Mājas lapa
2-19 Šodien tāds pats kā vakar
Tā visa būtība ir tajā, ka Jēzus Kristus ir tāds pats šodien, kāds Viņš bija vakar. Vēsturiskais Jēzus ir ticības Kristus. „Šis Jēzus, kas uzņemts prom no jums debesīs, tāpat nāks, kā jūs viņu esat redzējuši debesīs aizejam” (Ap.d.1:11). Pieraksti trīs reizes atkārto to pašu. „Tāpat nāks” nav obligāti jāattiecina uz to, kā Viņš, visiem redzot, tika lēnām pacelts debesīs. Atgriešanās veids līdzināsies aiziešanai, taču nedz šie mācekļi, nedz vairums Kunga tautas neredzēs Viņu burtiski nolaižamies caur mākoņiem Viņa atgriešanās laikā – jo viņi jau būs miruši. Bet mēs Viņu ‘redzēsim’ „tāpat nākam”, kāds Viņš bija toreiz uz zemes. Jēzus Kristus ir tas pats vakar, šodien un mūžos. Tas pats Jēzus, kurš mīlēja mazus bērnus un raudāja par Jeruzalemes paštaisnajiem reliģiskajiem vadoņiem, tik stipri Viņš vēlējās viņu pestīšanu, ir Tas, kurš šodien ir mūsu lūgšanu starpnieks un rīt salīdzinās mūs tiesas dienā. Iespējams, Kunga uzruna mācekļiem „Brāļi” uzreiz pēc augšamcelšanās uzsvēra Viņa, augšāmceltā Cilvēka un Dieva Dēla, vēlmi atjaunot Savas attiecības ar tiem, kurus Viņš bija pazinis miesā, lai viņi nedomātu, ka viss ir mainījies. Viņš speciāli uzsver, ka Viņa Tēvs ir arī mācekļu Tēvs un Viņa Dievs ir arī mācekļu Dievs (Jņ.20:17). Šķiet, ka šeit Viņš atsaucas uz Rutes 1:16, kur vīra māte mudina Ruti palikt Moāba zemē [salīdz. ar Mariju mudinām Jēzu?], bet viņa atbild, ka ies tai līdzi, neskatoties uz savu izcelsmi: „tava tauta būs mana tauta, un tavs Dievs būs mans Dievs”. Šī atsauce it kā teiktu: ‘pat ja es nāku no citas tautas tagad, tas nemaina mūsu attiecību būtību; es tevi tik ļoti mīlu, ka es vienmēr būšu tev līdzās, un mans Dievs ir tavs Dievs.
Un ir vēl viens diezgan jauks norādījums uz Kunga apzinātu vēlmi parādīt Viņa ‘cilvēcību’ jau pēc augšāmcelšanās. Pie Tibērijas jūras Kungs uzrunā mācekļus „bērni” (Jņ.21:5). Grieķu paidion ir daudzskaitļa forma no pais, ‘puisis’. Reimonds Brauns atzīmē, ka šim vārdam ir sarunu valodas pieskaņa…[kā] mēs varētu teikt „Puiši”, uzrunājot kādu zemāka sociālā slāņa svešinieku bariņu” (1). Kāpēc būtu jālieto šis sarunu valodas vārds uzreiz pēc augšāmcelšanās, kaut kas līdzīgs ‘Hei, puiši!’, ja tā Viņš parasti neuzrunāja mācekļus? Ar to Viņš noteikti būs gribējis parādīt mācekļiem, ka vienā ziņā nekas nav mainījies, kaut gan citādā ziņā gan; bet Viņš ir tas pats Jēzus. Mācekļi, kuri ar Jēzu kopā gāja uz Emmausu, atpazina Viņu brīdī, kad Viņš lauza maizi. Tas, kā Viņš satvēra maizes klaipu Savās rokās un atlauza to pēc augšāmcelšanās, neatšķīrās no tā, kā Viņš to darīja pirms Savas nāves krustā. Ne tikai Kunga ķermeņa valoda, bet arī runas veids un vārdu izvēle bija tādi paši pirms un pēc Kristus ciešanām krustā. Viņš uzdod to pašu jautājumu „Ko jūs meklējat?” savas kalpošanas sākumā (Jņ.1:38), īsi pirms Savas nāves (Jņ.18:4) un arī pēc augšāmcelšanās (Jņ.20:15). Un augšāmceltā Kunga vārdi, kā tie doti Atklāsmes pierakstos, sasaucas ar vārdiem, kurus Viņš lietoja Savā laicīgajā dzīvē, par ko arī liecina Jāņa pieraksti.
Zīmīgi, ka Lūkas un Jāņa evaņģēliju noslēgumā mēs redzam mācekļus ejam kopā ar Jēzu, ‘sekojot’ Viņam (Jņ.21:20) – tieši tāpat kā Viņi to bija darījuši Viņa kalpošanas laikā. Viņa aicinājums ‘Seko Man’ (Jņ.21:19,22) ir izteikts tiem pašiem vārdiem, kurus Viņš lietoja, vēl mirstīgs būdams (Jņ.1:37,43; 10:27; 12:26; Mk.1:18; 2:14). Tā visa nozīme ir tajā, ka kļuvis nemirstīgs pēc augšāmcelšanās, Viņš izturējās pret viņiem tieši tāpat kā Savas mirstīgās dzīves laikā, staigājot pa 1.gadsimta Palestīnas ielām un ārēm. Citviet mēs jau atzīmējām, ka zvejas incidents Jņ.21 ir ar nolūku formulēts kā Lk.5 pieraksta atkārtojums – lai vēlreiz parādītu nepārtrauktību starp Jēzu vakar un Jēzu šodien. It kā Viņš nekādā ziņā negribētu, lai mēs justos tā, ka Viņa dievišķā daba un Dieva dotais pagodinājums kaut kādā veidā atšķirtu mūs no Viņa. Uzreiz pēc augšāmcelšanās Kungs būs pamanījis kā rūpīgi saliktās apbedīšanas drēbes, tā arī svaidīšanas eļļu. Viņš būs uzreiz sapratis to kā Viņa māsu rūpes par Viņu. Pirmās Kunga domas pēc augšāmcelšanās bija par brāļiem. Nebija nekādas pārtrauktības starp Kunga jūtām pret brāļiem pasaulīgajā dzīvē un pēc augšāmcelšanās.
Pat Savā laicīgajā dzīvē Kungs vēlējās, lai starp Viņu un Viņa sekotājiem nebūtu nekādas atšķirības, lai viņi nejustos tā, it kā Viņš būtu kāda nesasniedzama svētbilde, kas jāapbrīno iztālēm, bet gan patiess draugs, vadonis, ķēniņš un piemērs, kam reāli jāseko. Tā, kad Viņš nolādēja vīģes koku, kad bija lūdzis par to un cieši ticot, ka tas, ko Viņš lūdzis, piepildīsies, Pēteris izbrīnā saka: „Mācītāj, redzi, tas vīģes koks, ko Tu esi nolādējis, ir nokaltis!”. Kungs atbild: „Ja jums ir ticība un jūs nešaubāties, tad jūs ne vien tā varēsit darīt ar vīģes koku (atsaucoties uz to, ka Jēzus vārdi uz vīģes koku bija Viņa lūgšana Dievam par to), bet arī kad jūs teiksit šim kalnam (kas ir daudz lielāks par vīģes koku): celies un meties jūrā (daudz lielāks brīnums par vīģes koka nokalšanu vienas dienas laikā), - tad tas notiks. Un visu, ko jūs ticībā lūgsit (tāpat kā Es ticībā lūdzu, lai vīģes koks nokalstu), to jūs dabūsit (tāpat kā Es attiecībā uz vīģes koku)” (Mk.11:21-24). Tādējādi, Pētera izbrīnu par Kunga lūgšanas efektivitāti Kungs pavērsa uz viņu pašu – ‘Arī tu vari darīt tāpat, un pat vēl daudz lielākas lietas ir iespējamas’. Tā bija Viņa vēsts tobrīd – un Viņš to atkārtoja augšistabā, pārliecinot tos: „Patiesi, patiesi Es jums saku: kas Man tic, tas arī tos darbus darīs, ko Es daru, un vēl lielākus par tiem darīs” (Jņ.14:12). Pat apgalvojot, ka Viņš ir Dieva Dēls, ko Dievs ir sūtījis un kas tiks pacelts debesīs, Kungs tajā pat kontekstā uzsver savu cilvēcību – piem., Jņ.8:26 pēc apgalvojuma par Savu izcelsmi, Tēvu un sūtību, Viņš uzsver, ka Viņam pašam ir daudz kas sakāms par šo paaudzi, taču Viņš var teikt tik to, ko no Tēva ir dzirdējis. Tas bija uzsvērts Viņa cilvēcības apliecinājums, un Viņš to teica, lai klausītāji neiedomātos, ka Viņš nemaz nav šīs pasaules daļa.
Kungs būs būtībā tas pats Kungs, kad mēs Viņu atkal redzēsim, kādu mēs Viņu redzam evaņģēliju pierakstos. Tādēļ Jēzus pat Savā zemes dzīvē varēja saukties par „Dieva valstību”, tik cieša bija saikne starp cilvēku, kurš apstaigāja Palestīnu, un To, kas atgriezīsies godībā. Tie redzēs „Dieva valstību ar spēku nākam” (Mk.9:1) un tie redzēs „Cilvēka Dēlu nākam Savā valstībā” (Mt.16:28) būtībā izsaka to pašu domu. Patiesi šķiet, ka sinoptiskajos evaņģēlijos dotās atsauces uz Valstības ‘nākšanu’ visur citur Jaunajā Derībā attiecas uz Kunga Jēzus ‘nākšanu’ (piem., 1.Kor.16:22; Atkl.22:20). Šajā pat kontekstā, atsaucoties uz Sevi kā uz „Dieva valstību”, Kungs runā par Savu atgriešanos kā par „Cilvēka Dēla dienām” – cilvēcīgā Jēzus dienām. Taču turpat Viņš runā arī par to, ka pēc Viņa nāves tie ilgosies redzēt kaut vienu Cilvēka Dēla dienu, proti, Viņu tādu, kāds Viņš bija laicīgajā dzīvē (Lk.17:20-26). Tāds pats kāds Viņš bija laicīgajā dzīvē, tāds Viņš būs Savas godības dienā. Nav tiesa, ka Viņš nāca kā lēnprātīgs, maigs cilvēks, bet atgriezīsies ka rēcošs lauva. Tad atklāsies „Jēra dusmas”. Vai jūs varat iedomāties dusmīgu jēru? Jā, jērs var sadusmoties. Bet tās ir jēra tipa dusmas. Viņš nāca kā jērs, lai par grēciniekiem to nokautu, taču Viņš būtībā vēl aizvien būs jērs, kad Viņš atgriezīsies. Tas Jēzus, kurš mīlēja bērnus, sajuta citu vājības, izmisīgi vēlējās viņus pestīt, ir tas pats Jēzus, kurš atgriezīsies mūs tiesāt. Pat pēc Savas augšāmcelšanās, Savā tagadējā nemirstīgajā dabā, Viņš gādīgi bija pagatavojis brokastis Saviem zvejniekiem krastā (Jņ.21:9,12). Un tas ir Tas Kungs, kurš atgriezīsies, lai mūs tiesātu. Pēc augšāmcelšanās uz Emmausu ejošie mācekļi Viņu atpazina pēc tā, kā Viņš lauza maizi. Tas, kā Viņš turēja klaipu, kā Viņš uzvedās, kā Viņš runāja, kādus vārdus lietoja acīmredzot nemaz neatšķīrās no laika pirms augšāmcelšanās. (Lk.24:30,31). Kungs ir tāds pats šodien, kāds Viņš bija vakar.
Mūsu tieksme vērtēt, pat pielūgt, cilvēku darbus noved mūs pie vilšanās sevī. Tikai žēlastības lieluma izpratne var mūs no tās atbrīvot. Tik daudziem no mums jācīnās, lai spētu pieņemt savu nepilnību – samierināties ar zaudējumu, ar to, ka nespējām izpildīt darbu tik labi, cik mums to gribējās, vai tas attiektos uz bērnu audzināšanu, vai uz tīmekļa vietni, pie kuras mēs strādājam, vai grāmatas rakstīšanu, vai istabas remontu… Un uz dzīves beigām šī sajūta kļūst arvien spēcīgāka un mokošāka. Jaunieši domā, ka tas viss nāks ar laiku, taču šis laiks nekad nepienāk. Tikai paļaujoties uz žēlastību, atsakoties no ticības uz un lepošanās ar saviem darbiem, mēs varam pieņemt to, kas ir tālu no pilnības mūsu dzīvēs, lai pasmaidītu par šīm lietām un zinātu, ka mēs, protams, nekad nevaram ‘izdarīt’ vai sasniegt pilnību.
Sapratne, ka mēs esam Dieva žēlastībā, taisnoti caur tērpšanos Kristū, ļauj mums ātrāk samierināties pašiem ar sevi kā personībām un justies laimīgākiem. Tik daudzi pārdzīvo neapmierinātību paši ar sevi. Tāpēc mēs tik vērīgi lūkojamies spogulī, kad neviena nav blakus, tāpēc mūs tā uztrauc tas, kā mēs izskatāmies foto attēlā. Arvien biežāk šī nepievilcīgā pasaule negrib pati sevi pieņemt. Cilvēki nav apmierināti ar savu gadu skaitu [tie grib izskatīties un būt jaunāki, jebšu vecāki], ķermeni, ģimenes stāvokli, pat ar savu dzimumu un pamatā ar savu personību. Es atrodu, ka tiklīdz es biju patiesi pieņēmis savu pestīšanu no Dieva žēlastības, kad es patiesi aptvēru, ka brīnumainā kārtā Dieva acīs es esmu cilvēks Kristū…es kļuvu daudz apmierinātāks ar sevi, es sāku sevi vieglāk uztvert. No otras puses gan jāsaka, ka mēs esam aicināti radikālai pārveidei, mūs aicina pacelties augstāk par mūsu aprobežoto redzes loku. Tas ir patiesais Kristus aicinājums. Bet es runāju par to, ka mums sevi ir jāpieņem tādus, kādi mēs esam un arī tās situācijas, kurās mēs atrodamies kā cilvēki.
Jēzus arī tagad, iestājoties par mums Dieva priekšā, pāršķir mūsu dvēseli un garu (Ebr.4:12). Bet tāds Viņš bija Savā laicīgajā dzīvē šeit – jo tad arī Viņš bija Tā Kunga atziņas gara pilns (Jes.11:3). Viņš bija spējīgs momentāni redzēt cauri cilvēkam vai situācijai – un tas varēja darīt Viņa laicīgo dzīvi brīžiem nepanesamu. Bet kāds Viņš bija tad, tāds Viņš ir arī tagad. Tas ir tas pats Jēzus, kas iestājas par mums taktiski un līdzjūtīgi. Pavērojiet laika formas, kas lietotas Ebr.4:15: „Jo mums nav augstais priesteris, kas nespētu līdzi just mūsu vājībām”, attiecinot to uz tagadnes laiku. It kā Viņš tagad justu līdzi mūsu vājībām. Kas atklāj mums ieskatu dievišķās dabas būtībā. Kad mēs no žēlastības kļūsim tās mantotāji, tas nenozīmēs, ka mēs tikai neskaidri atcerēsimies, ko nozīmēja būt cilvēkam. Mēs arvien vēl būsim spējīgi just līdzi tiem, kam Tūkstošgades laikā vēl būs cilvēka daba. Ir tikai vēl viena vieta, kur Gars lieto grieķu vārdu, kas tulkots kā „līdzi cietuši” Ebr.10:34, kur mēs lasām, kā ebreju kristieši „līdzi cietuši” vēstules rakstītājam. Tas atspoguļo, cik lielā mērā Kunga līdzjūtība pret tiem bija tos iespaidojusi, Kunga līdzjūtība tieši tai momentā, ka viņi savukārt sāka līdzi ciest savam cietumā iemestajam brālim. Arī 1.Pēt.3:8 mēs lasām: „esiet visi vienprātīgi, līdzcietīgi, brālīgi”. Lai Jēzus brīnumainā spēja just mums līdzi tagad, izprast mūs, liek arī mums iedziļināties citu jūtās, citu situācijā, just tiem līdzi, būt ar tiem.
Tieši šī Kunga īpašība padara Viņu par vienkārši nepārspējamu starpnieku. Stefans redzēja Viņu stāvam pie Dieva labās rokas debesīs, kad parasti, kā ebreji uzsver, Viņš sēž. Kungs bija un ir kaismīgs mūsu līdzjutējs, kas apzinās Savu brāļu vajadzības, un tajā izpaužas Viņa starpnieka loma. Un tas ir tas pats Jēzus, kura sirds ir līdzjūtības pilna pret bērniem, garīgi slimajiem, apspiestajiem un piesmietajām sievietēm…pat pret cietsirdīgajiem farizejiem, kurus Viņš labprāt sapulcinātu ap Sevi kā vista sapulcina savus cālīšus, tik stipri Viņš vēlējās sniegt citiem pestīšanu. Viena no lielajām Mateja evaņģēlija tēmām ir dažādu cilvēku, vīriešu un sieviešu, ‘nākšana pie Jēzus’ dažādos laikos un visdažādākajās situācijās. Kungs lieto to pašu izteicienu, aprakstot pēdējo dienu, kad cilvēki atkal ‘nāks pie’ Viņa (Mt.25:20-24). Jēzus, pie kura viņi nāca Viņa kalpošanas laikā, ir tas pats Jēzus, pie kura viņi un mēs atkal nāksim pēdējā dienā – lai saņemtu tikpat žēlsirdīgu pieņemšanu. Viņš tiesās un spriedīs tāpat kā Viņš to darīja Savas laicīgās dzīves laikā. Mēs zinām, kāds ir Kristus kā tiesnesis, tātad satikšanās ar Viņu tiesas dienā nav jāiztēlojas kā kaut kas briesmīgs, nezināms un apšaubāms. Mēs zinām, ka Viņš ir tiesnesis, kas ‘attaisno’ grēciniekus – grieķu vārda nozīmes nokrāsa nav tik daudz ‘taisnot’, kā ‘attaisnot, piedēvēt taisnību’ tiesiskajā nozīmē. Ir neiedomājami, ka tiesnesis no cilvēku vidus izturētos pret vainīgiem tā, it kā tie būtu taisni un nevainīgi tikai tāpēc, ka tie ir „Kristū”. Tikpat neticami ir tas, ka tiesnesis vienlaicīgi ir arī likumīgais aizstāvis! Taču tāds ir mūsu tiesnesis, dienu no dienas – ticīgo tiesnesis. Vai Viņš varētu tik ļoti izmainīties pēdējā dienā?
„Dieva valstība” bija Jēzus nosaukums. Viņš ‘bija’ Valstība, jo Viņš dzīvoja Valstības dzīvi. Kas Viņš būs tas pats, kas Viņš bija Savā laicīgajā dzīvē. Viņa „sirds priecājās” tāpēc, ka pēc augšāmcelšanās Dievs „piepildīs [Viņu] ar prieku Sava vaiga priekšā” (Ap.d.2:26,28). Viņa prieks laicīgajā dzīvē bija saistīts ar prieku, kuru Viņš tagad izbauda Savā mūžīgajā dzīvē. Un tā ir tikai viena no daudzajām pārmantojamām īpašībām laicīgā un mūžīgā Jēzus dzīvē. Uz brīdi apstājaties, lai padomātu par to, ka Kunga augšāmcelšanās ir tas, kas sagaida arī mūs. Tajā ir kristību būtība. „Dievs ir To Kungu uzmodinājis, un Viņš uzmodinās arī mūs ar Savu spēku” (1.Kor.6:13,14). Taču pastāv nepārprotama savstarpēja saistība starp Jēzu, kurš dzīvoja laicīgu dzīvi, un Jēzu, kurš ir augšāmcēlies. Viņa paražas, ķermeņa valoda, valodas izteiksmes veids bija tik cilvēcīgi - pat pēc augšāmcelšanās. Un tātad, kādi mēs tagad esam kā personības, tādi mēs būsim arī mūžībā. Augšāmcelšanās rezultātā mūsu personības visās to savstarpējās sakarībās un niansēs iegūst mūžīgu dzīvību. Bet no kurienes nāk šīs sakarības, mūsu ķermeņa valoda un tml.? Daļēji no mūsu vecākiem, no mūsu savstarpējām attiecībām ar citiem utt.; mēs esam mūsu savstarpējo attiecību kopsavilkums. Un tas mūs iedrošina mūsu centienos citu labā; jo mūsu garīgās pamācības, mūsu centieni citu labā, mūsu žēlsirdība – tiem būs mūžīga iedarbība uz citiem. Mēs palīdzam tiem kļūt tādiem, kādi viņi būs mūžībā. Ījabs sprieda, ka nocirstam kokam ir cerība, jo „tā atvases un dzinumi (ebreju yaliph) nepārstāj”; un viņš ticēja, ka pēc nāves arī viņš atdzims augšāmcelšanās laikā (Ījaba 14:7-9,14,15). Pārmantojamība starp to, kas mēs bijām laicīgajā dzīvē, un kas mēs būsim mūžībā, pastāvēs – tieši tāpat kā pastāv pārmantojamība starp nocirsto koku un tā celma dzītajām atvasēm.
Ja, kas mēs tagad esam, mēs būsim arī mūžībā, būtībā…tad mums ir jāuzdod sev daži būtiski jautājumi. Ja mēs nezinām, ko darīt lietainā pēcpusdienā, ja mēs atgriežamies darbā pēc aiziešanas pensijā, lai mums būtu ar ko nodarboties, ja mēs stundām ilgi skatāmies seriālus vai risinām krustvārdu mīklas…vai tas ir tas, ko mēs vēlētos darīt mūžībā? Es negribu teikt, ka ticīgajam būtu jāatsakās no atelpas brīžiem; bet ja tādi, kādi mēs esam tagad, mēs būsim arī mūžībā…vai mūsu ilgas pēc nākamās pastāvēšanas pamatojas mūsu vēlmē kalpot Dievam un Viņa Dēlam, vai tās ir tikai reakcija uz bailēm no nāves, kas mums visiem piemīt? Tieši tāpēc ka Kungs Jēzus bija tāds, kāds Viņš bija laicīgajā dzīvē, bija taisnīgi, pareizi un mērķtiecīgi…ka Viņš tika augšāmcelts no mirušajiem mūžīgai dzīvei. Tāpēc ka mēs esam Viņā un dzīvojam dzīvi Viņam un caur Viņu un Viņā (un nekāda cita iemesla dēļ), tas kļūst par pamatu mūsu augšāmcelšanai, kā arī mūsu mūžīgai dzīvei.
Kungam bija tik liela laicīgās dzīves un ciešanu pieredze, ka neviens no mums nevar sūdzēties par to, ka Viņš nezina, kas mums jāpārdzīvo. Tā ir mana vienkāršā atbilde uz jautājumu, kāpēc, tieši kāpēc Jēzum bija tik ļoti un tādā veidā jācieš, kā Viņš to darīja. Ņemsim vienu piemēru, kas liecina, kā viņa laicīgā pieredze kalpoja par pamatu tam, lai ticīgais vēlāk „saņemtu apžēlošanu un atrastu žēlastību, palīdzību īstā laikā”. Kunga kādreizējais tuvs draugs Jūda „stāvēja pie” tiem, kas beigu beigās sita Jēzu krustā (Jņ.18:5). Pāvils saka, ka neviens no brāļiem nebija klāt, viņam aizstāvoties, „bet Tas Kungs [Jēzus] stāvēja man klāt” (2.Tim.4:16,17). Man šķiet, ka Kungs ļoti labi zināja, kā jūtas cilvēks, kuru brāļi ir atstājuši, kā tas notika ar Viņu Ģetzemanes dārzā un Viņa tiesas laikā; un Pāvila tiesas laikā Viņš stāvēja klāt, jo Viņa laicīgajā pieredzē arī Viņš bija brāļu atstāts. Arī mūsu dzīvēs Kungs mums palīdz, pamatojoties uz Savu pieredzi laicīgajā dzīve; Viņš zina, kā mēs jūtamies, jo arī Viņš tam visam ir gājis cauri. Iespējams, ka Jānim bija prātā Jūda un Pēteris, kas stāvēja „pie” Kunga ienaidniekiem, kad viņš raksta, ka apžēlotie stāvēs līdz ar Jēzu uz Ciānas kalna (Atkl.14:1) naidīgās pasaules priekšā.
Kas Jēzus bija, Viņš būs arī nākotnē; tāpat arī kas mēs esam tagad, mēs būsim arī mūžībā. Jo mūsu gars, mūsu būtiskā personība, tiks izglābta Kunga Jēzus dienā (1.Kor.5:5). „Miesa un asinis” nevar iemantot Dieva valstību (1.Kor.15:50); taču augšāmcēlies, pagodinātais Kungs Jēzus bija „miesa un asinis” (Lk.24:39). Mēs būtībā būsim tie paši, kas mēs esam šodien, taču spēku mums dos ne asinis, bet Gars. Tā ir izaicinoša doma, kad mēs apsveram mūsu „gara” stāvokli, to būtisko ‘es’, kas paliks un tiks saglabāts debesīs Tēva atmiņā līdz tai dienai, kad tas satiksies ar jauno ķermeni, kas mums tiks dots augšāmcelšanās dienā. Jo visās lietās Kungs ir mūsu paraugs; un tajā dienā mums tiks dota cita miesa, līdzīga Kunga ‘apskaidrotai miesai’ (Fil.3:21) – kuru tomēr var aprakstīt kā „miesas un kauli” pēc ārējā izskata (Lk.24:39).
Atzīmējiet sev, ka kamēr miesa un asinis nevar iemantot Dieva valstību, augšāmcēlies nemirstīgais Kungs Jēzus apraksta Sevi kā miesa un kauli (Lk.24:39). Faktiski, izteiciens ‘miesa un kauli’ (1.Moz.2:23; Ījaba 10:11; 33:21; Ps.38:4; Sal. pam.14:30) nereti tiek lietoti paralēli vienkārši ‘personības’ nozīmē, vai kā Kungs izteicās šajā gadījumā: „Es pats tas esmu”. Mēs paši būsim Valstībā ar tādām personībām, kādas tās mums ir tagad [pati par sevi tā ir ļoti izaicinoša doma]. „Miesai” nav visos gadījumos jāattiecas uz ko nosodāmu. Kādi mēs esam tagad, tādi mēs būtībā būsim arī Dieva valstības mūžībā. Nepieļausim domu, ka mūsu miesa / būtība ir tik briesmīga, ka faktiski būtiskais „es pats” izšķīdīs Dieva dusmu priekšā tiesas dienā. Kungs ir „Savas miesas pestītājs” un Viņš pestīs arī mūsu „garu” pēdējā dienā; tā ka mēs ar gara, bet ne asins doto enerģiju dzīvosim mūžīgi. Tāda lietu izpratne liek mums šodien daudz spraigāk piestrādāt pie mūsu garīgās izaugsmes, pie mūsu personības attīstības. Budistu ticība, ka galu galā mūsu nebūs, ka tāda ‘nirvana’ ir visbrīnišķīgākā lieta, pēc kuras jātiecas, šķiet pirmajā mirklī dīvaina kā ‘cerība’, kuru lolo miljoniem sekotāju. Bet psiholoģiski tā ir tā pati doma, kura ir pamatā pārliecībai, ka „es” kā tāds nebūšu Dieva valstībā, man tiks dota jauna miesa, personība un raksturs. Tas ir tas pats, kas sacīt – manis nebūs. Un tā pamatā ir ļoti zems pašnovērtējums, mūsu slimīgā sevis uztvere, sevis nepieņemšana kā Dieva radītas personas, pie kuras attīstības Viņš strādā. Kamēr mūsu daba, bez šaubām, tiks mainīta, lai mēs kļūtu nemirstīgi, mēs paši tiksim izglābti; mūsu miesa tiks augšāmcelta, atjaunota un mūsu gars „glābts” tai dienā un no jauna savienots ar atjaunoto un nemirstīgo miesu. Mums ir mūžīgā dzīve tajā ziņā, ka tādi, kādi mēs esam garīgajā ziņā tagad, mēs būsim arī mūžībā. Mūsu gars, mūsu būtība, šajā ziņā ir nemirstīga; tā ir Kunga atmiņā. Šajā ziņā ne nāve, ne laiks mūs nevarēs šķirt no Dieva mīlestības, kas atklājusies Kristū Jēzū, mūsu Kungā (Rom.8:35-39). Tāpat kā mēs turpinām mīlēt kādu, kad tas nomiris, atceroties, kāds tas bija un ir vēl aizvien priekš mums, tā ir arī ar Dieva mīlestību pret mums, mūsu būtību. Un tā, 1.Pēt.3:4 runā par neiznīcīgu, neaptraipītu un nevīstošu mantojumu, kas mums ir uzglabāts debesīs – jo mūsu labās rakstura īpašības paliek Dieva atmiņā mūžīgi. Tādēļ arī personībai un rakstura īpašībām, nevis padarītajiem darbiem, ir pilnīgi neatsverama nozīme. Kā mēs runājam tagad, tā mēs runāsim arī mūžībā – man šķiet, ka šī doma ir arī Sal. pam.12:19 pamatā: „Patiesības paudēja mute pastāv mūžīgi, bet nepatiesa valoda nepaliek ilgi”. Mūsu dzīves „nostāja”, mūsu būtība tāda paliek arī mūžībā – un manuprāt to pauž arī Sal.pam.12:28: „Uz taisnības ceļa ir dzīvība, bet noziegumu ceļš ved nāvē”. Jeremijas 18 Dievs pielīdzina Sevi podniekam, kas strādā ar mums – māliem. Mēs varam pretoties tam, ko Viņš grib no mums veidot, un Viņš var mūs izveidot par ko citu…mēs esam mīksts māls līdz ‘apdedzināšanai’; un apdedzināšana ir nepārprotami saistāma ar pastaro dienu. Ja šajā dzīvē mēs esam mīkstais māls, tad tiesas diena mūs padarīs neatgriezeniski tādus, kādi mēs esam kļuvuši, vai izveidoti šajā dzīvē.
Nepārtrauktība starp mirstīgo cilvēku Jēzu un pagodināto visas radības Kungu, kāds Viņš kļuva, paceļoties debesīs, ir vienkāršiem vārdiem izteikta Ebr.4:14: „Mums ir liels augstais priesteris, kas izgājis caur debesīm, Jēzus, Dieva Dēls”. Runa ir par to pašu Jēzu, cilvēku no zemes, kas iziet cauri debesīm, lai nonāktu pie Paša Dieva troņa kā mūsu vidutājs. Mācekļi bija liecinieki tam, kā Viņš pacēlās debesīs, un arī šeit tiek dota šī fiziskās pacelšanās aina, lai liktu mums saprast nepārtrauktību starp cilvēku Jēzu uz zemes un tagad godā celto Kungu debesīs. Tas pats Jēzus, kurš kādreiz pats tika kārdināts, var tādēļ stiprināt mūs mūsu kārdinājumos. Mums ir jāsaprot, ka neviens netiek kārdināts ar to, kas viņu nepievelk; Kungs Jēzus droši vien ir redzējis un domājis par grēku kā iespējamu darbības veidu, kaut arī Viņš to nekad nav pieņēmis. Un šī iemesla dēļ daži Jaunās Derības fragmenti (piem., 1.Tim.2:5) sauc godā celto Jēzu par „cilvēku” pat tagad. Neaplūkosim šos fragmentus vienīgi kā teoloģiskas problēmas Trīsvienības piekritējiem. Tā visa brīnums slēpjas tajā, ka Jēzus pēc Savas paaugstināšanas vēl aizvien kaut kādā ziņā ir cilvēks. Viņš, kā „mūsu ticības pionieris”, rāda mums ceļu uz godību; godību, kas neietver sevī nepieciešamību kļūt par nereāliem pārcilvēkiem. Čarlzs Hodžs izbrīnā saka: „Visuma galvenais valdnieks ir perfekts cilvēks” (2). Čarlzs Veslijs to izsaka savā psalmā:
No mūsu kaula un mūsu miesas
Jēzus ir mūsu brālis, tas tiesa.
Kunga godība
Cilvēka Jēzus un tagad godā celtā Jēzus personības nepārtrauktību izgaismo pārdomas par Viņa „godību”. Dieva godība attiecas uz Viņa personības būtību un rakstura īpašībām. Kad Viņš „Sevi pagodina”, Viņš skaidri formulē šo personību – piemēram, ļauno nosodīšanā vai Savas tautas pestīšanā. Tā, Dievs ‘parādās kā Svētais’, ‘parāda visu Savu godību’, nosodot nepaklausīgos (Ecēh.28:22; 39:13), tieši tāpat Viņš parāda Savu godību, glābjot Sev paklausīgos ļaudis. Dievs parādīja Savu godību, atbrīvojot Savu tautu, Izraēlu, kā no Bābeles gūsta, tā arī kā tas būs beigu galā nākotnē. Tā Viņš bija pagodināts Savā kalpā Izraēlā (Jes.44:23; 49:3). Tādēļ var minēt kā laikus, tā notikumus, par kuriem Tēvs bija pagodināts. Un vispirmām kārtām Viņš tika pagodināts Sava Dēla augšāmcelšanā. Katrs no šiem ‘pagodinājumiem’ nozīmēja Tēva Vārda / personības izpausmi un apstiprināšanu. Kunga Jēzus godība bija Tēva godība. Viņš tika pagodināts dažādā veidā un dažādos Savas kalpošanas laikos (piem., Jņ.11:4); bet Viņš tāpat tika pagodināts Savā augšāmcelšanā un ieiešanā skaidrībā (Jņ.7:39). Tuvojoties krusta stundai, Viņš lūdz Tēvu pagodināt Savu Vārdu. Atbilde no debesīm skanēja, ka Dievs jau To ir pagodinājis Kristū un pagodinās Viņu atkal (Jņ.12:28). Pēdējā Vakarēdiena laikā Kungs varēja sacīt: „Tagad Cilvēka Dēls ir paaugstināts un Dievs paaugstināts Viņā” (Jņ.13:31). Taču Raksti māca, ka Cilvēka Dēls tiks pagodināts Savā nāvē, Savā augšāmcelšanā (Ap.d.3:13), pacelšanās debesīs laikā, Viņa starpniecībā par mums tagad (Ebr.5:5), Viņa slavēšanā, ko sniegs Viņa miesa uz zemes, katrā to uzvarā pār grēku, katrā jaunpievērstajā (Ap.d.13:48; 2.Tes.3:1), katrā uzklausītajā lūgšanā (Jņ.14:13), un it īpaši Viņa atgriešanās laikā (2.Tes.1:10)… Tātad, Kunga Jēzus pagodināšana nebija saistīta tikai ar Viņa augšāmcelšanos, un tātad tā nebija saistīta ar Viņa dabas izmaiņām, vai jaunas miesas saņemšanu. Katrā no šiem notikumiem, un katrā no šiem laikiem izpaužas, attaisnojas un atklājas Tēva Vārds / godība / personība.
Kungam Jēzum bija šī godība, kā Jānis saka, „iesākumā” un viņš un citi mācekļi „skatījām Viņa godību” (Jņ.1:14). „Iesākums” Jāņa evaņģēlijā nereti attiecas uz Kunga kalpošanas sākumu. Būtībā ir tikai viena godība – Dēla godība ir Tēva godības atspoguļojums un izpausme. Tās var uzskatīt par dažādām tikai tai nozīmē, ka tā pati godība no Kunga Jēzus atspoguļojas vienīgi Viņam raksturīgā veidā; kā dēls atspoguļo vai atklāj tēva personību, tas nav personības spoguļattēls, bet būtība ir tā pati. Viena zvaigzne godības ziņā atšķiras no otras, taču viņas visas atspoguļo to pašu būtisko godības gaismu. Kungs Jēzus meklēja tikai Tēva godību (Jņ.7:18). Viņš runāja par Dieva godību kā par Dēla godību (Jņ.11:4). Jānis interpretē Jesajas Dieva godības redzējumu kā pravietojumu par Dēla godību (Jņ.12:41). Dieva godība ir Viņa paša būtība, Viņa personība. Tā, protams, bija pie Dieva no sākta gala un tieši šī godība atklājās kā Kunga Jēzus nāvē, tā arī godā celšanā (Jņ.17:5). Vecās Derības „Kunga godības” tituls tiek attiecināts uz Jēzu kā „godības Kungu” (1.Kor.2:8; Jēkaba 2:1). Tā ir Dieva godības atziņas gaisma, kas atspīd Kristus vaigā (2.Kor.4:6). Jēzus ir Dieva godības atspulgs, jo Viņš ir Dieva personības būtības attēls (Ebr.1:3). Šo godību Viņš saņēma no Tēva, kas „Viņu, godā celdams, apskaidroja” (2.Pēt.1:17). „Godības pilnais Tēvs” ir patiesās godības avots, kas atspoguļojas kā Kungā Jēzū, tā arī mūsos (Ef.1:17). Tēva godības nesaraujamā saistība ar Dēla godību ir skaidri parādīta Jņ.13:31,32: „Tagad Cilvēka Dēls ir paaugstināts un Dievs paaugstināts Viņā. Bet, ja Dievs paaugstināts Viņā, tad arī Dievs Viņu paaugstinās Sevī un Viņu drīz vien paaugstinās”.
Visa šī skaidrojuma praktiskā nozīme ir sekojoša. Pastāv tikai viena Dieva godība. Šī godība attiecas uz būtisko personību, tās rakstura īpašībām, esamību utt. Kungs Jēzus atklāja šo godību Savā laicīgajā dzīvē (Jņ.2:11). Bet Viņš pauž to tagad, kad Viņš ir „paaugstināts”, un paudīs to nākotnē Savas nākamās dienas godībā. Un Kungs bija visās lietās mūsu paraugs. Mēs esam aicināti sekot Viņam pa godības ceļu. Tagad mūsu personības atspoguļo un pauž šo vienu Tēva godību un mūsu lolotā cerība ir vērsta uz godību nākotnē, lai mēs būtu pagodināti, būtu personības (ievērojiet – personības!), kas atspoguļo un ‘ir’ šī godība daudz lielākā mērā, nekā tagad, kad mums vēl piemīt mūsu cilvēciskās disfunkcijas, grēks un gribas nespēks turēties pretim kārdinājumam. Tagad mēs atspoguļojam šo godību it kā netīrā bronzas spogulī. Dieva godības aprises Jēzus sejā mūsos rod vien blāvu atspulgu. Taču mēs maināmies, no godības uz godību, un šis atspulgs visu laiku skaidrojas līdz tai lielajai dienai, kad mēs satiksim Viņu un skatīsim Viņu vaigu vaigā ar visu no tā izrietošo. Taču šajā kontekstā es atkal vēlos uzsvērt, ka ir tikai viena godība. Tā būtība, kas ir mūsu garīgajā cilvēkā tagad, un kā mēs to paužam vienīgi mums raksturīgajā veidā, ir tāda, kāda tā būs vienmēr.
Un tātad tas Cilvēks, kuru redzēja staigājam pa putekļainajiem Galilejas ceļiem, ir būtībā tas pats, kuru mēs satiksim pastarajā dienā. Galvenais jautājums, kas nodarbina ikvienu no mums, ir, vai Viņš mūs pieņems. Evaņģēlijos mēs redzam Cilvēka Dēlu, Dieva Dēlu, kas ir tik pretim nākošs, tik pacietīgs attiecībā pret citu vājumu, kaismīgi dodamies nāvē mūsu pestīšanas labad. Vai Viņš pagriezīs pret mums pretējo sejas pusi pastarajā dienā, parādot Sevi pēkšņi un neprognozējami kā pavisam citādu personību? Es esmu pārliecināts, ka tā nebūs. Jo rakstura godīgums un pastāvība ir Viņam raksturīga tāpat kā Tēvam. Viņš neparādīs mums citu sejas pusi, kuru mēs neesam redzējuši. Būtībā to pašu Jēzu ar Viņam piemītošajām Tēva nemainīgajām īpašībām, to pašu Jēzu, kurš tik ļoti vēlējās un vēlas mūs glābt, mēs arī satiksim pēdējā dienā.
Ja mēs patiesi mīlam Kungu, mēs sapņosim par mūsu gaidāmo satikšanās brīdi ar Viņu. Es paredzu, ka pirmajā satikšanās brīdī mani pārsteigs Viņa pavisam parasta cilvēka izskats. Varbūt Viņš man parādīsies ikdienas dzīves aizņemtībā, kad es būšu iegrimis kādā darbā, un pārtrauks mani. Un Viņš izskatīsies pēc parasta vietējā iedzīvotāja, tērpts parastajās drēbēs, runādams ar to pašu akcentu kā uzreiz pēc augšāmcelšanās. Un tad Viņš, ar liegu smaidu mani uzrunādams, teiks: „Dankan, es esmu Jēzus…”. Kas zina, kā tas notiks. Bet, ja tu Viņu mīli, tu iztēlosies šo momentu, jo tu mīli Viņa parādīšanos.
Piezīmes
- Raymond Brown, The Gospel According to John (New York: Doubleday, 1970), Vol.2, p.1070.
- Charles Hodge, Systematic Theology (Grand Rapids: Eerdmans, 1946 ed.), Vol.2, p.637.
PIRMĀ NODAĻA: Bībeles Pamati
Kāpēc tika pieņemta Trīsvienība 3-1 Pielāgošanās pagānismam | 3-2 Patiesa intelektuāla neveiksme? | 3-3 Domas, ka Jēzus nav cilvēks, psiholoģiskā pievilcība | 3-4 Ebreju ietekme uz Trīsvienību | 3-5 Netīrā politika un Trīsvienības doktrīna | 3-6 Trīsvienība: vēlme pēc atzīšanas | 3-7 Kā tika pazaudēts īstenais Kristus |
