Dabūt grāmatu
" Bībeles Pamati"
bezmaksas!

 

ĪSTENAIS NELABAIS:Ko Bībele saka par velnu

English-Latvian Parallel New Testament / Jaunā Derība Angļu un latviešu paralēls izdevums

3-3 Domas, ka Jēzus nav cilvēks, psiholoģiskā pievilcība

Es teiktu, ka katras nepareizas Bībeles izpratnes, katras maldīgas doktrīnas pamatā ir kaut kāds psiholoģisks motīvs; un tas nereti ietver sevī kādu attaisnojumu tam, ka mēs nespējam pieņemt izaicinājumu ticēt Dieva vārdam. Ticēt tam, ka Jēzus no Nācaretes bija cilvēks, kas nekad negrēkoja, mira un tad atkal augšāmcēlās…tas prasa lielu ticību. Es atceros, kā mēs ar draugu kādā dzīvoklī Londonas dienvidu pusē stundām ilgi apspriedām Jēzus dabu. Ap pulksten diviem naktī mēs beidzot, šķiet, bijām nonākuši līdz lietas būtībai. Mans draugs patiesā izbrīnā teica man kaut ko līdzīgu vārdiem: ‘Ja tu gribi, lai es noticētu, ka cilvēks var dzīvot, negrēkojot, nomirt un augšāmcelties…Es neticu, ka cilvēks uz to ir spējīgs. Man vienkārši… nav tik lielas ticības. Man jātic, ka Viņam bija jābūt Dievam, lai to spētu’. Drīz pēc tam es aizgāju un, braucot mājās pa klusajām, nakts mierā dusošajām manas dzimtās piepilsētas ieliņām, mani pārņēma sajūta, ka es beidzot esmu sapratis, kāpēc ticīgos pievelk Trīsvienības, ‘Jēzus un Dieva vienlīdzības’ ideja. Vienkārši tas neprasa tik lielu ticību. Un lai noticētu šim vienkāršajam Bībeles stāstam faktiski ir nepieciešama daudz stiprāka ticība nekā tas pirmajā acumirklī varētu likties. Ticēt, ka pirms 2 000 gadiem kādā aprīļa piektdienas pēcpusdienā Jeruzalemes pievārtes pakalnā miris perfekts cilvēks… un trīs dienas vēlāk kapa auti sakustas, jauns cilvēks iznāk miglainā rīta ausmā, kur tālumā atmirdz Jeruzalemes uguņi…ka 40 dienas vēlāk Viņš paceļas vertikāli gaisā un kaut kādā veidā tiek uzņemts Debesīs, pašā kosmosa centrā…ir tiešām vajadzīga liela ticība, lai aptvertu visa šī notikuma personisko, faktisko, konkrēto vēsturisko realitāti. Daudz vieglāk ir no tā visa atkratīties, nepieņemot šo lielās ticības izaicinājumu, sakot, ka: Jā, faktiski Viņš bija Dievs. Pirmā gadsimta Izraēlam Jēzus cilvēcība bija par klupšanas akmeni. „Vai Viņš nav namdaris, Marijas dēls un Jēkaba un Jāzepa…brālis?” Un tie ņēma apgrēcību pie Viņa” (Mk.6:3). Būtībā tas pats notiek arī ar Trīsvienības piekritējiem. Viņi vienkārši nevar samierināties ar to, ka Jēzus, Dieva Dēls, perfekts cilvēks…patiesi bija cilvēka dabas ar cilvēka dabas brāli, māti un radiniekiem. Un tā nu viņi ir iemaldījušies dažādās aplamās teorijās un mācībās par Jēzu, lai mēģinātu izspriest un garīgi attaisnot savas ticības trūkumu Viņā kā cilvēkā.   

Agrīnie kristieši droši vien arī ir cīnījušies ar šiem jautājumiem – kā gan cilvēks spētu to visu izdarīt? Vai tas patiesi varētu būt pa spēkam vienkāršam cilvēkam? Vai viens no mums patiesi to būtu spējis izdarīt? Un tā viņi izvēlējās mazākās pretestības ceļu, un, nespēdami pozitīvi atbildēt uz šiem jautājumiem, nolēma, ka Jēzum bija jābūt Dievam. Tikpat liels izaicinājums ir arī faktā, ka Rakstos Jēzus ir atveidots kā mūsu pārstāvis; un arī tas prasa no mums stingru ticību, rezultātā kristietība vispār ir atmetusi šo prasību, tās vietā pieņemot pagāniem pazīstamo aizvietošanas jēdzienu. Taču Kungs Jēzus ir uzstādījis mums paraugu – pazemošanās un ciešanas, kurām seko godā celšana. Bet vispārpieņemtā Jēzus uztvere to visu nostāda otrādi – iepriekš pastāvoša godība Debesīs, kurai seko pazemošanās, tad atgriešanās pie godības. Bībele, savukārt, pilnīgi nepārprotami māca, ka Kunga Jēzus godība bija nopelnīta, tā bija Viņa nopelnītā atlīdzība; un mēs no sirds sakām: „Cienīgs ir tas Jērs, kas tapa nokauts!” saņemt šo godību – zinot, ka arī mēs esam uzsākuši šo ceļu uz godību un katra pasaulīgās dzīves pazemošanās pieredze ir uztverama šajā kontekstā.

Neskatoties uz to, ka Jēzum acīmredzot patika Sevi saukt par „Cilvēka Dēlu”, mācekļi nekur evaņģēliju pierakstos Viņu tā nesauc. Šī psiholoģiskā neomulība ar cilvēku dabas Jēzu atspoguļojas 2.gadsimta kristieša [ķecera] Valentīna nostājā, kurš sāka mācīt, ka Jēzus ēda un dzēra „īpašā veidā, tā ka neveidojās ekskrementi” (1). Taču Bībele uzsver Viņa ēšanu un dzeršanu kā zīmi, ka Viņš patiesi ir cilvēks, tāds pats kā mēs! Šī savādā neērtība ar reālu Kristu turpinās līdz pat šai dienai – jebkurš Bībeles tulkojums, kur Jēzus runā parasta cilvēka valodā sastopas ar skaļu protesta reakciju (piem., Andy Gauss, The Unvarnished New Testament – Neizskaistinātā Jaunā Derība), tas pats attiecas arī uz jebkuru filmu vai literāru darbu, kur Jēzus atveidots izjūtam tās pašas jūtas un kaislības, kuras izjūtam arī mēs. Cilvēku vēlme ticēt dievam, nevis cilvēkam parādās arī Izraēla attieksmē pret Mozu. Viņi sūdzējās par „šo Mozu, šo vīru, kas izveda mūs no Ēģiptes zemes”; un tādēļ izlēja zelta teļu, sakot: „Šis ir tavs dievs, Israēl, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes” (2.Moz.32:1,4).    
Kristietības garam ir jābūt kā Kunga Jēzus personības kultam. Katru dienu, kad ikdienas dzīve prasa, lai mēs pieņemtu neskaitāmus lēmumus, mums ir jādomā par Viņu un jāuzdod sev jautājums „Kā rīkotos Jēzus?” Taču tas nav viegli; mums liekas gandrīz neiespējami ik mirkli paturēt prātā Jēzu, kas mums atklājies evaņģēlijos. Mūsu prāts vienmēr ir tiecies novirzīties uz abstraktākām un ne tik lielu personīgu atbildību pieprasošām lietām; un līdz ar baznīcas kā tādas novirzīšanos no galvenā centra – reālas cilvēka dabas personas, evaņģēlijos aprakstītā Jēzus tēlā, tā sāka arvien vairāk nodoties spekulācijām par Viņa iedomāto iepriekš pastāvēšanu Debesīs.

Mēs redzam šo neērtības sajūtu attiecībā uz burtisko realitāti izpaužamies kristiešu tieksmē visu skaidrot alegoriski. Ticība reālam Jēzum, Dieva darītiem brīnumiem cilvēku vēstures gaitā, bija pārāk liels izaicinājums ticībai – un tāpēc viss tika padarīts par ērti abstraktu. Jaunās Derības pieraksti attēlo, piemēram, Sarkanās jūras šķērsošanu un  notikumus tuksnesī kā reālus vēsturiskus notikumus, kas bija Kristus darba prototipi (1.Kor.10:1-4; Ebr.3 un tml.). Bet jau otrajā gadsimtā vērojama tieksme neuzskatīt šos notikumus kā prototipus, bet gan kā alegorijas – šie notikumi vairs netika uzskatīti par tik nozīmīgi reāliem, bet drīzāk par alegoriskiem (2). Un uz šī arvien augošā abstrakciju fona kristieši līdzīgā veidā sāka attālināties no reālā Kristus. Origens trešajā gadsimtā stingrā pārliecībā argumentēja, ka vēsturiskās Bībeles nodaļas ir uztveramas alegoriski, nevis kā burtiski vēsturiski fakti. Viņš klāstīja, ka Bībele paužot „garīgu patiesību vēsturiskā nepatiesībā” un to pašu argumentu viņš pielietoja, skaidrodams, kāpēc Jēzus evaņģēlijos tiek attēlots kā cilvēks, nevis ka dievība (3). Un tā, kā tas tik bieži gadās, pamatos nepareiza attieksme pret Dieva vārdu noveda pie pilnīgi aplamas Dieva vārda izpratnes.

Piezīmes

1. As quoted in Larry Hurtado, Lord Jesus Christ (Cambridge: Eerdmans, 2003), p.528.
2. Šī interpretējošā stila novirze detalizēti aprakstīta: Martin Mulder & Harry Sysling, eds., Mikra: Text, Translation, Reading and Interpretation of the Hebrew Bible in Ancient Judaism and Early Christianity (Assen: Van Gorcum, 1988), pp.727-787.
3. As quoted in Henry Chadwick, The Church in Ancient Society (Oxford: O.U.P., 2001), p.135.               

PIRMĀ NODAĻA: Bībeles Pamati

 

1-1 Dieva personība || 1-2 Kas izriet no viendievības | 1-3 Dieva izpausme | 1-4 Dieva Gars || 1-5 Vai Svētais Gars ir persona? | 1-6 Personifikācijas princips | 1-7 Apsolījumi Ēdenē | 1-8 Apsolījumi Ābrahāmam | 1-9 Apsolījumi Dāvidam | 1-10 Vecās Derības pravietojumi par Jēzu | 1-11 Dzimšana no jaunavas | 1-12 Kristus vieta Dieva plānā | 1-13 Vai Jēzus radīja zemi? | 1-14 Jēzus nav iepriekš pastāvējis: Nu un tad? | 1-15 Atšķirības starp Dievu un Jēzu | 1-16 Jēzus daba | 1-17 Jēzus cilvēcība | 1-18 Jēzus uzvara | 1-19 Jēzus asinis | 1-20 Jēzus un Mozus bauslība | 1-21 Jēzus kā mūsu pārstāvis | 1-22 Kristus augšamcelšanās nozīme priekš mums | 1-23 Kristus mira par mani: Tad kas man būtu jādara? | 1-24 Kristus iedvesma ikdienas dzīvē |

TREŠĀ NODAĻA: Kā īstenais Kristus tika pazaudēts