Dabūt grāmatu
" Bībeles Pamati"
bezmaksas!

 

ĪSTENAIS NELABAIS:Ko Bībele saka par velnu

English-Latvian Parallel New Testament / Jaunā Derība Angļu un latviešu paralēls izdevums

2-25 Jēzus gars

Es esmu ievērojis, ka daudzos ticīgajos kristiešos mājo uzskats, kurš arī manī mājoja ilgus gadus, ka Kungs Jēzus pasīvi sēž pie Tēva labās rokas, pazemīgi gaidot līdz nāks tā kalendārā diena, kad Viņš atgriezīsies, lai ņemtu mūs pie Sevis. Nekā tamlīdzīga! Jēzus gars ir tik aktīvs. Visa vara ir Viņam dota. Viņš ir tas, kas atdara zīmogus, lai pasaules vēsture varētu turpināties (Atkl.6). Mūsu ticības, mūsu esības ‘Patiesībā’, Kristū, mūsu Bībeles studēšanas (lai kā jūs to vēlētos saukt) būtība ir – personīgas attiecības ar Tēvu un Dēlu. Patiesi, nepietiek redzēt Kungu Jēzu tikai kā teoloģisku jēdzienu vārdā ‘Kristus’, melnu kasti prātā ar uzrakstu ‘Jēzus’, kuram bija jābūt ar mūsu dabu, kas to pārvarēja, būdams mūsu pārstāvis, un tādējādi pavēra glābšanas ceļu tiem, kas identificējas ar Viņu. Tas tā patiesi ir, bet vienīgi aukstas teoloģijas veidā tas nevienu neglābs. Tam ir tik dziļi jātic, lai Kunga rakstura glābjošais spēks un lielā pestīšana, kuru Viņš sasniedz, ir tagad zināma mūsu pazemīgajām dvēselēm un atspoguļojas mūsu domās un pastāvēšanā. Šķiet, ka mēs kaut kā vairāmies no domas par attiecībām ar Viņu, par to, ka Viņš patiesi dara lietas mūsu labā tagad. Atziņa, ka mums tagad nav dotas brīnišķās Gara dāvanas, iespējams, ir likusi mums par daudz atkāpties pretējā virzienā: līdz uzskatam, ka Kungs Jēzus ir vien pasīvs mūsu cīniņu vērotājs un Jēzus un Dieva Gars ir būtībā miris. Protams, mums vienmēr ir jāatceras, ka Kungs neliks mums darīt kaut ko pret mūsu gribu, jo tad jau mēs būtu vienkārši garīgi roboti. Un mums ir jāsargās arī no ‘evaņģēliskās’ kustības sludinātās ‘lētās žēlastības’ ar tās saldeni banālajām dziesmām. No otras puses, ja mūsu garīgums un galīgā pestīšana tiktu atstāta mūsu pašu brīvas gribas ziņā, mēs tālu netiktu. Jebkura godīga kristieša pašanalīze to drīz vien atklātu. Mēs vienkārši nespējam pacelties līdz patiesa garīguma aicinājuma augstumiem, kā mums tas būtu jādara. Paļaujoties tikai uz pašu spēkiem, mēs izvēlēsimies nepareizo pagriezienu, pakļausimies miesas kārībām piecos no desmit iespējamiem gadījumiem. Mūsu cīņā par garīgo pilnību mums ir jāsajūt Kunga rokas spēks. Pretējā gadījumā mūsu pestīšana, ja mēs to jelkad spētu sasniegt, būtu cilvēka darba, nevis Dieva žēlastības un darba rezultāts.

Kunga Gara darbs

Grieķu un ebreju vārdi, kurus tulko kā ‘gars’, nozīmē ne tikai ‘varu / spēku’. Tie it bieži attiecas uz prātu / sirdi. Mēs lasām, ka Dievs dod cilvēkiem jaunu sirdi, jaunu garu; Viņš iedarbojas uz cilvēku sirdīm, lai tie darītu Viņa gribu. Viņš dod tiem jaunu garu. Tas nenozīmē, ka viņiem būtu dotas pašu gribas darbināmas Svētā Gara dāvanas, kā, piemēram, tās tika dotas dažiem agrīnajā baznīcā. Dievs spēcinās to sirdis / garu, kas paši cenšas būt stipri (Ps.27:14; 31:24). Viņš pat var kaut kādā veidā atturēt cilvēku no grēka (1.Moz.20:6) un neļaut mums paklupt (Jūdas 24). Tādēļ mums nevarētu būt nekādu iebildumu pret to domu, ka Dievs dod mums Savu Garu, proti, Savu domāšanas veidu, Savu sirdi / prātu. Tagad Dieva vārds ir tas būtiskais starpnieks, caur kuru notiek Gara virzība; bet vai tas ir vienīgais veids un kā Tēvs un Dēls lieto Dieva vārdu Savu mērķu sasniegšanai: par šīm lietām mēs runāt nevaram. Jaunā Derība atkārtoti uzsver, ka pēc kristībām mēs esam Gara iedarbības sfērā. Taču kādā veidā tas darbojas, ir jau pavisam cits jautājums. Viss šī uzsvara spēks ir saredzams tikai tad, kad mēs uzskaitām visus attiecīgos gadījumus. Ievērojiet, ka neviens no šiem pantiem nav attiecināms uz brīnumainajām Svētā Gara dāvanām; drīzāk tie attiecas uz Dieva iedarbību uz cilvēku sirdīm. Mēs, iespējams, tiecamies pieņemt, ka „Svētais Gars” attiecas uz brīnumainajām dāvanām daudz biežāk nekā tas patiesībā ir. Korintiešiem tika dotas Svētā Gara dāvanas, bet būtībā viņi bija vairāk miesīgi kā garīgi (1.Kor.3:1). „Jānis nav darījis nevienas zīmes”, bet viņš bija gara pilns kopš dzimšanas. Pat Aizstāvim, kas patiesi attiecas uz brīnumainajām dāvanām sākotnējā kontekstā, bija, iespējams, citādā ziņā jābūt pasaulei neredzamam un jāmājo ticīgo sirdīs (Jņ.14:17). Varētu būt, ka Kunga saruna ar Nikodēmu par nepieciešamību atdzimt ūdenī un Garā ir jālasa Jāņa kristību kontekstā; viņa kristības bija atdzimšana ūdenī, bet kristiešu kristības apraksta ar gandrīz vai tehnisku terminu: atdzimšanu Garā, tai nozīmē, ka kristības Jēzus Garā nostāda ticīgo Dieva Gara darbības sfērā. Pievērsiet uzmanību sekojošiem pantiem:

• „Mūsu sirdīs izlieta Dieva mīlestība ar Svēto Garu, kas mums dots” (Rom.5:5).
• „Dieva valstība nav ēšana un dzeršana, bet taisnība, miers un prieks Svētajā Garā. Tad nu tas, kas šinīs lietās kalpo Kristum, ir Dievam tīkams” (Rom.14:17,18).
• „Bet Dievs, no kā nāk izturība un ieprieca, lai jums dod vienādu prātu savā starpā” (Rom.15:5).
• „Bet cerības devējs Dievs lai piepilda jūs ar visu prieku un mieru ticībā, lai jūs kļūtu bagāti cerībā Svētā Gara spēkā” (Rom.15:13).
• Ko acs (dabīgā acs) nav redzējusi un auss (dabīgā) nav dzirdējusi un kas neviena (dabīga) cilvēka (garīgi neatjaunotā) sirdī nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl…Mums Dievs to ir atklājis ar Savu Garu…Jo kurš cilvēks zina, kas ir cilvēkā, kā vien cilvēka gars, kas ir viņā. Tāpat arī neviens nespēj izprast to, kas ir Dievā, kā vien Dieva gars. Bet mēs neesam dabūjuši pasaules garu, bet to Garu, kas nāk no Dieva, lai saprastu, ko Dievs mums dāvājis. To mēs nerunājam ar cilvēcīgas gudrības vārdiem, bet ar vārdiem, ko Gars māca” (1.Kor.2:9-13).
• „Jūsu miesa ir Svētā Gara mājoklis, kas ir jūsos un ko jūs esat saņēmuši no Dieva” (1.Kor.6:19).
• „Bet tas, kas stiprina mūs un jūs Kristū un kas mūs ir svaidījis, ir Dievs; Viņš mūs ir arī apzīmogojis un devis Gara ķīlu mūsu sirdīs” (2.Kor.1:21,22).
• „Bet Dievs ir tas, kas mūs tam sagatavojis, Viņš arī mums devis Garu par ķīlu” (2.Kor.5:5).
• „Bet paldies Dievam, kas Titam devis sirdī tādu pašu rūpību par jums” (2.Kor.8:16).
• „Svētā Gara sadraudzība lai ir ar jums visiem” (2.Kor.13:14).
•  „apsolījumu…lai apsolījums taptu dots ticīgiem ticībā uz Jēzu Kristu” (Kristus apsolītais Aizstāvis?) (Gal.3:14,22).
• „Viņam ticēdami, esat saņēmuši Svētā Gara zīmogu pēc apsolījuma (par Aizstāvi? Jo vien tad tika Gara spēks solīts?), kas ir mūsu gaidāmā mantojuma ķīla, līdz reiz iegūsim pestīšanas pilnību…un cik pārlieku liels ir Viņa spēka mērs, kas parādās pie mums, ticīgajiem, darbodamies tādā pašā visspēcības varenībā” (Ef.1:13,14,19).
• „Jo caur Viņu gan mums, gan viņiem ir dota pieeja pie Tēva vienā [Jēzus] Garā” (Ef.2:18).
• „Es loku savus ceļus Tēva priekšā…lai Viņš Savā godības bagātībā jums dotu Savu Garu un darītu stipru jūsu iekšējo cilvēku un lai Kristus, jums ticību turot, mājotu jūsu sirdīs, un jūs iesakņotos un stipri stāvētu mīlestībā, ka līdz ar visiem svētajiem jūs spētu aptvert, kāds ir platums, garums, augstums un dziļums, un izprastu Kristus mīlestību, kas ir daudz pārāka par katru (cilvēkam piemītošu, nebalstītu) atziņu, un, ar to piepildīti, iegūtu visu Dieva pilnību (rakstura īpašības, 2.Moz.34:5,6)…kas darbodamies mūsos ar Savu brīnišķo varu, spēj darīt daudz vairāk par visu, ko lūdzam vai saprotam” (Ef.3:14,16-20).
• „Un neapbēdinait Dieva Svēto Garu, ar ko esat apzīmogoti atpestīšanas dienai” (Ef.4:30).                 
• „Topiet [Jēzus] Gara pilni” (Ef.5:18).
• „Jums Dievu lūdzot, ar Jēzus Kristus Gara atbalstu tas man nesīs glābšanu (Fil.1:19).
• „Mēs…pastāvīgi piesaucam Dievu savās lūgšanās, lai jūs, bagātīgi apveltīti ar garīgu gudrību un atziņu, visā pilnībā izprastu Viņa gribu. Tad jūsu dzīve būs mūsu Kunga cienīga un Viņam viscaur patīkama…Bet Viņš Savā godības varenībā jūs bagātīgi apveltīs ar spēku būt izturīgiem un pacietīgiem” (Kol.1:9-11).
• „Jūs kļuvāt par maniem un Kunga Kristus sekotājiem, uzņemdami sludināto vārdu Svētā Gara priekā, panesdami daudz spaidu” (1.Tes.1:6).
• „…Dievu, kas jums sirdīs devis Savu Svēto Garu” (1.Tes.4:8).
• „Dievs jūs no paša sākuma izraudzījis pestīšanai Gara dzīves svētumā un patiesības ticībā…mūsu Kungs Jēzus Kristus…lai iepriecina jūsu sirdis un lai dara jūs stiprus ikvienā labā darbā un vārdā” (2.Tes.2:13,17).
• „Jo Dievs nav mums devis bailības garu, bet spēka, mīlestības un savaldības garu” (2.Tim.1:7).
• „Glabā skaisto uzticēto mantu ar Svētā Gara palīdzību, kas mīt mūsos” (2.Tim.1:14).
• „Varbūt Dievs kādreiz dotu viņiem atgriezties pie patiesības atziņas…Dievs arī pagāniem devis atgriešanos no grēkiem dzīvībā…atkal vest pie atgriešanās” (2.Tim.2:25; Ap.d.11:18; Ebr.6:6 – ievērojiet, ka Dievs dod atgriešanos, ne tikai piedošanu).
• „Viņš mūs izglāba, nevis taisnības darbu dēļ, ko mēs būtu darījuši, bet pēc Savas žēlsirdības, ar mazgāšanu atdzimšanai un atjaunošanos Svētajā Garā, ko Viņš bagātīgi pār mums izlējis caur Jēzu Kristu, mūsu Pestītāju, lai, Viņa žēlastībā taisnoti, mēs kļūtu cerētās mūžīgās dzīvības mantinieki” (Titam 3:5-7).
• „Es likšu Savus baušļus viņu prātā un tos rakstīšu viņu sirdīs” (Ebr.8:10; šis ir jaunās derības nosacījums, kurā mēs tagad esam).
• „Bet miera Dievs…lai ikkatrā labā darbā dara jūs spējīgus piepildīt Viņa gribu, jūsos to padarot, kas Viņam labi patīk caur Jēzu Kristu” (Ebr.13:20,21).
• „Ja kādam no jums trūkst gudrības, tas lai to lūdz no Dieva, kas visiem dod devīgi un nepārmezdams, un viņam taps dots” (Jēkaba 1:5).
• „Ko Dievs Tēvs pēc iepriekšēja lēmuma izredzējis, Garā svētīdams, lai tie būtu paklausīgi…kas Dieva spēkā tiekat pasargāti ticībā pestīšanai” (1.Pēt.1::2,5).

 

Šo pantu virkne ir viegli papildināma. Nevar būt nekādu šaubu par to, ka Dieva Gara iedarbība uz cilvēkiem ir galvenā J.D. tēma. Tieši kā tas tiek sasniegts – nav šo komentāru tēma, bet jāsaka gan, ka patiesas mīlestības un atsaucības Dieva vārdam trūkums graujoši iedarbojas uz Tēva un Dēla acīm redzamo kaismīgo vēlēšanos sniegt mums pestīšanu.  

„Tas Kungs ir Gars”

„Tas Kungs ir Gars” (2.Kor.3:18); un „Gars” ir viens no Jēzus tituliem Atklāsmes grāmatā, tik cieša ir Viņa saistība ar Gara darbu. Kungs aicina vīrus un sievas pie Viņa, sagatavojis ceļu pa kuru jāiet, rādot šo ceļu Viņa vārda sludinātājiem. Viņš virza ļaudis uz kristībām, iestājas laulības attiecībās ar tiem (Ef.5:24), kas nes augļus (proti, mūsu raksturos attīstās garīgums, Rom.7:4), tad dod viņiem spēku, patur tos Sevī, „un mēs zinām, ka tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu” (Rom.8:28), nepārtraukti strādā to glābšanai, attīstot to garīgumu, lai beigu galā tie būtu pilnīgi Viņa atgriešanās brīdī. Viņš aktīvi darbojas, pakļaudams Sev „visu” pat pasaules radīšanā (1.Kor.15:27,28, gr.). Taču JD uzmanība koncentrēta uz Viņa darbu ar mums eklēsijā. Kur divi vai trīs ir sapulcējušies Viņa Vārdā, tur Viņš ir viņu vidū (Mt.18:20). Kā uzticams priesteris Viņš pastāvīgi veic Savus pienākumus, vedot ļaudis pie Tēva (Mt.26:29 salīdz. ar 3.Moz.10:9).

Lukturis ir eklēsijas simbols; lukturīši esam mēs. Eļļa ir Jēzus gars. Ārons bija kā Jēzus. Viņš pastāvīgi ‘iededzina’ mūs, lai mēs nestu gaismu (3.Moz.24:4). Jēzus to tā saprata, sacīdams, ka Viņš ir nācis, lai liktu lukturīšiem dot spilgtāku gaismu, lai izlabotu kvēlojošu dakti, nedodot tai izdzist. Un Viņš nenogurstoši darbojas šai laukā tāpat kā priesteri.

Kungs priesteris

Kungs Jēzus iežēlojas par evaņģēlija nezinātājiem, kā arī par maldīgajiem, kas nogriežas no patiesības ceļa (Ebr.5:2, atsaucoties uz Kristu kā labo samarieti, kas nāk pie sāpju pārņemtajiem). Viņš ir tas, kas pieved ļaudis Dievam (1.Pēt.1:21; 3:18), atklādams Tēvu cilvēkiem (Lk.10:22; Jņ.14:21), saukdams un aicinādams tos uz Valstību (1.Pēt.5:10; Atkl.22:17), kas iziet tirgus laukumā, lai pasauktu strādniekus (Mt.20:3-7), gandrīz vai liekot cilvēkiem nākt uz eklēsiju (Mt.22:8-10), pieņemot tos, kad tie tiek kristīti (Rom.15:7). Viņš ir sējējs, kas sēj vārdu cilvēku sirdīs; un guļ un ceļas nakti un dienu, gaidot līdz sēkla uzdīgst (Mk.4:27); Viņš ir tas, kas iededzina garīguma sveci un liek to lukturī, lai tā dotu gaismu citiem (Mk.4:21). Viņš atļauj un dažreiz bloķē sludināšanu (1.Kor.16:7,4,19; 2.Kor.2:12; Fil.2:24; 1.Tes.3:11). Kad sludināšana dod daudz augstākus vai daudz zemākus par sagaidāmajiem rezultātiem: tas nav nekas cits kā vienīgi Kunga Jēzus darbs ar mums. Viņš vēlas paust Savu lēnprātību un laipnību caur tiem, kas Viņu sludina (2.Kor.10:1). Tam, ka Viņš strādā caur Saviem sludinātājiem, būtu jāiedveš mums daudz lielāka uzmanību pret to, kādi mēs esam kā personības, jo mēs atspoguļojam Viņu šai pasaulei. Kungs Jēzus strādā caur tādiem cilvēkiem kā mēs (Ebr.13:21), Viņš nāk un sludina cilvēkiem caur tiem, kas Viņu sludina (Ef.2:17; 4:21). Viņš strādā ar Saviem cilvēkiem, lai tie liecinātu par Viņu citiem (Kol.1:29), dodot spēku Saviem sludinātājiem (2.Tim.4:17, kā arī nereti Apustuļu darbos), būdams ar tiem Viņu liecībās ik dienas līdz pasaules galam, kā simboliski, tā arī ģeogrāfiski (Mt.28:20); strādādams ar sludinātājiem (Mk.16:20), viņu sludināšanas rezultātā atklādams Sevi cilvēkiem (Ef.1:7-9), satverdams tos ar evaņģēlija palīdzību (Fil.3:12). Viņš ir kā ceļvedis (Ebr.6:20), vai, citiem vārdiem sakot, kā mūsu ticības autors (iesācējs) un piepildītājs (Ebr.12:2).

 

Kungs, kas svētī

Kristības ir jāsaista ar seno apgraizīšanas rituālu. Kungs Jēzus it kā pats apgraiza mūs kristību rituāla laikā, atgriezdams mūsu pagātnes dzīves miesu un aicinot mūs dzīvot tā, kā pienākas pēc tā, ko Viņš mūsu labā ir izdarījis (Kol.2:11-13). Viņš vēlas, lai mēs līdzinātos Viņam, lai mums būtu Viņa Gars. Un ja mums ir Jēzus Gars, Viņš nāk un dzīvo mūsu sirdīs, to sirdīs, kas Viņu pieņem (Rom.8:1-26; 2.Kor.13:5; Gal.2:20). Pēc kristībām jaunpievērstā sirdī rodas prieks, kas ir Kunga darba rezultāts (1.Tes.1:6). Ar tādu nolūku Viņš svētī mūs ar visāda veida garīgu svētību debesīs (Ef.1:3). Sagaidot, ka Viņa Gars attīstīsies mūsos, un atsaucoties uz to, Viņš bagātīgi izlej pār mums Svēto Garu kristību laikā (Titam 3:5,6). Šis apgalvojums nebūtu jāuztver tā, kā daudzi evaņģēlisti to uztver. Kungs Jēzus izlej Savu Garu tai ziņā, ka Viņš aktīvi iesaistās ar Savu darbu tā cilvēka dzīvē, kas ir pieņēmis Kungu kā Savu Pestītāju, kristoties Jēzus Kristus Vārdā. Pēc šī Kristus pieņemšanas akta, Viņš mūs stiprina un drošina ticībā (Kol.2:6,7; 2.Tes.3:3-5) ar citu brāļu palīdzību (1.Tes.3:2). Kungs Savā žēlastībā izmanto katru apmeklējumu, katru vēstuli. Protams, Viņš arī Pats iedarbojas uz cilvēkiem, bet tas nenotiek atšķirti no Dieva vārda Gara, nekad nespiežot cilvēku rīkoties pretēji viņa paša gribai. Kungs Jēzus raksta cilvēku sirdīs (2.Kor.3:3), Viņš sniedz mums Savu žēlastību un mieru (Ef.2:7; 2.Tes.3:16; 2.Kor.1:2 utt. – tā ir galvenā tēma Pāvila vēstuļu ievadā) un tādējādi pārvērš cilvēkus Viņa paša līdzībā no spožuma uz spožumu (2.Kor.3:18) – to visu dara Jēzus Gars. Kad brāļi un māsas cenšas pacietīgi un savaldīgi panest savas ciešanas, kā Jēzus to darījis, tad arī Viņa žēlastības spēks un mierinājums nāk pār mums kā mūsu attiecību apliecinājums (2.Kor.1:5; 12:9). To darīdams, Viņš sniedz godu Dievam (Dieva rakstura īpašību izpausmi) eklēsijā (Ef.3:21). Viņš dara stipru brāļu garīgumu, piemēram, spējā pieņemt dažāda veida situācijas (Fil.4:11-13); Viņš palīdz tiem, kas top kārdināti (Ebr.2:18; 2.Pēt.2:9) un Viņš vada mūsu pieredzi tā, lai mēs augtu patiesā mīlestībā citam pret citu (1.Tes.3:12). Viņš mierina  mūsu sirdis un dara mūs stiprus ikvienā labā darbā un vārdā (2.Tes.2:16,17). Viņš vērš mūsu sirdis uz Dieva nesalīdzināmās mīlestības apjausmi un pateicīgu novērtējumu (2.Tes.3:5). Ar to visu Viņš dara ticīgos stiprus un pasargā no ļaunuma (1.Kor.1:8; 1.Tes.3:13; 2.Tes.2:16,17; 3:3), Viņš ir ar mūsu garu (2.Tim.4:22; Filemonam 25), un patur mūs Sevī (Jūdas 1,24). Visās šajās lietās Kungs ir stiprāks par cilvēku un cilvēka miesu. Galu galā katra vīra un sievas, kas ir palikuši Viņā, pēdējās dienās Viņš būs sasniedzis Savu mērķi. Kungs Jēzus ir ar mums tajā ziņā, ka Kunga Jēzus Gars ir mūsos un ar mums. Viņš vēlas dzīvot mūsu sirdīs. Viņš ir nācis pie mums evaņģēlija sludināšanas rezultātā. Līdzības, kas liek domāt par to, ka Viņa nav šeit klāt tagad, galvenokārt runā par Viņa atgriešanos un tiesu. Faktiski, Viņa reālā materiālā klātbūtne būs tik lielas sajūsmas pilna, ka, salīdzinoši runājot, varētu teikt, ka Viņa nav ar mums tagad – taču būtībā Viņš ir ar mums. Viņš cenšas celt Savu draudzi, eklēsiju, Savu miesu, lai tā tiktu vienota un kopā saturēta un augtu Dieva augumā (Mt.16:18; Kol.2:19 salīdz. ar Ef.4:15,16) – kaut gan it bieži mēs kavējam Viņu šai darbā.

Viņš staigā Savu eklēsiju vidū (Atkl.2:1), atsegdams atsevišķu draudzes locekļu sirdis to pārbaudei (Ebr.4:13), atklājot motivācijas (2.Kor.8:21; 10:18) ar Jēzus Gara palīdzību, atzīmējot labās un sliktās puses (Atkl.2:3,4), mērīdams to izaugsmi (Atkl.2:5,19), mazgādams un tīrīdams vīnakoku, lai tas dotu vairāk augļu (Jņ.15), pārmācot un pamācot, garīguma augļa uzlabošanai (Atkl.3:19), dodot laiku grēku nožēlai (Atkl.2:21) un sodot atkritēju (Atkl.2:5). Viņš strādā pat ar vecākiem, mudinot tos audzināt bērnus paklausībā Dievam (Ef.6:4). Pauze pārdomām – to Viņš dara arī ar jums un brāļiem, kas ir jums apkārt, ar kuriem jūs regulāri tiekaties. Es pat gribētu izteikt domu, ka karājoties krustā, Viņu uzmundrināja visu nākamo darbu plāni, kurus Viņš spēs veikt Savas pašuzupurēšanās rezultātā. „Viņš Sevi par mums nodevis, (ar tādu domu) lai atpestītu mūs no visas netaisnības un šķīstītu Sev par Savas saimes ļaudīm, dedzīgiem labos darbos” (Titam2:14). Tad darīsim labos darbus – jo Kungs iedomājās, ka mēs, savā niecīgajā centībā, atsauksimies Viņa krusta darbam. „Jo arī Kristus ir vienreiz grēku dēļ miris, taisnais par netaisniem, lai jūs pievestu Dievam” (1.Pēt.3:18). Šis pēdējais palīgteikums aptver visu Viņa darbu – cilvēku aicināšanu un virzīšanu uz kristībām, to svētīšana un iestāšanās par tiem… Un Viņš mira tā, kā Viņš mira, lai spētu veikt visu šo darbu mūsu labā. Pēdējais Jēzus gara elpas vilciens bija vērsts uz mazo Viņam uzticamo ļaužu pulciņu, kas bija salasījušies krusta pakājē.

Kungs Pestītājs

Kungs Jēzus bija un ir Savas miesas Pestītājs (Ef.5:23,26,27); kā uzticams vīrs Viņš baro un lolo mūs caur mūsu atsaukšanos Viņa vārdam (Ef.5:27). Pestīšanas darbs, kuru Viņš mūsu labā sasniedzis, turpinās. Grēku izpirkšana un taisnošana mums izskan tiesas zāles terminos, taču tie nedrīkst laupīt mums iespēju saskatīt kaismīgo pestīšanas darbu, ko paveicis un veic mūsu aktīvais Kungs. Mēs turpinām saņemt žēlastības un taisnības dāvanas pārpilnību (Rom.5:17). Viņš mūs izglāba caur Savu nevainojamo dzīvi un nāvi; bet caur Jēzus garu Viņš ik dienas ir mūsu Pestītājs, mēs esam glābti to darbu dēļ, kurus Viņš dara tagad, kad Viņš ir atkal dzīvs (Rom.5:5,10): un galu galā Viņš ievedīs mūs Savā Valstībā, kad Viņš atgriezīsies. Ar tādu nolūku Viņš pasargā mūsu sirdis un domas Dieva mierā (Fil.4:7), un nodrošina mūsu garīgās vajadzības (Fil.4:19). Viņš pastāvīgi šķīsta un taisno mūs (Gal.2:17; 1.Jņ.1:7), Viņš ir mūsu Debesu aizstāvis par katru mūsu grēku (1.Jņ.2:1), kas pastāvīgi aizlūdz par mums, iespējams, pat pēc mūsu nāves (Ebr.7:24-27 varētu būt netieša norāde uz to); tas ir tā, it kā Viņš atkal upurētu Sevi, šķīstot mūsu sirdsapziņu no grēkiem (Ebr.9:14). Mēs izejam pie Viņa ik dienas ārpus nometnes vārtiem, nesot savu krustu – it kā krusts vēl aizvien tur atrastos. Krustā Kungs Jēzus atteicās no Savas bagātības, lai Viņa nabadzība kļūtu mums par bagātību (2.Kor.8:9). Taču Rom.10:12; Kol.1:27; 2:2 un Ef.3:8 teikts, ka Kunga bagātība tagad tiek dāvāta mums, Kunga Jēzus gara bagātība, kuru mēs izjūtam Viņa žēlastības un pestīšanas pieredzē. Jo Kunga mīlestības būtība krustā, šī nodošanās un uzvara, kuru Viņš izcīnīja un ieguva, aizvien vēl tiek izlieta pār mums arī tagad. Krusts vēl aizvien ir tur. Ja mēs Viņu noraidām, mēs no jauna sitam Viņu krustā, liekot Viņam atkal pārdzīvot krusta kaunu (Ebr.6:6). Viņš iestājas par mums tagad, tāpat kā Viņš to darīja krustā (Rom.8:26 salīdz. ar Ebr.5:7-9), ne vien atbalstot mūsu lūgšanas, bet pats aizlūdzot par mums (kā Viņš to darīja, aizlūdzot par Lācara augšāmcelšanos). Kunga lūgšana kalnā, kamēr Viņa mācekļi savā mazticībā cīnījās ezera ūdeņos… kā miniatūrā ataino Kunga tagadējo darbu mūsu labā.

Kungs Jēzus ir patiesi dzīvs un aktīvs mūsu vidū un mūsos. Pāvils allaž redzēja Kunga seju savā priekšā eklēsijas dzīvē. Viņš atzina, ka mēs varam apgrēkoties arī pret Kristu (1.Kor.8:12), kārdināt Viņu (1.Kor.10:9), izaicināt Viņu (1.Kor.10:22). Savās pēdējās vēstulēs Pāvils piekodina Dieva un Kristus Jēzus priekšā, lai brāļi paliktu skaidrā prātā līdz galam (piem., 1.Tim.5:21; 6:13; 2.Tim.2:14; 4:1). Tas varētu nozīmēt, ka savas dzīves nogalē Pāvils jo stiprāk sajuta Kunga reālo klātbūtni. Jo ir viena lieta ticēt, ka Jēzus no Nācaretes augšāmcēlies un celts godā; un pavisam cita lieta – sajust viņu kā allaž klātesošu, mūsu dzīvi rosinošu realitāti; cilvēku, vairāk- kā-cilvēku, kas mums jāredz kā mūsu Kungs un Valdnieks, mūsu Kapteinis, kas ar Savu piemēru vada mūs ik stundu, ik brīdi; kas mira mūsu dēļ un augšāmcēlās: Tas, kura griba mums ir jāpilda (2.Kor.8:5; Ef.6:6). Jaunās Derības valoda visa ir virzīta uz kalpošanu, nodošanos, rūpēšanos par Kunga Kristus lietu. Viņš ir reāls, dzīvs Valdnieks un Kungs un mūsu kalpošana būs atkarīga no tā, cik skaidri mēs to apzināsimies, cik lielā mērā mēs uztversim Jēzus garu.

Papildinformācija: Kungs Jēzus Apustuļu darbos

Evaņģēlija pieraksti, pēc Lūkas domām, bija pieraksti par visu, ko Kungs Jēzus mācījis un darījis no paša sākuma; ar to netieši norādot, ka Apustuļu darbi ir Kunga darbu turpinājuma pieraksts (Ap.d.1:1). Tādējādi, Apustuļu darbi ir atskaite par darbību, kuras sīkākam aprakstam mēs pievērsāmies augstāk. Augšāmceltais Kungs veda Izraēla tūkstošus pie atgriešanās (5:31), un to pašu darbu Viņš veica pagānu vidū (salīdz. ar 14:27), atvērdams to sirdis Savam evaņģēlijam (16:14), izvēloties sludināšanas vietas (16:6,10; 22:21), pievienojot izglābtos Savai baznīcai (2:47), gandrīz vai piešķirot cilvēkiem ticību (3:16), atgriežot tos no ļaunuma (3:26), iedarbojoties uz cilvēku sirdsapziņu (9:5), pievēršot tos ticībai (11:20,21), atklājoties tiem (9:16), sūtīdams Savu eņģeli, kas tos pievērsa ticībai (8:26; 12:11,23). Kunga sludinātājus apraksta ‘sludinām Jēzū’, runājam Viņa vārdā (4:2). „Caur Viņu jums tiek sludināta grēku piedošana…”, uzsver Pāvils (13:38). Pat pravietojums par Kristu kā gaismu pasaulei tiek piedēvēts Viņa sludinātājiem (13:47). Taču Viņam bija jānostiprina, jāatbalsta un jāiedrošina Savus vājos sludinātājus, lai varētu jo efektīvāk iedarboties caur tiem (13:52; 18:9; 23:11; 26:17). Caur Viņu apustuļi veica neveselo dziedināšanu (4:10; 9:34; 13:11). Viņš taisno tos viņu dzīves laikā (13:39), rūpēdamies par tiem, kurus Viņš ir pievērsis, visu atlikušo mūžu (14:23), un viņu mūžu galā saņem Savu sekotāju garu (7:56,59). Ņemot vērā šo Kunga Jēzus spraigo aktivitāti, nav brīnums, ka mēs rodam piemērus, kur ticīgie lūdz Viņu tāpat kā Viņa Tēvu. Un mums arī vajadzētu būt šai saskarsmes  pieredzei ar Viņu – galu galā vai tad mēs alkstam tikties tiesas dienā ar mūsu mīļoto Kungu un Pestītāju, ar kuru mēs nekad agrāk neesam runājuši? Runājot par Dieva Dēlu, Jānis saka, ka „Viņš klausa mūs, ja ko lūdzam pēc Viņa prāta” (1.Jņ.5:14). Jau tas vien ir pietiekams pierādījums tam, ka Jēzum adresētas lūgšanas un Viņam adresēti lūgumi, bija parasta lieta pirmā gadsimta baznīcā.

Vēl viena ar Apustuļu darbiem saistīta tēma skar Tēva un Dēla darba līdzību (piem., 16:31 salīdz. ar 34; 15:12; 26:17 salīdz. ar 22). Viņi strādā kopīgi, lai sasniegtu mūsu galīgo pestīšanu. Tas ir brīnišķīgi!               

PIRMĀ NODAĻA: Bībeles Pamati

 

1-1 Dieva personība || 1-2 Kas izriet no viendievības | 1-3 Dieva izpausme | 1-4 Dieva Gars || 1-5 Vai Svētais Gars ir persona? | 1-6 Personifikācijas princips | 1-7 Apsolījumi Ēdenē | 1-8 Apsolījumi Ābrahāmam | 1-9 Apsolījumi Dāvidam | 1-10 Vecās Derības pravietojumi par Jēzu | 1-11 Dzimšana no jaunavas | 1-12 Kristus vieta Dieva plānā | 1-13 Vai Jēzus radīja zemi? | 1-14 Jēzus nav iepriekš pastāvējis: Nu un tad? | 1-15 Atšķirības starp Dievu un Jēzu | 1-16 Jēzus daba | 1-17 Jēzus cilvēcība | 1-18 Jēzus uzvara | 1-19 Jēzus asinis | 1-20 Jēzus un Mozus bauslība | 1-21 Jēzus kā mūsu pārstāvis | 1-22 Kristus augšamcelšanās nozīme priekš mums | 1-23 Kristus mira par mani: Tad kas man būtu jādara? | 1-24 Kristus iedvesma ikdienas dzīvē |

TREŠĀ NODAĻA: Kā īstenais Kristus tika pazaudēts