Literatura Kontakti Notikumi Linki
Mājas lapa

info@carelinks.net

Dabūt grāmatu
" Bībeles Pamati"
bezmaksas!

 

ĪSTENAIS NELABAIS:Ko Bībele saka par velnu

English-Latvian Parallel New Testament / Jaunā Derība Angļu un latviešu paralēls izdevums

2-23 Tēvs un Dēls
Dieva bardzība

Es gribētu pievērsties Tēva un Dēla attiecībām, ņemot vērā dažas Tēva rakstura īpašības, un kā to izpausmi iespaidoja Viņa Dēla pieredze.

Dievu var sadusmot (5.Moz.9:7; Ezra 5:12), Viņa bardzība ‘ceļas’, Savas tautas grēcīgu uzvedību redzot (2.Laiku 36:16). Savās dusmās un Savā bardzībā Viņš nodeva Izraēlu Bābeles ķēniņa rokās (Jer.32:37). Dieva dusmas bija ‘iedegušās’ pret grēcīgajiem cilvēkiem un Mozus aizlūdza par tiem, lūdzot Dievu ‘remdināt’ dusmu karstumu (2.Moz.32:11,12). Visi Mozus iejaukšanās pieraksti rada iespaidu, ka Dievs mainīja Savu nodoma vienkārša cilvēka iejaukšanās dēļ. Jāatzīst, ka doma par dusmu uzplaiksnījumu Dieva sejā un tad dusmu karstuma ‘remdināšana’ ir sava veida antropomorfisms. Tie paši vārdi ir lietoti, runājot par Ēsava dusmu ‘novirzīšanos’, proti, remdināšanu, kā arī par Dieva dusmu remdināšanu (1.Moz.27:45). Bet lai kā tas būtu, šīs valodas lietošana mums kaut ko izsaka. Dieva dusmība cēlās pret Izraēlu tuksnesī (Ps.78:31; Ecēh.22:31), bet Mozus ‘novērsa’ Dieva dusmas un glāba viņus no Dieva plānotās nāves (Ps.106:23). Daudzkārt Viņš novērsa Savas dusmas un  nelika pamosties visai Savai bardzībai (Ps.78:38). Tikai pazemība un grēku nožēla var novērst Dieva dusmu bardzību (5.Moz.13:18; 2.Laiku 12:12; 29:10; 30:8). Ezras 10:14 teikts, ka Dieva dusmas novērsīsies no tiem, kas bija apprecējuši svešas sievas, kad tie šķirsies no tām. Dieva dusmas mitējas arī grēcinieka nāves gadījumā – tā 4.Moz.25:4 lasām, ka tautas vadoņus bija jāpakar, lai Tā Kunga dusmu kvēle pret Izraēlu mitētos. Līdzīgs piemērs atrodams arī Jozuas 7:26. Jeremija bieži runā par Dieva dusmu bardzības mitēšanos līdz ar grēcinieku nosodīšanu (piem., Jer.30:24). Šajā ziņā Viņa dusmu mērs ir ‘piepildīts’, proti, Viņa bardzība ir ‘izlieta’ (Raudu 4:11).

Bardzības novēršana

Tas, ka tādi cilvēki kā Mozus un Jeremija (Jer.18:20) novērsa Dieva dusmu kvēli, neliekot dusmu mēram piepildīties, vienīgi ar lūgšanu palīdzību (Dan.9:16), nozīmē, ka Dievs pieņēma šo cilvēku iejaukšanos un piedēvēja viņu taisnprātību tiem, no kuriem novērsās Viņa dusmas. Mums nav jāiedomājas, ka šie taisnie cilvēki vienkārši aizgaiņāja Dieva dusmas. Šīs dusmas bija lielas un prasīja ārkārtīgu lūgšanu un personīgu nodošanos grēkojušo dēļ. Tā mēs lasām 2.Ķēn.23:26, ka neskatoties uz Josijas taisnprātību, Dieva niknums pret Jūdu nerimās Manases radīto sarūgtinājumu dēļ. Patiesi teikts, ka „gudrie nomierina satraukumu” (Sal.pam.29:8). Un tie acīmredzot pravietiski norādīja uz Jēzus Kristus darbu – iespējams, tāpat kā upuri, šie cilvēki sasniedza savu mērķi vienīgi tāpēc, ka tie tādā veidā norādīja uz nākamo Kunga Jēzus misiju. Jēzus atpestīja mūs no Dieva nākamās dusmības (1.Tes.1:10) – Jaunajā Derībā Dieva dusmība bieži tiek pieminēta izlejamies ar graujošām sekām pēdējās dienās. Visi, kas nav salīdzināti ar Dievu caur Jēzu Kristu, ir ‘pēc savas dabas dusmības bērni’ (Ef.2:3). Pati bauslības pastāvēšana jau rada Dieva dusmību, jo mēs šo bauslību pārkāpjam (Rom.4:15). Romiešiem ir daudz kas teikts par Dieva dusmību; un vēstule sākas ar atgādinājumu, ka mēs visi esam grēcinieki, un Dieva dusmība parādīsies pār visu cilvēku grēkiem (Rom.1:18). Tikai caur Kunga Jēzus nāvi un augšāmcelšanos  mēs esam paglābti no Dieva dusmības un esam ‘salīdzināti’ ar Dievu (Rom.5:8-10). Dieva dusmība paliek uz tiem, kas nepieņem Kristu (Jņ.3:36) – apstiprinot Pāvila apgalvojumus, ka pirms mūsu pievēršanās Kristum mēs visi bijām ‘pēc dabas Dieva dusmības bērni’. Dievs nav netaisns, kad Viņš soda – tā Viņš tiesās pasauli pēdējā dienā (Rom.3:5).

Dieva otrā puse

 Bet… un tas ir liels bet. Ir arī otra puse šim acīmredzami dusmīgajam Dievam. Viņš ir neizsakāmas mīlestības Dievs, kas ir neticami lēns Savās dusmās. Visi Vecās Derības pieraksti par Viņa attiecībām ar Izraēlu ir tam par liecību. Tas ir Dievs, kas stājas mūsu priekšā, nozīmējot mums līdzjūtīgo Kungu Jēzu par mūsu soģi un arī aizstāvi. Dievs, kas ir gandrīz gatavs atkāpties no Saviem nodomiem, lai glābtu mūs; kura žēlastība Kristū rod apkārtceļu grēkam, kas nes nāvi, atsvabinot mūs no šī principa (Rom.8:2); Dievs, kas atklājās caur Hozejas neprātīgo mīlestību pret netikli Gomeru. Protams, ka Dievam ir arī bargākā puse. Bet tā pastāv, lai parādītu Viņa apbrīnojamās žēlastības dziļumu un nozīmi, un vēlēšanos mūs paglābt. Ja nebūtu reāla Dieva kā dusmības Dieva, kā soģa par grēkiem, Viņa žēlastība mums liktos daudz mazāk vērta, mēs nespētu to pienācīgi novērtēt.

Neaptveramais
 
Un tad paceļas jautājums, kā Kunga Jēzus, kā nevainīga cilvēka, nāve varēja novērst Kunga dusmas no mums, tikai tāpēc, ka mēs kristāmies ‘Viņa Vārdā’? Pārāk primitīvi būtu iedomāties, ka Jēzus sarkanā asins krāsa kaut kādā veidā dzesēja Dieva dusmu kvēli. Sāksim jau ar to, ka Dievs nav dusmīgs Dievs. Viņš ir mīlestības Dievs, kuram sagādā prieku līdzjūtības un žēlastības izpausmes. Un no otras puses, tāpat kā Vecās Derības vīri novērsa Dieva dusmas, tā arī Jēzus novērsa Dieva dusmas no mums; izglāba mūs no tām. Tā saka Bībele. Bet kā un kāpēc tas kļuva iespējams? Kas bija tik īpašs Jēzū? Vispārpieņemtā atbilde skanētu, ka Kungam Jēzum bija cilvēka daba tāpat kā mums, Viņš bija mūsu pārstāvis, taču bez grēka, kas mira mūsu dēļ, lai parādītu, ka mēs esam pelnījuši nāvi, bet augšāmcēlās, jo nevainīgs cilvēks nevarēja mirt, un, ja mēs esam Viņā, tad mūs pielīdzina Viņam, tādējādi mūsu grēki netiek mums pieskaitīti un mēs tāpat kā Viņš piedzīvosim augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvi, kuru Viņš tagad bauda. Un es tam visam piekrītu. Taču tā nav atbilde uz uzdoto jautājumu. Kāpēc un kā tas notiek? Kāpēc Dievam būtu tā jārīkojas, ja atceramies to Viņa rakstura šķautni, kas spriež tiesu pār grēku un iedegas dusmu kvēlē pret grēciniekiem? Kāpēc grēku izpirkšanas procesa īstenošanai bija vajadzīga Viņa Dēla nāve – kad Viņš būtu varējis izvēlēties jebkuru citu veidu mūsu pestīšanas sasniegšanai? Varbūt es uzdodu pārāk daudz jautājumu. Taču pamatotais notikušā izskaidrojums nedod man galīgo atbildi, kāpēc tam bija jānotiek tā, kā tas notika; un kas Jēzus nāvē atstāja tik vienreizēju iespaidu uz Tēvu, lai Viņš uz visiem laikiem piedotu mūsu grēkus un izglābtu mūs.

Iespējams, mūsu problēma ir tajā, ka mēs tiecamies traģēdiju Ēdenē uzskatīt par Dieva ‘problēmu’, kura Viņam bija jārisina, neatsakoties no Viņa būtiskajiem principiem. Tas, ka Kungs Jēzus vienā ziņā bija nogalināts jau no pasaules radīšanas  sākuma, Jēzus ‘Vārds’ / logos bija iesākumā pie Dieva, protams norāda uz to, ka Dievs nekādā ziņā neizgudroja kādu plānu, lai mūs pestītu, kad Viņš saskārās ar Ādama grēku. Pēc manām domām, mums nav taisnība, kad mēs iedomājamies to kā problēmu, kas Dievam bija jārisina. Nebūt nē. Dieva pamatprincipi nemainās, bet Viņš atklājas kā mīlošs Tēvs, kuram piemīt visas mīloša tēva īpašības tāpat kā cilvēkam - un Dieva iemiesojums Hozejā arī ir tam piemērs, kur Dievs Sevi reprezentē kā tādu, kas izbauda pievilta mīļākā jūtas, dusmas, kas mijas ar neprātīgu mīlestību; vīra, kas pieņem atpakaļ netiklo sievu; Dievs, kas dusmu kvēlē nolād, un tad žēlastībā un mīlestībā neliek lāstam īstenoties (1). Tieši šajā kaislīgajā un emocionālajā Tēva īpašībā ir mūsu glābiņš.

Bet atgriezīsimies pie mūsu jautājuma. Kādā nozīmē Viņa Dēla dzīve un nāve novirzīja no mums Dieva bardzību un kāpēc viss notika tā, kā tas notika? Kas attiecas uz mani, tad sausā grēku izpirkšanas teorija nedod nekādu galīgu paskaidrojumu. Tā apraksta tikai mehānismu. Taču jautājumi kāpēc un kādā veidā paliek bez atbildes – vismaz manā uztverē. Es labprātāk skaidrotu to, kas notika, pateicoties Dieva Dēla dzīvei un nāvei, vadoties pēc cilvēciskiem faktoriem.

Tēvs un Dēls

Manam tēvam ir pāri 70, kad es rakstu šos vārdus. Nesen mums bija saruna, kas mūžam paliks atmiņā, viena no tām sarunām, kas, it kā starp citu,  pēkšņi izvēršas par dziļu domu apmaiņu. Viņš man pastāstīja, kā es esmu viņu iespaidojis. Ka viņa dzīves un ticības pamatprincipi nekad nav mainījušies, taču tas, ko Viņš manī redzēja nākam no sevis, neveiksmēs un veiksmēs, ir licis viņam rīkoties un justies pret citiem pavisam savādāk; un tādējādi viņš no burta kalpības ticības aizstāvībā ir izvērties par daudz žēlsirdīgāku indivīdu. Ne tik daudz tāpēc, ka viņš mani redzēja izrādām žēlastību vai otrādi, bet tāpēc ka viņš redzēja manī sevi parādāmies kā uz skatuves, caur manām veiksmēm un neveiksmēm, triumfiem un krahiem. Viņš dalījās ar mani domās arī par manu māti, cik labi viņš viņu pazina; taču tikai redzot viņu manī, atkal kā neveiksmēs, tā arī veiksmēs, labajā un sliktajā, viņš sācis viņu daudz labāk izprast un novērtēt. Šī saruna man neiziet no prāta. Un es esmu pateicīgs Dievam, ka mēs abi esam pietiekami ilgi nodzīvojuši šai skumjajā pasaulē, lai tā varētu notikt.

Ar to es, protams, gribētu teikt, ka Dieva Dēls iespaidoja Tēvu. Dievs nav statisks. Vārdi tur mani kā valgos, man ir grūti atrast īstos vārdus, bet kaut kas līdzīgs ‘izaugsmei’, ‘dziļākai izpratnei’ (vai kāds cits piemērotāks vārds) neapšaubāmi ir arī Viņa dabas šķautne, tāpat kā tā piemīt mums, kas radīti pēc Viņa tēla un līdzības. Un nav šaubu, ka dažādu faktoru iespaidā Dievs var mainīt Savas domas. Kā Mozus, tā arī Jona to skaidri parāda. Dieva pieredze Kristū deva Viņam dziļāku ieskatu Viņa radības dabā, tāpat kā manis pastāvēšana deva tēvam dziļāku manas mātes izpratni. Es negribu teikt, ka Dievs kaut kā mainījies starplaikā starp Veco un Jauno Derību. Taču Viņa Dēla dzīve un nāve, tas, ka Viņa Dēls atdeva Savu dzīvi par Saviem brāļiem, atstāja iespaidu uz Dievu. Tas izglāba mūs no Dieva bardzības – ne jau asins sarkanā krāsa dzesēja Dieva dusmas, bet Viņš atkal vēl stiprāk izjuta, kā Viņa Paša personībā žēlastība ņem virsroku pār nosodījumu un Viņš uzņēmās uzklausīt mūsu izmisīgās lūgšanas pēc šīs žēlastības. Dieva bardzība vienkārši nevarēja vērsties pret tiem, kas izvēlējās būt Viņa brīnišķajā Dēlā, kas no brīvas gribas identificējās ar Viņu, kas ticēja un tika kristīti Viņa nāvē un cenšas dalīties ar Viņu tajā ar savām niecīgajām pašuzupurēšanās dzīvēm. Tāda Dieva attieksmes maiņa nav nekas nedzirdēts – jo arī Vecās Derības laikos Dieva bardzību varēja  ‘novērst’ cilvēki, kas pēc sava stāvokļa bija daudz zemākas kārtas nekā Kungs Jēzus. Viņu dzīves un viņu iejaukšanās ar lūgšanām bija tās, kas iedarbojās uz Dievu. Taču ir bijis norādīts, ka viņu ‘iejaukšanās’ starpnieku lomā darīja cilvēkiem zināmus Dieva principus un Viņa svētību, taču viņi  nebija starpnieki strīda izšķiršanā starp divām pusēm (2). Kā gan tad viņu Dieva izpausme cilvēkiem varēja tā iespaidot Pašu Dievu? Tam noteikti bija jābūt tāpēc, ka, kad Viņš, piemēram, redzēja Mozu griežamies pie Izraēla tautas, aicinot to nožēlot Savus grēkus, Viņš redzēja Sevi Mozus personā. Un Mozus bija arī Izraēla pārstāvis. Un tas lika Viņam novērst Savu dusmu bardzību no tautas. Viņa Paša Dēla ‘iejaukšanās’ rezultāts bija vēl daudz spēcīgāks. Ne tikai Izraēls, bet jebkurš no visām tautām tiks glābts; un Dieva Dēls dzīvo mūžīgi, lai iestātos mūsu vietā par mums. Mozus ir miris, bet Kungs Jēzus dzīvo mūžīgi Dieva klātbūtnē; Viņa dzīves piemērs, Viņa pastāvēšana pati par sevi ir ‘pārliecinājusi’ Tēvu novērsties no Savām dusmām, nelikt pamosties Savai bardzībai [kā teikts Vecajā Derībā], bet ļauties Sava rakstura brīnišķajai žēlsirdībai pilnībā vērsties uz mums.           
Vecā Derība attēlo Dievu kā personu, kā personu, kurā noris iekšēja cīņa. Hozejas grāmatā Viņš runā par to, kā Viņa sirds iekvēlojas dusmās un nožēlā, kā Viņā mijas vēlme atteikties no nodevīgās tautas un tad atkal iedegas žēlastība pret to un dvēselei ir grūti izšķirties. Man šķiet, ka Tēva pieredze ar Dēlu liek Viņam izšķirt šo iekšējo cīniņu par labu žēlastībai, nevis bardzībai Viņa attieksmē pret tiem, kas ir identificējušies ar Viņa Dēlu.

Jāatzīst, ka mēs esam spēruši kāju lauciņā, uz kuru Bībele mums nepaver ceļu. Tomēr Bībelē ir dažas norādes uz Dēla iedarbības uz Tēvu iedabu un Viņa attiecībām ar Tēvu. Atcerieties, kad Tēvs un Dēls bija vienoti mērķa ziņā, Tēva griba ne vienmēr sakrita ar Dēla gribu. Agonija Ģetzemanes dārzā to ļoti labi pierāda. Līdzībā Lk.13:7,8 kungs [=Dievs] liek dārzniekam [=Jēzum] nocirst vīģes koku. Dārznieks ne tikai uzņemas iniciatīvu, sakot, ka viņš to apraks un apmēslos vēl vienu gadu, cerot, ka tas tomēr dos augļus; taču, viņš saka, ja ne, tad tu vari to nocirst! Šim kalpam [Kungam Jēzum] ir acīmredzot ļoti neparastas attiecības ar Kungu. Viņš izrāda iniciatīvu, izsakot savu priekšlikumu, un pat nodod Izraēlas izciršanas darbu Dievam Pašam, it kā Viņam tas nebūtu pa prātam. Līdzībā Lk.14:22 kalps [=Jēzus] ziņo kungam [=Dievam], ka lūgtie viesi nenāks uz mielastu [salīdz. ar Dieva Valstību]. Kungs liek kalpam iet uz ielām un gatvēm un vest šurp nabagus. Un tad jau pavisam nereāli skan, it īpaši 1.gadsimta klausītāju ausīm: „Kungs, ir darīts, kā tu pavēlēji, bet vēl ir vietas”. Neviens kalps neuzņemsies sastādīt ielūgto sarakstu, vai ielūgt nabagus uz sava kunga mielastu. Bet šis kalps to uzņemas darīt! Viņam ne tikai bija neparastas attiecības ar kungu, kas ļāva viņam izrādīt tik lielu iniciatīvu – bet viņš arī tik labi pazina savu kungu, ka jau iepriekš nojauta, ko kungs teiks, un viņš gāja un darīja to bez pavēles. Tajā brīnišķi izpaužas attiecības starp Tēvu un Dēlu, it īpaši attiecībā uz cilvēku aicināšanu uz mielastu [salīdz. ar pestīšanu]. Tas viss būtībā parāda, kāda ir Kunga Jēzus ietekme uz Savu Tēvu, ka tā var brīžiem mainīt Tēva izteikto nodomu [piem., attiecībā uz Izraēla izdeldēšanu – tieši tāpat kā to darīja Mozus]. Un tie ir tie paši Tēvs un Dēls, ar kuriem mums ir darīšana, un kuru nesalīdzināmās attiecības ir mūsu pestīšanas pamats un cēlonis.

Reālas attiecības

Līdzība par vīģes koku, šķiet, rāda, ka Kungs Jēzus ir žēlsirdīgāks un lēnprātīgāks par Savu Tēvu – dārza īpašnieks [Dievs] liek dārzniekam [Jēzum] to nocirst, bet dārznieks lūdz dot vēl vienu žēlastības gadu nabaga vīģes kokam un tad, viņš saka, īpašnieks [Dievs] pats varēs to nocirst (Lk.13:7-9). Bet Jņ.6:37-39 Kungs šķiet atzīstam, ka Tēvs ir žēlsirdīgāks pret dažiem nekā Viņš būtu bijis; jo Viņš saka, ka Viņš neatstums nevienu, tāpēc ka tāda ir Tēva griba, lai no visa, ko Viņš ir devis Dēls nenieka nezaudētu, bet to celtu augšā pastarā dienā. Un Kungs atzīmē, kā šeit, tā arī citviet, ka Viņš dara, nevis ko Viņš grib, bet ko grib Tas, kas Viņu sūtījis. Tieši tādām, pēc mūsu domām, arī ir jābūt dzīvām, dinamiskām attiecībām – dažos gadījumos Tēvs ir žēlsirdīgāks par Dēlu, un citos – tieši otrādi. Taču Tēvs un Dēls bija, ir un būs vienoti savos spriedumos un vēlmē, neskatoties uz dažām atšķirībām uzskatos. Un šī vienotība rodas dažādu perspektīvu sastapšanās procesā, abpusējībā, kuru mums ir grūti aptvert, savstarpējā mācību procesā, kad Dēls cīnās, lai darītu Sava pārākā Tēva gribu, nevis Savu gribu; kad secinājumi tiek izdarīti kopīgiem spēkiem pieredzes rezultātā, nevis automātiski, bez ierunām uzspiežot Dēlam Tēva gribu un spriedumu. Un godbijību iedvesošs ir Kunga aicinājums, lai mēs atzītu Tēvu tāpat kā Viņš to dara, ka Viņa attiecības ar Tēvu ir paraugs arī mūsu attiecībām ar Tēvu.

Piezīmes

 

   
 

PIRMĀ NODAĻA: Bībeles Pamati

 

 
1-1 Dieva personība || 1-2 Kas izriet no viendievības | 1-3 Dieva izpausme | 1-4 Dieva Gars || 1-5 Vai Svētais Gars ir persona? | 1-6 Personifikācijas princips | 1-7 Apsolījumi Ēdenē | 1-8 Apsolījumi Ābrahāmam | 1-9 Apsolījumi Dāvidam | 1-10 Vecās Derības pravietojumi par Jēzu | 1-11 Dzimšana no jaunavas | 1-12 Kristus vieta Dieva plānā | 1-13 Vai Jēzus radīja zemi? | 1-14 Jēzus nav iepriekš pastāvējis: Nu un tad? | 1-15 Atšķirības starp Dievu un Jēzu | 1-16 Jēzus daba | 1-17 Jēzus cilvēcība | 1-18 Jēzus uzvara | 1-19 Jēzus asinis | 1-20 Jēzus un Mozus bauslība | 1-21 Jēzus kā mūsu pārstāvis | 1-22 Kristus augšamcelšanās nozīme priekš mums | 1-23 Kristus mira par mani: Tad kas man būtu jādara? | 1-24 Kristus iedvesma ikdienas dzīvē |
OTRĀ NODAĻA: Īstenais Kristus
  2-1 Jēzus tēli | 2-2 Aba, Tēvs | 2-3 Kā Jēzus Sevi pasludina | 2-4Jēzus – Palestīnas ebrejs | 2-5 Jēzus un tauta | 2-6 Jēzus vārdi | 2-7 Jēzus nabadzība | 2-8 Jēgas atrašana ikdienas pieredzē | 2-9 Jēzus – intelektuālis | 2-10 Jēzus dabiskums | 2-11 Spēja uztvert citu vajadzības | 2-12 Jēzus – radikālis | 2-13 Jēzus radikālās prasības | 2-14 Jēzus radikālā valoda | 2-15 Jēzus radikālā autoritāte | 2-16 Jēzus radikālā pieņemšana | 2-17 Pārprastais Jēzus | 2-18 Īstenais krusts: Šodien ir piektdiena | 2-19 Šodien tāds pats kā vakar | 2-20 21.gadsimta Jēzus | 2-21 Kristus cilvēciskuma nozīme | 2-22 Jēzus dievišķā puse | 2-23 Tēvs un Dēls | 2-24 Koncentrēšanās uz Kristu | 2-25 Jēzus Gars|
 
TREŠĀ NODAĻA: Kā īstenais Kristus tika pazaudēts
 

Kāpēc tika pieņemta Trīsvienība 3-1 Pielāgošanās pagānismam | 3-2 Patiesa intelektuāla neveiksme? | 3-3 Domas, ka Jēzus nav cilvēks, psiholoģiskā pievilcība | 3-4 Ebreju ietekme uz Trīsvienību | 3-5 Netīrā politika un Trīsvienības doktrīna | 3-6 Trīsvienība: vēlme pēc atzīšanas | 3-7 Kā tika pazaudēts īstenais Kristus |

   
PIELIKUMS: Daži sagrozīti Raksti
  1 Ievads | 2-1 Iesākumā bija vārds” | 2-2  „Vārds bija pie Dieva” | 2-3 „Vārds tapa miesa" | 2-4 „Vārds bija Dievs” | 2-5 „Caur Viņu viss ir radies” | 2-6 Kā Logos / vārds tapa miesa | 3  Jēzus Sevis uzcelšana (Jņ.2:19-21) | 4 „Dievs ir Gars (Jņ.4:24) | 5 „Es esmu no debesīm nācis” (Jņ.6:33,38) | 6 „Pirms Ābrahāms tapa, esmu Es” (Jņ.8:58) | 7 To skaidrību, kas Man bija pie Tevis, pirms pasaule bija” (Jņ.17:5) | 8 „Klints, kas tiem gāja līdzi” (1.Kor.10) | 9 „Dieva veidā būdams” (Fil.2) | 10 Kolosiešiem 1:15-18: „Viņā radītas visas lietas” | 11 Kas bija Melhisedeks? |