Jēgas atrašana ikdienas pieredzē

2-8 Jēgas atrašana ikdienas pieredzē

Jāņa 10:36 dod īsu un vienreizēju ieskatu tajā, kā Kungs uztvēra Savu dzīvi pirms 30 gadu vecuma. Jēzus saka, ka Tēvs Viņu „svētījis” [kā priesteri vai Augsto priesteri] un sūtījis Viņu pasaulē 30 gadu vecumā. Tā, atceroties pagātni, Viņš uztvēra šos 30 gadus ikdienišķas ciemata dzīves – kā svētīšanas, attīrīšanās un sagatavošanās procesu. Viņš saprata, ka neviena no neskaitāmajām ikdienišķajām likstām nebija bez pamata – tās visas bija Viņa sagatavošanās procesa sastāvdaļas. Un, iespējams, ka arī mēs, atskatoties uz
šiem īsajiem mūsu laicīgās dzīves gadiem, jutīsimies tieši tāpat. Bet galvenais mūsu patreizējo studiju kontekstā ir doma, ka Kunga ikdienišķā dzīve pirms 30 gadu vecuma sasniegšanas, faktiski bija intensīvs sagatavošanās process Viņa kalpošanas darbam.

Tāpat kā visi ebreji Viņš būs cēlies un gājis gulēt ar lūgšanu („Klausies, . Israēl, Tas Kungs, mūsu Dievs, ir vienīgais Kungs”) – tieši tāpat kā būs valkājis drēbes kā farizejiem ar tradicionāli gariem pušķiem (Mt.23:5). Taču Viņš domāja par Savu lūgšanu. Uz jautājumu, kurš ir augstākais bauslis par visiem, Viņš atbildēja, ka augstākais ir tas, ka Tas Kungs, mūsu Dievs, ir viens vienīgs Kungs. Viņš redzēja Dieva vienotību kā bausli, kas rosina uz darbību; un Viņš saka, ka otrs ir mīlēt savu tuvāku kā sevi pašu: cita lielāka baušļa (vienskaitļa formā) par šiem nav (Mk.12:31). Un Viņš atkal apvieno šos divus baušļus Lk.10:27,37, sakot, ka mīlēt Dievu no visas savas sirds ir tas pats, kas mīlēt savu tuvāku un izrādīt viņam žēlastību. Viņš citē šos divus baušļus kā vienu, jo Viņš dziļi izjuta to, ka mēs nevaram apgalvot, ka mīlam Dievu, ja mēs nemīlam savu brāli. Kā Viņš pie tā nonāca? Iespējams, katru dienu iedziļinoties vārdos, kas daudziem bija vien vārdu atkārtošanas rituāls. Un arī mēs lasām un izsakām domas, kuras var radikāli pārveidot mūs, ja tikai mēs iedziļinātos šo vārdu jēgā. Viņš runā par Sava shalom [miera]došanu mums ne tā, kā tas tiek darīts [ebreju] pasaulē; katru rītu, sasveicinoties ar kaimiņiem vai darba biedriem, Viņš to domāja visā nopietnībā. Un Viņš saprata, ka šī miera sasniegšanai, ko Viņš tiem deva, sakot šos vārdus, ir nepieciešama Viņa nāve krustā.

Tas, kā Viņš atrod jēgu ikdienišķajā pieredzē, atspoguļojas Viņa līdzībās, un gandrīz visās no tām sastopams kāds nereāls elements. Jēzus stāsti klausītājiem ir tik tuvi un saprotami un pēkšņi šīs ikdienas dzīves gaismā uzplaiksnī kaut kas pilnīgi atšķirīgs.

Īstenībā neviens gans neatstās 99 aitas, lai dotos meklēt vienu.	Bet tāda ir Kristus mīlestība, kas meklē mūs, lai mūs pestītu.
Sinepju sēkliņa patiesībā neizaug par tik lielu koku, kur putni ligzdotu. Tā var izaugt kādu metru augsta.	Bet tāda ir sludināšanas vara; mazs iesākums dod nesamērīgi augstus rezultātus. Autobusā atstāta skrejlapiņa atved cilvēku mūžīgajā dzīvē…
Neviens sējējs nesēj sēklu, kur pagadās.	Bet mūsu entuziasmam ir jābūt tik lielam, lai mēs censtos nest prieka vēsti it visur.
Neviens darba devējs nemaksā vienu stundu strādājušajam tikpat daudz, cik tam, kurš strādājis pilnu dienu.	Taču pestīšana dota no žēlastības, nevis no darbiem, tā ir visiem vienāda.
Neviens ar baļķi acī necentīsies izvilkt skabargu no otra acs.	Tas tikai parāda, cik muļķīgi mēs esam, cenšoties kritizēt citus.
Neviens tirgotājs nepārdos burtiski visu, kas viņam ir, lai nopirktu dārgu pērli, uz ko skatīties savā jauniegūtajā nabadzībā. To nevar ēst, no tās nav nekāda materiāla labuma…tā viņam vienkārši ir.	Tāpat arī attiecības ar Tēvu un pestīšanas cerība nedod nekādu materiālu labumu; jūsma par to, ka tev tās ir, ir tik vienreizēja, ka tā liek mums rīkoties pretēji pasaulīgai gudrībai, kā to darīja šis bagātais tirgotājs.
Tas nu noteikti tā nebūs, ka neviens negribēs iet uz Ķēniņa dēla kāzu mielastu.	Bet tik sāpīga, rupja un neizprotama ir cilvēces noraidošā attieksme pret Evaņģēlija prieka vēsts aicinājumu.
Neviens tēvs nepavada cauras dienas, gaidot kādu ziņu par savu paklīdušo dēlu, neviena sieva nezaudē prātu dēļ kādas pazudušas monētas.	Bet te parādās Tēva lielā mīlestība un vēlme redzēt mūs atgriežamies; un Debesu līksmošana, kad mēs nožēlojam grēkus nav samērojama ar to, kas mēs patiesībā esam. Ka prāta attieksme cilvēka smadzeņu šūnās var izsaukt tādu prieku Debesīs…

Tas viss atspoguļo Kunga ārkārtīgo individualitāti svētuma izpausmēs, taču garīgos norādījumus Viņš smēlās ikdienas dzīves situācijās. Atcerieties, kā mācekļi norāja tos, kas pienesa Viņam mazos bērnus (Lk.18:17). Taču Viņš redzēja bērnos to īpašības, kas būs Viņa Valstībā. Bērni paši par sevi nebija ‘garīgi’. Tie bija Palestīnas mazuļi, kuriem bija gādīgas mammas. Taču Kungs paskaidro, ka nav nekāda iemesla nepievērst tiem uzmanību. Tiem ir jābūt mums par to garīgo īpašību atgādinājumu, kurām būtu jāpiemīt mums visiem. Un tieši tā Viņš visu uztvēra Savā ikdienas dzīvē. Viņš visu pacēla līdz daudz augstākam līmenim. Piemēram, semītu starpā bija pieņemts [un ir pieņemts arī tagad] sasveicinoties teikt ‘šalom!’ vai ‘saļam’ [‘peace’]. Taču šie vārdi tika uztverti vienīgi kā sveiciens, neiedziļinoties vārdu nozīmē. Kungs teica, ka Viņš sniedz mums Savu mieru, Savu ‘šalom’ ne tā kā to dara [ebreju] pasaule. Tāpat Viņš piekodināja mācekļiem, ieejot kādā namā, vispirms teikt: „Miers šim namam” (Lk.10:5). Taču tas bija parastais sasveicināšanās veids. Ar to Viņš, bez šaubām, gribēja teikt, ka tas bija jāsaka, patiesi novēlot mieru šim namam.

Jēzus vienmēr koncentrēja Savu uzmanību uz būtisko, kaut arī Savas cilvēka dabas dēļ Viņš mēdza tikt iesaistīts arī nebūtiskajā, kas aptumšo visu pārējo cilvēku dzīves. Pārlasot tikai dažas evaņģēlija nodaļas, mēs pārliecināmies par to ārkārtīgi koncentrēto Jēzus mērķtiecību, kas neļāva Viņam novērsties sevis attaisnošanās nolūkā. Visos sekojošos piemēros, man šķiet, mēs būtu iesaistījušies sevis attaisnošanā, atbildot uz to, kas novērš mūsu uzmanību no galvenā, līdz pat mērķa sajūtas zaudējumam.

Mērķis	Uzmanības novēršana	Mērķa atgūšana
Sirgstošā sieviete aizskar Viņa drēbes un Viņš atskatās un grib to uzrunāt.	Mācekļi saka, ka tas nav to vērts, jo pūlis spiežas Viņam virsū.	„Un Viņš skatījās un gribēja to ieraudzīt, kas to bija darījusi” (Mk.5:30-32). Un Viņš uzrunā to.
Viņš saka, ka bērns nav miris, tas guļ; jo Viņš grib to augšāmcelt.	„Un tie Viņu izsmēja”.	„Bet…” visus izdzinis no mājas, Viņš to augšāmcēla (Mk.5:40,41).
Juzdams līdzi klausītāju pūļiem, Viņš grib tos pabarot un runāt uz tiem.	Mācekļi saka, lai Viņš tos atlaistu, jo ir jau vēls.	Viņš saka, lai mācekļi tos pabaro, lai tie paliktu un Viņš runātu uz tiem (Mk.6:35-37).
Viņš atkal jūt līdzi pūlim un grib tos pabarot.	Mācekļi izsmej Viņa vēlmi pabarot tos tuksnesī.	Viņš tos pabaro (Mk.8:3-6).
Viņš paskaidro, kā Viņam būs mirt.	Pēteris Viņu apsauc.	Viņš atkārto Savu vēsti, sakot, ka tiem būs ņemt savu krustu un iet Viņam pakaļ (Mk.8:31-34)