Mājas lapa
„Dieva maize ir tā, kas nāk no debesīm un pasaulei dod dzīvību…Es esmu no debesīm nācis” (Jņ.6:33,38).
Šie vārdi, un citi līdzīgi šiem tiek citēti, lai atbalstītu aplamo ideju, ka Jēzus pastāvēja debesīs pirms Savas dzimšanas. Taču ir jāņem vērā sekojošie punkti.
- Trīsvienības sludinātāji saprot šos vārdus burtiski savas taisnības pierādīšanai. Taču, ja mēs tos uztveram burtiski, tad tas nozīmē, ka kaut kādā veidā Jēzus burtiski nonāca no debesīm ka persona. Bībelē nekas tāds nav minēts, taču panti par to, ka Marija dzemdē Dēlu no Svētā Gara, zaudē jēgu. Jņ.6:60 mācību par mannu apraksta: „Šie vārdi ir smagi, kas viņos var klausīties?”; proti, mums ir jāsaprot, ka šie vārdi ir lietoti pārnestā nozīmē.
- Jņ.6 Jēzus skaidro, ka manna ir Viņa pirmtēls. Dievs sūtīja mannu tajā ziņā, ka Dievs bija tas, kas to radīja uz zemes: tā nenolidoja burtiski no Dieva troņa Debesīs. Tā, arī Kristus nākšana no debesīm ir jāsaprot līdzīgi; Viņš tika radīts uz zemes, kad Marija tapa grūta no Svētā Gara (Lk.1:35).
- Jēzus teica: ‘Maize, ko Es došu, ir Mana miesa” (Jņ.6:51). Trinitārieši apgalvo, ka no debesīm ir nākusi Jēzus dievišķā daļa. Bet Jēzus saka, ka viņa „miesa” ir maize, kas nākusi no debesīm. Tāpat kā Jēzus saista maizi no debesīm ar Sevi kā ar „cilvēka Dēlu” (Jņ.6:62), nevis ‘Dieva Dēlu’.
- Šajā fragmentā ir milzum daudz pierādījumu tam ka Jēzus nav tas pats, kas Dievs. „Mani sūtījis dzīvais Tēvs” (Jņ.6:57) parāda, ka Jēzus un Dievs nav vienāda mēroga vienības; un „Es esmu dzīvs Tēvā” nevarētu būt par pierādījumu tam, ka abi pastāv mūžīgi, kā to apgalvo trinitārieši.
- Ir jāprasa: Kur un kad Jēzus ‘nācis no debesīm’? Trinitārieši šos pantus izmanto, lai ‘pierādītu’, ka Jēzus nācis no debesīm Savas dzimšanas brīdī. Bet Jēzus runā par Sevi kā par to, „kas no debesīm nāk” (33.,50.pp.) tā, it kā tas būtu pastāvīgi notiekošs process. Runājot par Dieva dāvanu Jēzu, Kristus saka: „Mans Tēvs jums dod īsto maizi no debesīm” (32.p.). Laikā, kad Jēzus saka šos vārdus, Viņš jau bija ‘nonācis’ no debesīm tai ziņā, ka Viņš bija Dieva sūtīts. Tādēļ Viņš varēja lietot laiku pagātnes nozīmē: „Es esmu dzīvā maize, kas nākusi no debesīm” (51.p.). Bet Viņš runā par nākšanu no debesīm kā dzīvā maize arī Viņa nāves veidā krustā: „Un maize, ko Es došu, ir Mana miesa, kas dota par pasaules dzīvību” (51.p.). Un tā, šeit mēs dzirdam Jēzu runājam par jau nonākšanu no debesīm, par nākšanu kā notiekošu runas brīdī un kā tādu, kas notiks nākotnē Viņa krusta nāves brīdī. Šis fakts jau pats par sevi runā par to, ka ‘nākšana’ attiecas uz Dieva izpausmi, nevis tikai uz Kristus dzimšanu. To pārliecinoši pierāda visas Vecās Derības atsauces uz Dieva ‘nākšanu’ kā Dieva izpausmi. Tā piemēram, Dievs redzēja Savas tautas ciešanas Ēģiptē un ‘nonāca’, lai to glābtu caur Mozu. Viņš redzēja mūsu vergošanu grēkam un ‘nonāca’ vai izpaudās, sūtot Jēzu, tāpat kā savā laikā Mozu, lai izvestu mūs no grēka verdzības.
Kungs Jēzus bija „Dieva radības sākums” (Atkl.3:14) – Viņš bija radīta būtne un lai kādā veidā tā ‘nonāca no debesīm’, tā nebija pats Dievs. Hjū Šonefelds komentē: „Skaidrs, ka Jānis pats ticēja tāpat kā agrīnie kristieši, ka dievišķīgais Kristus bija radīta būtne.
Dievbijīgs aicinājums
Kunga teicienu par nākšanu no debesīm var saprast arī kā spēcīgu dievticības izpausmi. Viņš pārliecinoši saka, ka, nonācis no debesīm, Viņš šī iemesla dēļ neatstums nevienu, kas nāks pie Viņa (Jņ.6:37,38). Saikne ir vārds „nākt”. Mēs ‘nākam’ pie Jēzus ne jau kājām, bet mūsu prāta attieksmē. Un arī Viņš ‘nāk’, nešķērsojot triljoniem kilometru no debesīm uz zemi, bet ‘nonāk’ mūsu dzīvē un pieredzē. Ja Viņš ir tik tālu nācis, lai mūs satiktu, un mēs esam nākuši pie Viņa…tad mēs noteikti satiksimies un Viņš nenovērsīsies no mums, tieši tāpēc ka Viņš ir tik tālu nācis, lai satiktos ar mums. Šī tēma caurauž visu Jāņa evaņģēliju. Tādēļ „Kā nu, kad jūs redzēsit Cilvēka Dēlu uzkāpjam, kur Viņš iepriekš bijis?” (Jņ.6:62) nav atsauce uz Viņa fizisku aizceļošanu – Viņš saka, ja ļaudis ‘nenāks’ Viņu satikt, tad Viņš arī atņems viņiem šo iespēju. Viņš nestāvēs bezgalīgi gaidīdams uz tiem. Tas izskaidro Viņa aicinājumu ‘nākt’ pie Viņa steidzamību. Viņš ir ‘nonācis’ un gaida, lai cilvēki ‘nāktu’ pie Viņa. Viņš ir nācis visu garo ceļu no Viņa paša dievišķā garīguma augstumiem, lai satiktu prostitūtas un kāršu spēlmaņus, tos, kas piekopj reliģiju izklaides pēc, egocentriskos mazos ļautiņus…un ja mēs patiesi nākam pie Viņa, ja mēs gribam Viņu satikt, tad Viņš, protams, nekad neatstums mūs. Jo tieši tāpēc jau Viņš ir ‘nonācis’, lai sastaptu mūs. Šī pieeja parāda, cik aplami ir interpretēt Viņa ‘nākšanu’ pie mums kā burtisku atnākšanu.
Taču šis visas žēlastības Kungs arī centās stiprināt vīrus un sievas, kas bija izvēlējušies šo ceļu. Viņš atzina, ka Viņa vārdi par Sevi kā par mannu, kas nāk no debesīm, ir „smagi vārdi”. Taču Viņš turpina Savu sakāmo [iespējams ar vieglu smaidu uz lūpām] ar kaut ko vēl mīklaināku: „Kā nu, kad jūs redzēsit Cilvēka Dēlu uzkāpjam, kur Viņš iepriekš bijis?” (Jņ.6:62).
Šeit nu Viņš ir izvēlējies vēl citus, vēl smagākus „vārdus”; un Viņš turpina, uzsverot, ka Viņa vārdi ir gars un dzīvība (Jņ.6:63). Tos, kuri negribēja Viņa vārdus, Viņš apstiprināja viņu tumsībā. Un to Viņš darīja, lietojot acīmredzami ‘smagus vārdus’. Tādēļ vienkāršoti interpretēt vārdus par nākšanu kā burtisku nolaišanos no debesīm un ka tikpat burtiski Viņš pacelsies cauri mākoņiem… ir pilnīgi nesaprast to, ka tie ir ‘smagi vārdi’, proti, ka tie nav domāti vienkāršotai un burtiskai interpretācijai.
Piezīmes
- Hugh Schonefield, The Original New Testament: Revelation (London: Firethorn Press, 1985), footnote on Rev.3:15.
PIRMĀ NODAĻA: Bībeles Pamati
Kāpēc tika pieņemta Trīsvienība 3-1 Pielāgošanās pagānismam | 3-2 Patiesa intelektuāla neveiksme? | 3-3 Domas, ka Jēzus nav cilvēks, psiholoģiskā pievilcība | 3-4 Ebreju ietekme uz Trīsvienību | 3-5 Netīrā politika un Trīsvienības doktrīna | 3-6 Trīsvienība: vēlme pēc atzīšanas | 3-7 Kā tika pazaudēts īstenais Kristus |
