdz, lai Dievs Viņu izglābtu no nāves, izslēdz jelkādu iespēju, ka Viņš pats būtu Dievs. Pēc Kristus augšāmcelšanās „nāvei nav vairs varas pār Viņu” (Rom.6:9), kas norāda, ka pirms tam tai bija šī vara.    

Daudzi psalmi pravieto par Jēzu; kad Jaunajā Derībā tiek citēti daži Psalmu panti, attiecinot tos uz Kristu, tad loģiski būtu secināt, ka daudzi citi Psalmu panti arī attiecas uz Viņu. Vairāki no tiem uzsver nepieciešamību, lai Dievs glābtu Kristu.

  • Mt.4:6 citē Ps.91:11,12 attiecībā uz Jēzu. Ps.91:16 pravieto, ka Dievs dos Jēzum pestīšanu: „Es viņam došu ilgu mūžu (proti, mūžīgu dzīvību) un parādīšu viņam Savu pestīšanu”. Ps.69:21 attiecas uz Kristus krustā sišanu (Mt.27:34); šis psalms apraksta Kristus domas krustā: „Palīdzi man, ak, Dievs…Tuvojies manai dvēselei, atpestī to…Tava palīdzība, ak Dievs, lai mani uztur!” (Ps.69:1,19.30).
  • Psalms 89 komentē Dieva apsolījumus Dāvidam attiecībā uz Kristu. Ps.89:27 pravieto: „Viņš sauks Mani (Dievu): ‘Tu esi mans Tēvs, mans Dievs un manas pestīšanas klints patvērums.”  
  • Dievs uzklausīja Kristus lūgšanas par pestīšanu; tās tika uzklausītas Viņa personīgā garīguma dēļ, nevis tāpēc ka viņš būtu viens no ‘trīsvienības’ (Ebr.5:7). Galvenā tēma Jaunajā Derībā ir tā, ka Dievs ir Kristu augšāmcēlis un paaugstinājis Viņu, piešķirdams Viņam nemirstību.
  • Dievs ir uzmodinājis Jēzu…Dievs Viņu paaugstinājis Sev pa labo roku par Valdnieku un Pestītāju” (Ap.d.5:30,31).
  • Dievs ir godā cēlis Savu kalpu Jēzu…Viņu Dievs ir uzmodinājis no mirušiem” (Ap.d.3:13,15).
  • „Viņu Dievs uzmodinājis” (Ap.d.2:24,32,33).   
  • Jēzus pats to visu atzina, kad Viņš lūdza Dievu apskaidrot Viņu (Jņ.17:5 salīdz. ar 13:32; 8:54).

 

Ja Jēzus būtu bijis Dievs, tad šis uzsvars būtu pilnīgi nevietā, jo Dievs ir nemirstīgs. Jēzum nebūtu vajadzīga pestīšana, ja Viņš būtu Dievs. Tas fakts, ka Dievs paaugstināja Jēzu parāda Dieva pārākumu pār Jēzu un to, ka Jēzus un Dievs ir divas patstāvīgas personības. Kristus nekādā ziņā nebūtu varējis būt „pats un mūžīgs Dievs, kam divas…dabas…Dieva un cilvēka”, kā to deklarē pirmie 39 Anglikāņu baznīcas panti. Katru būtni raksturo viena daba. Bībele pārliecinoši pierāda, ka Kristum bija mūsu, cilvēku daba.

Attiecības starp Dievu un Jēzu

Pārdomas par to, kā Dievs augšāmcēlis Jēzu, liek mums aizdomāties par attiecībām starp Dievu un Jēzu. Ja tie ir „vienlīdzīgi…vienādi mūžīgi”, kā apgalvo trīsvienības mācība, tad to attiecībām būtu jābūt kā līdzīgam ar līdzīgu. Mēs jau esam minējuši ne mazums piemēru, ka tas tā nebūt nav. Attiecības starp Dievu un Kristu līdzinās attiecībām starp vīru un sievu: „Ikkatra vīra galva ir Kristus, bet sievas galva ir vīrs, bet Kristus galva ir Dievs” (1.Kor.11:3). Tāpat kā vīrs ir sievas galva, tā Dievs ir Kristus galva, kaut arī to nodomi ir vienoti, kā tam jābūt arī vīra un sievas starpā. Tāpat kā sieva pieder vīram, tā „Kristus Dievam” (1.Kor.3:23).

Nereti sastopam apgalvojumu, ka Dievs Tēvs ir Kristus Dievs. Tas fakts, ka Dievu apraksta kā „mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievu” ( Ef.1:17; 1.Pēt.1:3) pat pēc Kristus pacelšanās debesīs, parāda, ka tādas ir to attiecības tagad, ka tās ir tādas pašas, kādas tās bija Kristus mirstīgās dzīves laikā. Trīsvienības piekritēji dažkārt saka, ka runas par Kristus pakļautību Dievam attiecas tikai uz Viņa pasaulīgās dzīves laiku. Jaunās Derības vēstules rakstītas dažus gadus pēc Kristus pacelšanās debesīs, taču arī tajās par Dievu raksta kā par Kristus Dievu un Tēvu. Jēzus arvien uzskata Tēvu par Savu Dievu.

Atklāsmes grāmata, pēdējā Jaunās Derības grāmata sarakstīta daudzus gadus pēc Kristus pagodināšanas un pacelšanās debesīs, taču arī tajā runāts par Kristus Dievu un Tēvu (Atkl.1:6). Šajā grāmatā augšāmceltais un pagodinātais Kristus uzrunā ticīgos. Viņš runā par „Sava Dieva templi…Mana Dieva pilsētas vārdu” (Atkl.3:12). Tas pierāda, ka Jēzus pat tagad uzskata Tēvu par Savu Dievu – un tādēļ Viņš (Jēzus) nav Dievs.

Laicīgajā dzīvē Jēzus attiecības ar Tēvu bija līdzīgas. Viņš runāja par aiziešanu „pie Sava Tēva un jūsu Tēva, pie Sava Dieva un jūsu Dieva” (Jņ.20:17). Krustā Jēzus pilnībā pauda Savu cilvēciskumu: „Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu esi Mani atstājis?” (Mt.27:46). Kā lai saprot šādus vārdus, ja tie nāk no paša Dieva mutes? Jau tas vien, ka Jēzus „ar stipru balsi un asarām” ir raidījis lūgšanas Dievam, norāda uz Viņu attiecību patieso raksturu (Ebr.5:7; Lk.6:12). Dievs neraida lūgšanas pats Sev. Pat tagad Kristus aizlūdz Dievu par mums (Rom.8:26 salīdz. ar 2.Kor.3:18).

 

   
 

PIRMĀ NODAĻA: Bībeles Pamati

 

 
1-1 Dieva personība || 1-2 Kas izriet no viendievības | 1-3 Dieva izpausme | 1-4 Dieva Gars || 1-5 Vai Svētais Gars ir persona? | 1-6 Personifikācijas princips | 1-7 Apsolījumi Ēdenē | 1-8 Apsolījumi Ābrahāmam | 1-9 Apsolījumi Dāvidam | 1-10 Vecās Derības pravietojumi par Jēzu | 1-11 Dzimšana no jaunavas | 1-12 Kristus vieta Dieva plānā | 1-13 Vai Jēzus radīja zemi? | 1-14 Jēzus nav iepriekš pastāvējis: Nu un tad? | 1-15 Atšķirības starp Dievu un Jēzu | 1-16 Jēzus daba | 1-17 Jēzus cilvēcība | 1-18 Jēzus uzvara | 1-19 Jēzus asinis | 1-20 Jēzus un Mozus bauslība | 1-21 Jēzus kā mūsu pārstāvis | 1-22 Kristus augšamcelšanās nozīme priekš mums | 1-23 Kristus mira par mani: Tad kas man būtu jādara? | 1-24 Kristus iedvesma ikdienas dzīvē |
OTRĀ NODAĻA: Īstenais Kristus
  2-1 Jēzus tēli | 2-2 Aba, Tēvs | 2-3 Kā Jēzus Sevi pasludina | 2-4Jēzus – Palestīnas ebrejs | 2-5 Jēzus un tauta | 2-6 Jēzus vārdi | 2-7 Jēzus nabadzība | 2-8 Jēgas atrašana ikdienas pieredzē | 2-9 Jēzus – intelektuālis | 2-10 Jēzus dabiskums | 2-11 Spēja uztvert citu vajadzības | 2-12 Jēzus – radikālis | 2-13 Jēzus radikālās prasības | 2-14 Jēzus radikālā valoda | 2-15 Jēzus radikālā autoritāte | 2-16 Jēzus radikālā pieņemšana | 2-17 Pārprastais Jēzus | 2-18 Īstenais krusts: Šodien ir piektdiena | 2-19 Šodien tāds pats kā vakar | 2-20 21.gadsimta Jēzus | 2-21 Kristus cilvēciskuma nozīme | 2-22 Jēzus dievišķā puse | 2-23 Tēvs un Dēls | 2-24 Koncentrēšanās uz Kristu | 2-25 Jēzus Gars|
 
TREŠĀ NODAĻA: Kā īstenais Kristus tika pazaudēts
 

Kāpēc tika pieņemta Trīsvienība 3-1 Pielāgošanās pagānismam | 3-2 Patiesa intelektuāla neveiksme? | 3-3 Domas, ka Jēzus nav cilvēks, psiholoģiskā pievilcība | 3-4 Ebreju ietekme uz Trīsvienību | 3-5 Netīrā politika un Trīsvienības doktrīna | 3-6 Trīsvienība: vēlme pēc atzīšanas | 3-7 Kā tika pazaudēts īstenais Kristus |

   
PIELIKUMS: Daži sagrozīti Raksti
  1 Ievads | 2-1 Iesākumā bija vārds” | 2-2  „Vārds bija pie Dieva” | 2-3 „Vārds tapa miesa" | 2-4 „Vārds bija Dievs” | 2-5 „Caur Viņu viss ir radies” | 2-6 Kā Logos / vārds tapa miesa | 3  Jēzus Sevis uzcelšana (Jņ.2:19-21) | 4 „Dievs ir Gars (Jņ.4:24) | 5 „Es esmu no debesīm nācis” (Jņ.6:33,38) | 6 „Pirms Ābrahāms tapa, esmu Es” (Jņ.8:58) | 7 To skaidrību, kas Man bija pie Tevis, pirms pasaule bija” (Jņ.17:5) | 8 „Klints, kas tiem gāja līdzi” (1.Kor.10) | 9 „Dieva veidā būdams” (Fil.2) | 10 Kolosiešiem 1:15-18: „Viņā radītas visas lietas” | 11 Kas bija Melhisedeks? |