Literatura Kontakti Notikumi Linki
Mājas lapa

info@carelinks.net

Dabūt grāmatu
" Bībeles Pamati"
bezmaksas!

 

ĪSTENAIS NELABAIS:Ko Bībele saka par velnu

English-Latvian Parallel New Testament / Jaunā Derība Angļu un latviešu paralēls izdevums

2-21 Kristus cilvēciskuma nozīme

Cik lielā mērā Kristus bija cilvēcisks, ir atspoguļots Pāvila vēstulē Timotejam: „Jo ir viens Dievs, kā arī viens starpnieks starp Dievu un cilvēkiem – cilvēks Kristus Jēzus” (1.Tim.2:5). Šo vēstuli Pāvils raksta jau pēc Kristus pacelšanās debesīs un celšanas godā. Par starpnieku varētu būt kāds, kas nepieder ne pie vienas, ne pie otras puses, taču mūsu starpnieks faktiski pats ir „cilvēks”, tātad it kā mūsu pusē. Dievišķās dabas iegūšana it nemaz nemazina Kungā mūsu cilvēciskās apziņas novērtējumu, tiktāl, ka Pāvils šeit [neskatoties uz visiem augstajiem tituliem, kuros Viņš citviet nosauc Jēzu] var nosaukt Viņu par „cilvēku Kristu Jēzu”. Kungs Jēzus sagatavojis mums „jaunu un dzīvu ceļu” caur priekškaru, tas ir, „Viņa miesu” (Ebr.10:20). Tikai pateicoties Kunga cilvēciskumam, Viņa „miesiskumam”, Viņš varēja mums pavērt jaunu dzīves ceļu. Tāpēc ka Viņš bija tik ticami un patiesi cilvēcisks un tomēr pilnīgs, Viņa dzīves ceļš neatvairāmi kļūst par to ceļu, pa kuru mums jāiet. Kad mēs to aptveram, mums kļūst labāk saprotams Jāņa nosodījums tiem, kas „neapliecina miesā nākušo Jēzu Kristu” (2.Jņ.7-9). Kunga attiecības ar Viņa brālēnu Jāni Kristītāju dod skaidru ieskatu kā Viņa cilvēciskumā, tā arī Viņa pazemībā. Ļaudis domāja, ka Jēzus esot Jānis Kristītājs, uzmodināts no mirušiem (Mk.6:14). Iespējams, tāpēc ka viņos bija saskatāma līdzība, kā jau brālēnos.

Nāves bailes

Un tieši šī iemesla dēļ Viņš patiesi baidījās no nāves (Ebr.5:7). Šīs nāves bailes Kungā Jēzū dod ieskatu Viņa tik patiesajā cilvēciskumā. Mēs baidāmies no nāves, jo mūsu cilvēciskā dzīve ir mūsu lielākais un personiskākais īpašums…un tāpat tas bija arī Kunga Jēzus gadījumā. Ievērojiet, ka cenšoties parādīt Kristus cilvēciskumu, vēstules ebrejiem autors izvēlas runāt par Viņa bailēm no nāves Ģetzemanē kā Viņa cilvēciskuma spilgtāko izpausmi. Oskars Kulmans tulko Ebr.5:7: „Viņa bailes (bažas) tika sadzirdētas”. Šīs ļoti cilvēciskās domas par nāvi atspoguļojas arī tajā, ka Viņš lūdz Jūdu darīt savu darāmo „drīz” (Jņ.13:27); „un kā Man ir bail, kamēr tā būs pabeigta” (Lk.12:50). Viņš lūdza Dievu tāpat kā mēs to būtu darījuši tuvo nāves draudu priekšā. Un Viņš tika uzklausīts. Nav brīnums, ka tādēļ Viņš arī spēj mierināt un glābt mūs, kas visu mūžu dzīvojam tais pašās nāves bailēs, kuras bija Viņam (Ebr.2:15). Šīs nāves baiļu tēmas atkārtošanās Vēstulē ebrejiem ir ļoti nozīmīga – Kungam Jēzum bija tādas pat bailes no nāves, kādas ir mums, un Viņš izmisīgi lūdza Dievu tieši tāpat kā arī mēs to darām. Un tāpēc ka Viņš uzvarēja nāvi, Viņš spēj mūs atbalstīt, kad mēs savukārt lūdzam mūsu bēdu laikā, jo arī Viņam bija tāda stunda pienākusi, kā mums, kad Viņš bija Ģetzemanē (Ebr.4:16). Nāve bija Kunga Jēzus „pēdējais ienaidnieks”, tāpat kā tā ir arī visai cilvēcei (1.Kor.15:26). Pārdomas par šīm lietām pasvītro ne tikai Jēzus cilvēciskumu, bet norāda arī uz to, ka Viņā nebija ticības ‘dvēseles nemirstībai’, ka tā varētu pārdzīvot nāvi.   

Kunga nāves bailes, manuprāt, bija daudz lielākas par mūsējām – bez šaubām tāpēc, ka Viņš zināja visu, kas bija saistīts ar Viņa nāvi, cik daudz kas bija no tās atkarīgs. Viņš teica: „Man jātop kristītam ar vienu kristību, un kā Man ir bail, kamēr tā būs pabeigta!” (Lk.12:50). Pēdējo reizi, kad Viņš bija ceļā uz Jeruzalemi, Viņa ķermeņa valodā bija kaut kas tāds, ka Viņa mācekļi „iztrūcinājās un bailēs Viņam sekoja” (Mk.10:32-34). Tas viss sasniedza kulminācijas punktu Ģetzemanes dārzā, kad „nāves baiļu pārņemts, Viņš Dievu pielūdza jo karsti; bet Viņa sviedri kā asins lāses pilēja uz zemi” (Lk.22:44). Pretstatiet to teroristu-pašnāvnieku aukstasinībai, vai citu reliģiskas pārliecības dzītu fanātiķu iešanai nāvē. Kungs – mūsu Kungs bija pārāk jūtīgs pret cilvēkiem, pret mums, pret Savu cilvēciskumu, Savu paša neveiksmes iespēju, kuru Viņa pazemība Viņam iedvesa…Viņš nevarēja būt vienaldzīgs.

Mēs, kas nepieņemam Trīsvienības mācību, skaidri saprotam, ka Jēzus izglāba pasauli, pateicoties Savam cilvēciskumam – neskatoties uz Savu Kunga statusu un garīgo vienotību ar Tēvu. Ja Viņam nebūtu bijusi cilvēka daba, tad pestīšana caur Viņu nebūtu iespējama. Viņš visādā ziņā ir mūsu paraugs, kam līdzināties. Mūsu cilvēciskums dod mums iespēju doties pasaulē ar patiesi pārliecinošu un pasauli glābjošu vēsti. Lai mēs varētu cilvēku glābt, mums pašiem ir jābūt pietiekami cilvēcīgiem. Mēs neprasām no klausītājiem kļūt par pārcilvēkiem. Tas, ka augstākie baznīcas tēvi šķiet tik tāli no patiesa un pilnīga cilvēciskuma, tik šķīsti un balti, ir licis daudziem secināt, ka, tā kā tie nevar pacelties līdz tik acīmredzami augstam askētiskuma līmenim, tad kristietība nav viņiem īsti piemērota un iespējama. Mūsu vēsts ir domāta mums kā cilvēkiem, tāpat kā Jēzus vēsts bija Viņš pats – reāls cilvēks Jēzus. Un Vārds tapa miesa Viņā, tāpat kā tam jātop mūsos. Tāpēc neviens no evaņģēlijiem neapraksta Jēzu, uzskaitot garu garo Viņa tikumu sarakstu – tiek aprakstīti Viņa darbi, Viņa attiecības ar citiem cilvēkiem un no tiem mēs paši secinām un izjūtam Viņa taisnprātību. Marksisma mācību, piemēram, var atdalīt no Marksa kā cilvēka. Jūs varat pieņemt marksismu arī bez iepazīšanās ar Marksa biogrāfiju. Taču īstenā kristietība ir jo cieši saistīta ar īstenā Kristus personību. Jēzus biogrāfijas Jaunās Derības ievadā ir būtībā Jēzus evaņģēlija kopsavilkums. Viņa dzīve bija un ir Viņa vēsts. Mums ir jāseko Viņam. Tā ir Viņa atkārtotā mācība. Marksists seko Marksa idejām, nevis Viņa personībai. Bet kristietis seko Kristum kā personībai, nevis Viņa abstrahētajām idejām.

Ja mēs definēsim Jēzus vēsti tikai ideju un principu veidā, tad mēs neizbēgami nonāksim pie secinājuma, ka idejām un principiem trūkst īstās dzīves brāzmainuma – tās ir abstraktas. Bībeles Patiesība izskatīsies bezkrāsaina un tāla no realitātes – ja mēs to nesaistīsim ar reālo un konkrēto Jēzus personību. Nedod Dievs, ja mūsu ticība ir mums devusi vien ideju kušķi. Patiesības principi, katra no Patiesības mācībām ir izdzīvota Jēzū – un tieši šis fakts, šis Viņa tēls mūs, kā dzīvas un kaislīgas miesas un asins būtnes, pievelk Viņā. Cilvēka būtību nevar izteikt ar kādas formulas palīdzību. Ne sausas teorijas, bet gan personība ir tā, kas pievelk cilvēkus, kurai ir šis „pievilkšanas” spēks. Jēzus personība, kā arī katrs no mums, kas ir Jēzū, padara idejas, mācības un  principus reālus un skaidri saredzamus; Viņš „iemieso” tos. Tikai konkrēta, reāla personība, kuru var sajust, spēs uzrunāt un pievilkt cilvēkus. Ar to es gribu teikt, ka Patiesības principu izklāsts, parādot kā tie iemiesojas Kristū, būs daudz iedarbīgāks par sausu teorijas izklāstu. „Patiesība ir Jēzū” ir Bībeles izteiciens – un tas izsaka, ka vienas Ticības mācība ir izdzīvota šajā Cilvēkā. Un šī iemesla dēļ cilvēks, kas dzird evaņģēlija vēsti, jutīsies kādas personības – augšāmceltā Jēzus aicināts, vedināts, saukts. Un vēlākajā šī jaunpievērstā dzīvē viņam vai viņai kļūs skaidrs, ka tas pats Jēzus kā personība pieprasa, sauc, aicina tos uzņemties vēl lielākas saistības. Un tikai reāla, dzīva personība var dot stimulu dzīvei. Principi kā abstrakti jēdzieni paši no sevis cilvēku neiedrošina un nestimulē darbībai.

Jēzus ir mūsu pārstāvis – tā ir nepārprotama Bībeles mācība. Un mēs esam Viņā. Tas nozīmē, ka Viņa dzīve tiek uzskatīta par mūsu dzīvi – un tas varēja tā notikt tikai tāpēc ka Viņš bija cilvēks un tagad mēs esam cilvēki. Tik daudzi cilvēki brīnumainā kārtā ir ieguvuši jaunas personības īpašības, pateicoties savai saiknei ar augšāmcelto Jēzu – neskatoties uz savām cilvēciskajām vājībām, pazemojumiem un neveiksmēm. Viņiem vairs nav jāuzdod sev jautājums ‘Kas es esmu? Ko es esmu sasniedzis šajā bezjēdzīgajā dzīvē?’ Svarīgi ir, ka mēs esam Kristū un dalāmies ar Viņu  Viņa dzīvē un esībā. Dzīve pasaulē ir kļuvusi tik stipri centrēta uz sasniegumiem un lietderību, ka daudzi no mums jūtas kā neveiksminieki. Šķiet, ka tikai sasniegumi mūs attaisno sabiedrības acīs. Mēs esam ievilkti dzīves ritumā, kas laupa mums mūsu cilvēcīgās jūtas. Mūsu iniciatīva, impulsivitāte, autonomija, mūsu esamības brīvība – ir zaudētas. Taču, ja mēs esam Kristū, droši Viņā kā Viņa varenās personības sastāvdaļa, tad mūsu dzīve iegūst pavisam citu jēgu. Mūsu cilvēcība vairs neliek mums kaunēties. Pats Dievs ir apstiprinājis mūsu esamību, mēs esam Viņa taisnoti – jo mēs esam Kristū. Tieši tajā arī slēpjas šo brīnumaino vārdu ‘brāļi Kristū’ īstenā nozīme.

Zaudējot savu dzīvi, mēs to iegūstam. Bet iegūtā dzīve ir Jēzus dzīve. Un šī iemesla dēļ dzīvei ir jēga un mērķis ne tikai panākumos, bet arī neveiksmēs. Tad mūsu dzīvei ir jēga, jo mēs dzīvojam patiesu dzīvi, pat ja mūs iznīcina mūsu pretinieki un atstāj draugi; ja mēs atbalstījām nepareizo pusi un nonācām bēdās; ja mūsu sasniegumi iet mazumā un citi mūs pārspēj; ja mēs vairs nevienam neesam vajadzīgi. Bankrotējušais biznesmenis, vientuļais šķirtenis, gāztais un aizmirstais politiķis, vecākā gada gājuma bezdarbnieks, novecojusi prostitūta vai noziedznieks uz nāves gultas cietumā …tie visi, neskatoties uz to, ka viņi kā personas un viņu dzīves vairs netiek pasaulē atzītas, tik un tā tiek ar prieku Viņa, kas neuzlūko cilvēka vaigu, atzīti; jo tie ir Viņa mīļotajā Dēlā.                      

Neviltota cilvēcība

Es atceros auksto krievu ziemas dienu, kurā manī beidzot atausa atziņa, ka Kungs Jēzus patiesi bija cilvēks. Tāpēc ka Viņš patiešām bija cilvēks, pilnīgi reāls cilvēks, es pēkšņi sāku iedomāties par Viņu visādas lietas, par kurām līdz šim es nebiju iedrošinājies pat domāt. Un to darot, es, manuprāt, pakāpos vienu līmeni augstāk Kristus atziņā. Viņš bija patiesa dzemdību procesa produkts. Viņa gēnos bija visa Marijas priekšvēsture. Viņam bija ģenētiska struktūra. Viņam bija unikāli pirkstu nospiedumi, tieši tāpat kā man. Viņš droši vien bija vai nu kreilis, vai otrādi (vai spēja vienādi veikli lietot abas rokas!). Viņam bija noteikta asins grupa. Psiholoģiskajā ziņā Viņš iederējās vairāk kādā vienā no grupām. Dažreiz Viņš varēja aizmirst kaut ko, Viņam nebija saprašanas par absolūti visām lietām (piem., par Viņa atgriešanās datumu, vai garīgās izaugsmes noslēpumu, Mk.4:27), Viņš kļūdījās, strādājot galdnieka darbu, savainoja pirkstu. Bet Viņš nekad neizjuta vilšanos Sevī; Viņš jutās laimīgs, ka ir cilvēks, būt par cilvēku neradīja Viņam nekādas neērtības.

Un soļojot Maskavas metro garajā pārejā no Rižskaja metro stacijas uz ‘Rižskij vokzal’, domas manā galvā rosījās, apdzenot viena otru. Kāpēc Viņš bija pie zemes noliecies un nepacēla acis, kad farizeji atveda sievu [jādomā, ka kailu], kas bija pienākta laulības pārkāpšanā? Vai tas bija no apjukuma vai vīrišķas neveiklības? Vai viņš … kādreiz ir izjutis seksuālu uzbudinājumu? Kāpēc lai neuzdotu tādus jautājumus? Ja Viņš bija kā visi cilvēki, tad seksualitāte ir ielikta personības pamatā. Viņš varētu būt izjutis seksualitāti, atsaucoties uz stimulu dabīgajā heteroseksuālajā veidā, taču „bez grēka”. Viņš nebija šablona Kristus, bezdzimuma Kristus. Viņš tāpat kā mēs izjuta zemapziņas tieksmes un dzimumdziņas ar temperamentu, bažām un ‘nāves bailēm’ (Ebr.5:7) tikpat stiprām, kādas tās ir mums. Viņš bija cilvēks, kam nebija sveši iekšēji konflikti, piepūle, kārdinājumi un šaubas, kas ir cilvēku neatņemama sastāvdaļa. Es nekādā ziņā nevaru piekrist Trīsvienības sludinātāju izteikumiem, ka kārdinājumu priekšā Kungam „nebija jāizjūt ne mazāko cīņas elementu, lai tam pretototos” (1). Viņš tika kārdināts tieši tāpat kā mēs – un kārdinājums, bez šaubām, ir saistīts ar ļaunuma pievilkšanas spēku, kad daļa tevis jūtas tā it kā ļaunais ir pievilcīgāks par labo. Jņ.8:8 pieraksti šķiet netieši norāda uz to, ka tas, kā Jēzus noliecies pie zemes rakstīja smiltīs, lika tiem, kas bija atveduši laulības pārkāpēju, izjust sirdsapziņas pārmetumus. Viņam rakstot, tie aizgāja cits pēc cita. Ir izteikti minējumi, ka Viņš rakstīja smiltīs to darbus vai vārdus, tā piepildot Jeremijas pravietojumu, ka smiltīs tiks rakstīti to vārdi, kas atstājuši To Kungu. Bet es gan par to neesmu tik drošs, ka viņi būtu varējuši Viņu atstāt to darām bez jebkādiem komentāriem. Es domāju, ka Viņš bija noliecies pie zemes, izjūtot vīrietim raksturīgu apmulsumu, un ‘rakstīšana’ bija vien automātiska apmulsuma radīta skricelēšana. Ja tas tā ir, tad tajā bija saskatāms nemākslots Viņa dievišķības, Viņa morālās pilnības un acīm redzama cilvēciskuma sajaukums. Apmulsis kailas sievietes priekšā, pietupies pie zemes, skricelēdams smiltīs…tas, manuprāt, demonstrētu pilnīgu grēka nosodījumu tiem, kas to vēroja. Tam bija jāizskatās tik nepārspējami skaisti un izaicinoši vienā un tai pašā laikā. Un tieši šis acīmredzamas cilvēcības un dziļas dievišķas pilnības sajaukums Jēzus personībā, kā man liekas, arī nosoda mūsos grēku un pašaizliedzīgi ved mūs pie Viņa. Iespējams, es kļūdos šī notikuma atveidošanā tā, kā tas radies manā iztēlē – bet, ja mēs mīlam mūsu Kungu, mēs noteikti centīsimies domās iztēloties, kāds Viņš varētu būt bijis.

Kunga cilvēciskuma pilnība visuzskatāmāk parādās Viņa nāvē un Viņa pilnīgi dabiskajās nāves bailēs. Iespējams, ka nav nekā cita, kas tā parādītu cilvēka cilvēciskumu kā viņa reakcija uz nāvi un attieksme pret paša nāvi. Es ietu pat tālāk, iztēlojoties, ka Kungam arī doma par pašnāvību bija iešāvusies prātā. Citādi ir grūti saprast Viņa domu par mešanos zemē no tempļa jumta. Viņa gandrīz nejauši izteiktie vārdi „Mana dvēsele ir noskumusi līdz nāvei” (Mt.26:38 – heos thanatou) faktiski citē Jonas domas (4:9), kā arī Ps.42:5,6. Kungs, protams, pārvarēja šīs domas – taču tādu domu rašanās Viņa prātā dod ieskatu Viņa cilvēciskuma dziļumā un realitātē.              

Man liekas, ka es sajūtu, neskatoties uz to lielo atstarpi starp rakstītāju un lasītāju, jūsu neērtības sajūtu, uztraukumu, pat dusmas, ka es tik cilvēciskā veidā runāju par Kungu Jēzu. Es varu iedomāties ar kādu sašutumu un nesapratni šie pieņēmumi var tikt uztverti. Es nekādā veidā necenšos mazināt Kunga diženumu. Es cenšos izgaismot Viņa diženumu; ka šī īsteni cilvēciskā persona iemiesoja pašu Dievu. Riebums, ko mani vārdi izraisa dažos, tikai parāda mūsu dziļi iekšā sēdošo nespēju uztvert Kungu Jēzu kā mūsu pārstāvi. Es ticu, ka mēs visi tomēr vēlamies atstāt kaut kādu atstarpi starp mūsu un Jēzus cilvēciskumu. Bet ja Viņš nebija tāds pats kā mēs, tad visai šai Kristus būšanai ir maz jēgas mūsu pasaulē, kas tik izmisīgi tiecas pēc uzticamības un cilvēku pestīšanas. Cilvēks, Dieva Dēls Jēzus, kuru mēs sludinām, patiesībā ir cilvēkiem ļoti pievilcīgs. Ir kaut kas neatvairāms perfektā varoņa tēlā, kurā tomēr ir arī kādas cilvēciska vājuma pazīmes. Tas tiek bieži izmantots romānos un tēlotājmākslā. Lai minam dažus romānus, kā D.H. Lorensa „Cilvēks, kurš nomira”; Folknera „Fabula”. Nikolajs Gorodeckis uzrakstīja grāmatu ar virsrakstu „Pazemotais Kristus mūslaiku krievu domāšanā”, kurā viņš to ļoti labi parāda (2). Ja Viņš patiesi bija tāds pats kā mēs, tad no mums tas prasa ļoti daudz. Tas liedz mums atrunāties, atsaucoties uz mūsu garīguma trūkumu. Un tas, es uzdrošinos teikt, visdrīzāk psiholoģiski pamato ideoloģiju, kas liek vienādojuma zīmi starp Jēzu un Dievu, kā arī ‘trīsvienības’ mācību. Tas pats psiholoģiskais pamatojums ir arī personiski iepriekš pastāvoša Jēzus pieņēmuma izvirzīšanai. Ebreji vēlējās Mesiju, par kura izcelšanos viņiem nekas nebūtu zināms (Jņ.7:27), kādu nepieejamu debešķīgu tēlu, kuru atveido daudzi no viņu rakstiem – un kad viņu priekšā parādījās cilvēks Jēzus, kura māti un brāļus viņi pazina, tie to nespēja pieņemt. Es domāju, ka šo ebreju domas virzījās tajā pat gultnē, kā to cilvēku domas, kas tic Jēzus iepriekš pastāvēšanai. Trīsvienības un Jēzus iepriekš pastāvēšanas mācības noteic ievērojamu atstatumu starp mums un Dieva Dēlu. Kā secināja Džons Knokss: Mums var būt [Jēzus] cilvēciskums bez iepriekš pastāvēšanas un mums var būt iepriekš pastāvēšana bez cilvēciskuma. Mums nekādā ziņā nevar būt kā viens, tā arī otrs” (3). Viņa personība un piemērs nevar uzstādīt mums tik lielas prasības, jo Viņš bija Dievs, nevis cilvēks. Taču ja šis perfektais cilvēks patiesi bija viens no mums, cilvēks starp cilvēkiem, ar mūsu miesu un asinīm, spermu un plazmu…tad tas liek mums justies neērti. Iespējams, tāpēc tik daudziem no mums Viņa krustā sišanas ainas vērošana – kur Viņš parādās Savā kailumā un cilvēciskumā – ir tik mokoši neērta, ka mēs uz to nevaram ilgi skatīties. Bet tikai pienācīgi izsverot Kristus cilvēciskuma realitāti, mēs varam izprast, kā viena cilvēka nāve pirms 2 000 gadiem var radikāli izmainīt mūsu dzīves šodien. Mēs minam sev dažādus attaisnojumus: mūsu vecāki nebija perfekti, mūsu apkārtējā sabiedrība grimst grēkos. Taču Kungs Jēzus bija perfekts – un mīļā Marija centās kā mācēdama, bet nevarēja dot Viņam perfektu audzināšanu; viņa nebija priekšzīmīga māte; un Viņš nedzīvoja priekšzīmīgā sabiedrībā. Un tomēr Viņš bija perfekts. Un Viņš aicina mūs mest pie malas atrunāšanos un sekot Viņam. Saskaņā ar Talmudu, Marija bija friziere [Shabbath 104b], kuras vīrs to bija atstājis ar bērniem, jo viņš domāja, ka viņai bijusi dēka ar kādu romiešu kareivi. Vai tas tā bija vai nē, viņa tik un tā bija parasta sieviete, kas dzīvoja nabadzīgu dzīvi grūtos laikos atpalikušā zemē. Un svētais, nevainīgais, šķīstais Dieva Dēls un Cilvēka Dēls…bija, teiksim, frizieres-šķirtenes dēls no ļoti nabadzīga nomales ciemata, kas dabūja darbu kā namdaris vēl pusaudža gados. Vai tas nav brīnums? Un arī bezgalīgs izaicinājums. Jo tagad neviens no mums nevar atsaukties uz garīgo pūliņu trūkumu dēļ smagajiem dzīves apstākļiem, nelaimīgas ģimenes, grūtiem laikiem, sliktas apkārtējās vides. Mēs varam pacelties tam pāri, jo Viņā mēs esam jauns radījums, kas bijis, ir pagājis, viss ir tapis jauns (2.Kor.5:17). Tieši tāpēc ka Viņš ir lauzis jaunu ceļu cauri visiem aprobežojumiem, kurus parastā cilvēka dzīve mums uzliek, nenovirzoties un nepadodoties nekādiem šķēršļiem, kurus kā Viņa tā arī mūsu cilvēciskums lika Viņa ceļā. Un Viņš ir devis mums spēku sekot Viņam.

Viņš nebija Dievs, kas nolaidās lejā pie mums un kļuva par cilvēku; drīzāk Viņš ir parasts, ļoti cilvēcisks puisis, kas pacēlās augšup, lai kļūtu par Cilvēku ar Dieva seju, pacēlās augstu padebešos un saņēma paša Dieva dabu. Faktiski viss notika gluži pretēji tam, ko māca cilvēku teoloģija, kuras izcelsme skaidrojama ar bailēm no augstajām prasībām, ko Kristus paraugs cilvēkiem uzliek. Kristus iepriekš pastāvēšana zīmē Viņu kā kādu dievišķu komētu, kas uz īsu brīdi nolaidās uz zemes un tad aizlaidās atkal, lai atgrieztos otrajā atnākšanā. Tā vietā mēs redzam cilvēku no cilvēkiem, kas pacēlās līdz dievišķajam stāvoklim un pavēra šo ceļu mūsu, Savu brāļu, priekšā, lai mēs dalītos ar Viņu Viņa uzvarā; un nāktu atpakaļ, lai nodibinātu Savu mūžīgo Valstību ar mums uz šīs zemes, Viņa zemes, no kurienes Viņš nācis, kur ir Viņa cilvēciskās saknes. Ņemsim Trīsvienības piekritēju mīļāko fragmentu no Fil.2. Mēs lasām, ka Jēzus, cilvēka kārtā (schemati) būdams pazemojās (tapeinoseos), un tāpēc arī Dievs Viņu paaugstinājis. Un nākošajā nodaļā Pāvils runā par sevi, lietojot tos pašus vārdus, par savu vēlēšanos atrasties Viņā, lai pielīdzinātos Viņa nāvei cerībā sasniegt augšāmcelšanos no miroņiem, kas pārvērtīs mūsu zemes (tapeinoseos) miesu līdzīgu Kristus „apskaidrotajai miesai”. Mūs neaicina sekot Dieva tā saucamās iemiesošanās cilvēkā paraugam (schema). Mūs aicina sekot Kungam Jēzum, Cilvēka Dēlam Viņa ceļā uz godību. Mums atkārtoti sola, ka mēs būsim Kristus godības līdzmantinieki, kuru mēs sasniegsim mūsu pazemojumu un ciešanu krusta ceļa galā (Rom.8:17; 2.Kor.3:18; Jņ.17:22,24). Jo vairāk mēs domājam par to, jo vairāk doma par Jēzu kā dievišķu komētu, kas nosūtīta uz zemi, sāk saskanēt ar dažām ļoti populārām filmām. Tā piemēram, filmās „Pārcilvēks” (Superman) un „Zvaigžņu ceļš” (Star Trek) – varonis nolaižas uz zemi, lai glābtu mūs. Vai ņemsim „Vientuļā klaidoņa” tipa vesternus, darbība norisinās kādā ļaunuma un grēka pilnā bezcerīgā [mītiskā] Amerikas rietumu nostūrī…un pēkšņi tur iejāj kāds svešinieks, varonīgs kovbojs un vērš situāciju par labu. Tāda veida sižetu popularitāte pierāda, ka mums gribas domāt, ka mēs paši neesam spējīgi mainīties, ka mūsu situācija ir bezcerīga un cilvēki ir bezspēcīgi to vērst par labu…mums ir vajadzīgs kāds citplanētietis, kas mūs paglābtu, ar mums skatītāju lomā, kas jūtas kā marionetes kosmiskās drāmas norisē. Un tas var izskaidrot Trīsvienības pievilcību un dievišķu komētai līdzīgu Kristu, kas nolaidās, lai paliktu uz zemes 33 gadus. Tas rada skatītāju tipa reliģiju, kas neprasa nekādu piepūli…ej uz baznīcu, klausies, ko Mācītājs saka, noskaties šovu, ej mājās un pavadi vēl vienu lietainu svētdienas novakari, nezinādams ko iesākt ar savu dzīvi. Taču doma par cilvēku Pestītāju, kas radies no mūsu vidus un pacēlies pāri paša cilvēcībai, lai mūs glābtu… tas prasa no mums daudz ko vairāk, jo tas nozīmē, ka mēs neesam tikai skatītāji šovā, bet gan iesaistāmies tajā paši. Rakstot „Īsteno Nelabo” es nereti līdzīgā veidā uzsvēru, cik aplami ir uzskatīt Sātanu par pārcilvēcisku būtni, kas ir iesaistījies kosmiskā cīniņā ar Dievu, kuru mēs iztālēm vērojam no zemes…tai laikā kad bibliskais ‘sātans’ attiecas uz pretinieku mūsu pašu dabā, iekšējos kodos un disfunkcijās, ar kurām mums pašiem ir jācīnās un jātiek galā, sekojot Kunga Jēzus piemēram. Viņa uzvaras kļūst par mūsējām; līdz kamēr Viņa nāve arī kļūst mums par paraugu.

Kungs Jēzus acīmredzami paredzēja, ka Viņa attiecībām ar Tēvu bija jābūt reālam, pilnīgi sasniedzamam paraugam visiem tiem, kas ir Viņā. Viņš nebija nekāda aberācija, nekopējams, neatdarināms dīvainis. Jāņa evaņģēlijs to ļoti skaidri parāda. Tēvs pazīst Dēlu, Dēls pazīst Tēvu, Dēls pazīst cilvēkus, cilvēki pazīst Dēlu un tātad cilvēki pazīst kā Tēvu, tā Dēlu (Jņ.10:14,15; 14:7,8). Dēls ir Tēvā tāpat kā Tēvs ir Dēlā; cilvēki ir Dēlā un Dēls ir cilvēkos; un tātad cilvēki ir Tēvā un Dēlā (Jņ.14:10,11; 17:21,23,26). Tā kā Dēls darīja Tēva darbus un līdz ar to bija „viens” ar Viņu, tāpat tas ir arī ar ticīgajiem, kas dara Tēva darbus (Jņ.10:30,37,38; 14:8-15). Kaut arī starp Tēvu un Dēlu acīmredzami bija vienreizēja vienotība, tādēļ, ka Viņš dzimis no jaunavas, Kungs Jēzus droši runāja par to, ka Viņa Gars paver iespēju attiecībām starp Viņu un Viņa Tēvu atdzimt arī mūsu pieredzē.

Kristus cilvēciskuma izaicinājums

Neapšaubāmā vajadzība pēc patiesas mācības par Jēzus dabu var viegli novest mūs pie tā, ka mēs neievērojam prasību pakļauties Viņa praktiskajai mācībai. Kā teicis Ādolfs Harnaks: „Patiesa ticība Jēzum nav ticības pareizībā, bet gan sekošanā Viņa piemēram” (4). Un šajā ziņā mums ir „jāglābj Jēzus no kristietības” (5). Mums ir savā prātā jārada Jēzus personības tēls līdz ar Viņa praktisko mācību, kas tik perfekti atspoguļoja Viņa dzīvi, atsakoties no teoloģijas un ticības valgiem, kas tik bieži Viņam apkārt tika savērpti. Rezultātā Kristus sludināšana nereti beidzas ar to elementu akcentēšanu, kurus neticīgie vai aplam ticīgie atrod par grūti pieņemamiem, tā vietā lai galveno uzmanību pievērstu Kunga cilvēciskumam un Viņa praktiskajai mācībai, kuru tie drīzāk gatavi pieņemt, jo, kā cilvēkiem, tiem ir radniecīgas saites ar to. Kunga Jēzus cilvēciskums nav tikai teoloģiski pareizs apgalvojums. Viņš ar visu sirdi un dvēseli iesaistījās cilvēku dzīvē. Tā, B.B. Vorfīlds saka: „[Jēzus] ne vien priecājās, bet sajūsminājās; Viņa līdzjūtība nebija pārejoša, tā bija visdziļākā līdzjūtība un mīlestība; ne pavirši izjusta pārestība, bet ciešanas līdz pat nāvei” (6).

Satriecoši izaicinošs ir fakts, ka Kungs Jēzus, kuram bija cilvēka daba, tomēr nekad nebija grēkojis. Viņš spēja pacelties pāri grēkam visās tā formās, kaut arī bija cilvēks kā visi citi. Man šķiet, ka daudzi kristieši izjūt aicinājumu pacelties pāri kā grēkam, tā arī paša cilvēciskajai dabai. Un rezultātā viņu ticībā garīgums ir faktiski pašu cilvēciskuma noliegums. Ekstrēmos gadījumos mūsu priekšā ir bāla mūķene, kas nonākusi pie ticības, ka garīgums ir pielīdzināms svētulībai, bezkaislībai un  kaut kādam pārcilvēciskumam. Izplatītāka šīs problēmas parādība ir tie daudzi vecajie, kuri ir pārliecināti, ka ir nosodāmi izrādīt emocionālu pārliecību par jebko; kas neatzīst nekādu spraugu savas ticības bruņutērpā, nekādu savu vājību vai nesapratni. Šī iemesla dēļ es saskatu līdzību starp ‘svēto dzīvēm’, kā tās attēlotas katoļu un pareizticīgo rakstos (bālģīmji ar lielām svētām acīm, rokām saliktām lūgšanas pozā, kas nekad nekļūdās) – un evaņģēlistu līderu nevainojamiem dzīves stāstiem, kas metas jums virsū no protestantu grāmatplauktiem. Arī tie, šķiet, nekad nav spēruši kļūmīgu soli, bet ir virzījušies uz priekšu no neticamas godības uz neticamu godību. Tā visa pamatā ir pārmērīgi uzsvērtā Kunga Jēzus dievišķība salīdzinājumā ar Viņa cilvēcisko pusi. Kunga Jēzus raksturs parāda mums, ko nozīmē būt cilvēkam un bez grēka. Pareiza ir doma: „ja mēs ticam Viņa cilvēciskumam, tad mums ir jāapstiprina mūsējais”. Un tas pats autors trāpīgi piezīmē: „Tāpat kā mēs esam tiekušies pēc mītiska Jēzus Kristus tēla, kura cilvēciskums ir tikai izlikšanās, tāpat mēs esam tiekušies arī pēc mītiska kristiešu dzīves parauga” (7). Tāpēc ka mēs tiecamies pacelties pāri mūsu cilvēciskumam, mēs tīkojam sasniegt mērķi, kura nav. Kungs Jēzus nebija un nav ‘pārcilvēks’; Viņš bija un ir Dieva tēls, kas apzīmogo cilvēci, un šajā ziņā Jaunā Derība vēl aizvien sauc Viņu par „cilvēku” pat tagad. Mums nav liekuļoti jākaunas par to, ka mēs esam cilvēki. Mums ir jābūt laimīgiem, ka mēs esam tādi, kādi esam, radīti pēc Dieva tēla un līdzības. Jā, mēs esam cilvēki, ar visu no tā izrietošo, kā pozitīvā, tā negatīvā ziņā. Iespējams, ka manā uztverē Jēzus kā bērns atšķiras no Ziemassvētku atklātnēs zīmētā. Lai zīdainītis / mazulis izdzīvotu, viņā ir jābūt ārkārtīgi stiprai pašsaglabāšanās tieksmei no paša pirmā elpas vilciena. Kungs nevarēja būt savādāks, Viņam noteikti piemita tāds pats pašsaglabāšanās instinkts līdz pat Viņa nāvei krustā. Taču kaut kādā veidā Viņš būs atšķīries no citiem cilvēkiem, pat pusaudža vecumā, jo Viņš nekad nepieļāva tam, ko Ričards Dokins  sauc par „egoisma gēnu”, gūt virsroku pār sevi (8). Tieši šī ir tā atšķirība, kas visā Viņa dzīves gājumā bija un ir noteicošā. Jo tieši šī Viņa īpašība ir mūsu ik brīža izaicinājums, iedvesma un glābjošs mierinājums.

Jēzus vēlme, lai Viņā pirmām kārtām saskatītu cilvēku

Kad Kungs runāja par to, ka „Cilvēka Dēlam nav kur Savu galvu nolikt” (Mt.8:20), Viņš acīmredzot atsaucās uz izplatītu teicienu par cilvēci vispār [„cilvēka dēls” kā vispārināta cilvēce], kurai nav māju kosmosā (9). Šeit redzams, ka Kungs izmanto katru iespēju apstiprināt to, ka viss, kas attiecas uz cilvēci vispār, ir attiecināms uz Viņu. Iespējams, ar to izskaidrojama arī Viņa vēlme runāt par Sevi kā par „cilvēka dēlu”, ar ko var apzīmēt kā cilvēci vispār, tā arī Mesiju Daniēla pravietojumā. Viņš saprata Sevi kā pilntiesīgu cilvēces tiesnesi, tieši tāpēc ka Viņš bija „cilvēka dēls” (Jņ.5:27) – tāpēc ka katru reizi kad mēs grēkojam, Viņš kā cilvēks nebūtu tā rīkojies. Tādēļ Viņš spēj mūs tiesāt. Un līdzīgi, tieši tāpēc ka Viņš bija „cilvēka dēls”, Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes grēkus piedot (Mk.2:10). Ja tas tā patiesi ir, ka „Cilvēka Dēls pārstāv visaugstāko iespējamo pagodināšanas paziņojumu jūdaismā” (10), tad var saprast Kunga iecerēto vārdu spēli – jo ‘cilvēka dēls’ var neapšaubāmi attiekties uz ‘cilvēci vispār’. Tieši tāpēc ka Viņš bija cilvēks, taču bez vainas, Viņš tika celts tādā godā. Iespējams, ir vērts pieminēt, ka tuksneša kārdinājumos Jēzus kārdinātājs saka „Ja tu esi Dieva Dēls…(Mt.4:3), un Viņš atbild, citēdams 5.Moz.8:3 „cilvēks nedzīvo no maizes vien” – un ebreju valodā „cilvēks” šeit ir bar nasha [cilvēka dēls]. Ja mēs pareizi izprotam Kunga tuksneša kārdinājumus kā Viņa iekšējos cīniņus, tad šeit redzams, ka kārdinājums pastāvēja Savas esības kā Dieva Dēla izcelšanā, aizmirstot par Savu cilvēciskumu; un mēs redzam, ka Viņš pārvar šo kārdinājumu, dodams priekšroku Savam Cilvēka Dēla tēlam. Divas reizes Marka evaņģēlijā Viņu uzrunā kā Mesiju, taču Viņš atbild, saukdams Sevi par „Cilvēka Dēlu” (Mk.8:29-31; 14:61,62). Ja Viņš vēlējās, lai Viņu uzskata par Cilvēka Dēlu, vai lai mēs necienītu šo Viņa vēlmi?

Viņš un mēs

Visus evaņģēliju rakstus kā tieši, tā netieši caurauž doma, ka Kungs gandrīz vai izmisīgi centās pārliecināt Savus sekotājus redzēt Viņā brāli, paraugu, pēc kā var reāli tiekties – nevis pārcilvēcisku ikonu, cerot ka tā izpestīs no laicīgajām problēmām. Mēs atzīmējām Viņa izvēli saukties par ‘Cilvēka Dēlu’, neuzsverot Savu dievišķo pusi, kaut gan Vecās Derības Daniēla vīzijā par „Cilvēka Dēlu” tiek saukts tas, kam tika piešķirta mūžīgā vara. Kunga iekšējās cīņas pirmtēls redzams Jāzepa-Jēzus aicinājumā saviem brāļiem „Nāciet tuvāk klāt”, kad Viņš tos lūdz ticēt Viņa žēlastībai un gādībai par tiem (1.Moz.45:4; 50:18-21). Būtībā tas ir Jēzus aicinājums Trīsvienības piekritējiem šodien.               

Ņemsim notikumu ar nokaltušo vīģes koku Mk.11:20-24, lai ilustrētu, ko es ar to domāju. Mācekļu pārsteigumam nebija robežu, ka tik stipra bija Jēzus ticība Dievam. Viņš bija nolādējis vīģes koku – bet lai tas nokalstu, Viņam bija jāraida lūgšana Dievam. Kad mācekļi, izbrīnā atplestām mutēm raudzījās uz nokaltušo vīģes koku un tad uz Viņu, apbrīnojot Viņa ticības spēku. Kungs, nevilcinādamies saka tiem: „Ticiet uz Dievu…ja kas [proti, jebkurš nešaubīdamies šim kalnam sacīs: celies un meties jūrā, tas notiks]…Tāpēc Es jums saku: visu, ko jūs [tāpat kā Jēzus par vīģes koku] lūgdami lūgsit, ticiet, ka jūs dabūsit, tad tas jums notiks”. Es gribētu teikt, ka Viņš uzsvēra vārdu jūs. Tik stipri Viņš vēlējās, lai viņi sekotu Viņa lūgšanas piemēram un ticētu lūgšanas reālajam spēkam. Cik apbēdinātam Viņam jābūt, ka Viņš ir padarīts par citas pasaules būtni, brīnišķu, labvēlīgu Dievu, kas glābj mūs no vājībām un ticības trūkuma, kuru mūsos ir papilnam. , Viņš ir mūsu Pestītājs, un mūsu sirdis deg bezgalīgā pateicībā Viņam. Bet Viņš nav tikai tas, Viņš ir iedvesma. Tieši šajā ziņā Kristus gars var radikāli pārvērst un arī pārvērš cilvēku praktisko dzīvi. Skaidrs, ka mēs esam grēkojuši un turpinām to darīt. Lai kāds arī būtu tam iemesls, mēs neesam Jēzus. Taču mūsu sāpīgā šī fakta atziņa [un tai ir jābūt sāpīgai, tas nevar būt vienīgi teorētisks fakta, ka mēs esam grēcinieki, atzinums]…nedrīkst ļaut mums domāt, ka Viņa piemērs nevar mums kalpot par reālu paraugu sekošanai. Nebūtu slikti pārlasīt evaņģēlijus, lai atrastu citus gadījumus, kad Kungs mudina mācekļus neuzskatīt Viņu kā nošķirtu no viņiem, automātisku Pestītāju no grēka un problēmām. Tā, kad kļuva skaidrs, ka lielais izsalkušais pūlis ir jāpabaro, Kungs jautāja mācekļiem, kur „pirksim” maizi, lai viņiem būtu ko ēst (Jņ.6:5). Visos brīnišķajos pūļa ēdināšanas stāstos mēs redzam, ka mācekļi uzskata par pašsaprotamu, ka Jēzus atrisinās šo problēmu – viņi jūtas sašutuši un pat apvainoti, kad Viņš iesaista tos šīs problēmas risināšanā, ka viņiem ir jārisina šī šķietami neatrisināmā problēma ar savas ticības palīdzību. Šo mācekļu mentalitāte tolaik atgādina Trīsvienības piekritēju pieeju, kas uzskata, ka ‘Jēzus ir atbilde’, ka viņi paši var neuzskatīt savu cilvēciskumu par izaicinājumu, lai rīkotos tāpat kā Jēzus.  

Jēzus vienmēr rūpīgi izvēlējās Savas mācības vārdus, lai lietotu tos pašus vārdus par Sevi un par Saviem mācekļiem. Viņš bija Dieva avs; un Viņš sūtīja tos kā avis vilku barā; viņš bija „pasaules gaisma”, un Viņš teica, ka arī tiem tādiem jābūt. Tā kā Viņš bija mums dzīvā ūdens avots, tā arī mums ir jābūt par dzīvā ūdens avotu citiem  (Jņ.4:10,14). Es esmu uzskaitījis daudz šādu piemēru grāmatas „Pasaule, kas gaida, lai to iekarotu” 3.nodaļā. Jānis bija to uztvēris, par ko liecina viņa vārdi, ka ikviens, kas no Dieva dzimis, nedara grēku. It kā lai teiktu, ka Kunga Dievišķai izcelsmei nav jābūt par nepārvaramu šķērsli starp mums un Viņu. Daudzām Kunga līdzībām ir netieša saikne ar Viņu pašu. Sējēja līdzībā minēta labā zeme, kas nesa simtkārtīgus augļus – un te Kungs noteikti būs domājis Sevi. Taču līdzības galvenā jēga ir tajā, ka visi, kas uztver Dieva vārdu, var atsaukties līdzīgā veidā. Vai lai minam līdzību par sinepju graudiņu [=Dieva vārdu evaņģēlijā], kas izaug par lielu koku, tā ka putni var patverties tā pavēnī (Mk.4:31,32). Šis tēls sasaucas ar Vecās Derības pantiem, kas apraksta nākamo Dieva valstību un to, kā Mesija izaug no maiga zariņa par krāšņu koku (Ecēh.17:22,23). Šeit izpaužas evaņģēlija vēsts lielais spēks – ja mēs to pareizi uztveram, tas var mūs pacelt līdz tiem augstumiem, līdz kuriem Jēzus vēl tikai pacelsies Savas atgriešanās laikā.

Visizaicinošākais, manuprāt, ir Kunga aicinājums ņemt savu krustu un sekot Viņam Viņa ‘pēdējā ceļā’ uz Golgātu. Šis aicinājums būs bijis atbaidošs tiem, kas pirmie to dzirdēja, kuriem tas asociējās ar noziedznieka ceļu nāvē. Mēs pilnīgi pareizi uztveram Jēzus krustu kā mūsu pestīšanu. Taču tas ietver arī galēji radikālu prasību līdzināties Viņam ne tikai, izrādot laipnību, pieklājību, uzmanību un tml., kas raksturoja Kristus attieksmi pret cilvēkiem, bet arī pašaizliedzīgi upurējoties līdz pat nāvei. Tieši šajā krusta nešanas ziņā, sekojot Viņam, mēs labprāt vēlētos, lai krustā sistais Kristus paliktu par vēstures faktu, mūsu pestīšanas aktu, kas nu ir galā; par svētbildi mūsu kakla rotā vai ikonu mūsu kabinetā – un nekas vairāk. Taču Viņš, Viņa krusts, Viņa ‘pēdējais ceļš’, Viņa aicinājums ņemt krustu un sekot Viņam, baismīgie ilgstošie laiki, kas lietoti Jaunajā Derībā krustā sišanas sakarā – ir daudz kas vairāk par to. Ja Viņš mazgāja mūsu kājas, arī mums pienākas cits citam kājas mazgāt (Jņ.13:14). Viss, ko Viņš darīja, kāds Viņš bija pēc    rakstura, tieksmēm un attieksmēm, kļūst par neatlaidīgu, pret mums vērstu prasību līdzināties Viņam it visā. Un pamatojoties uz to, Viņš var tik droši izteikties par mums Tēvam: „Viņi nav no pasaules, tāpat kā Es neesmu no pasaules” (Jņ.17:16).     

Piezīmes

  1. F.D.E. Schliermacher, The Christian Faith (Edinburgh: T. & T. Clark, 1928), p.414. Aleksandrijas Klements, viens no tā sauktajiem kristiešu baznīcas „tēviem”, argumentēja, ka „Jēzum, kā dievišķas dabas radībai, nebija vajadzības ne ēst, ne dzert, Viņš to darīja tikai pieklājības pēc” (citēts no N.T. Wright, Who was Jesus? (Grand Rapids: Eerdmans, 1993), p.69). To ir grūti saskaņot ar Kunga saucienu no krusta: „Man slāpst!”, kā arī ar citām evaņģēliju atsaucēm uz Viņa izsalkumu un slāpēm. ‘Kristietības’ kā reliģijas dibinātāji, manuprāt, it nemaz neizprata īsteno Kristu. Tomass Harts grāmatā To Know and Follow Jesus (New York: Paulist Press, 1984), p.44 tam pievieno vēl nejēdzīgākus vārdu plūdus: „Viņam ir cilvēka daba, bet Viņš nav cilvēks. Persona Viņā ir Svētās Trīsvienības otrā Persona. Jēzum nav personiskas cilvēcības.” Jebkuri Bībeles panti, kas atspoguļo Kunga Jēzus jūtīgumu, mīlestību, nāvi, labestību… atklāj Viņa visbrīnišķīgāko „personīgo cilvēcību”. Un to aptumšo šis bezcerīgais Trīsvienības apoloģētu  vārdu samistrojums. Doma par Jēzus „divām dabām” man šķiet pilnīgi neatbilstoša Bībeles pierakstiem, kas norādītu uz viengabalainības trūkumu katrā Jēzus vārdā un darbā. Tas būtu tikpat kā kad cilvēks teiktu „Man nemaz nav naudas” un izgrieztu kabatas, lai to pierādītu – tai laikā kad Viņa jostas makā ir 10 000 eiro vai dolāri.
  2. Nikolay Gorodetsky, The Humiliated Christ in Modern Russian Thought (London: S.P.C.K., 1938).
  3. John Knox, The Humanity and Divinity of Christ (Cambridge: C.U.P., 1968), p.106.
  4. A. Harnack, What is Christianity? (5th ed., London: Benn, 1958). X.
  5. R.W. Funk, Honest to Jesus (San Francisco: Harper, 1996), p.300.
  6. B.B. Warfield, ‘The Emotional Life of Our Lord’ in The Person and Work of Christ (Philadelphia: Presbyterian & Reformed, 1950), p.142.
  7. Nigel Cameron, Complete in Christ (Exeter: Paternoster, 1997). Viņš uztver saikni starp maldīgo ‘dvēseles nemirstības’ jēdzienu un nepareizo uzskatu par cilvēka dabu un Jēzus dabu. „Tur ir izteikta ļoti izplatīta un Bībelei nemaz neatbilstoša doma par ‘dvēseli’ – kuru izprot kā dzīvi piešķirošu garu, kas mājo miesā, bet faktiski pats veido cilvēka personību, būtisko patību. Tad tur ir radnieciska doma par nākamo dzīvi kā ‘dzīvi pēc nāves’, kad dvēsele izdzīvo, kamēr miesa izgaist. Šie jēdzieni nāk no senās Grieķijas un parazitē kristiešu domāšanā. Tie sekmē noturīgās aizdomas par cilvēku kā miesisku būtni un iedragā mūsu pārliecību par kristīgu dzīvi kā cilvēka dzīvi” (110.lpp.). Mani fascinē šo izteikumu analītiskais asums un patiesums.
  8. Richard Dawkins, The Selfish Gene (Oxford: O.U.P., 1993).
  9. Oscar Cullmann, The Christology of the New Testament (London: S.C.M., 1971), p.154.
  10. Cullmann, op.cit, p.161.

 

 

   
 

PIRMĀ NODAĻA: Bībeles Pamati

 

 
1-1 Dieva personība || 1-2 Kas izriet no viendievības | 1-3 Dieva izpausme | 1-4 Dieva Gars || 1-5 Vai Svētais Gars ir persona? | 1-6 Personifikācijas princips | 1-7 Apsolījumi Ēdenē | 1-8 Apsolījumi Ābrahāmam | 1-9 Apsolījumi Dāvidam | 1-10 Vecās Derības pravietojumi par Jēzu | 1-11 Dzimšana no jaunavas | 1-12 Kristus vieta Dieva plānā | 1-13 Vai Jēzus radīja zemi? | 1-14 Jēzus nav iepriekš pastāvējis: Nu un tad? | 1-15 Atšķirības starp Dievu un Jēzu | 1-16 Jēzus daba | 1-17 Jēzus cilvēcība | 1-18 Jēzus uzvara | 1-19 Jēzus asinis | 1-20 Jēzus un Mozus bauslība | 1-21 Jēzus kā mūsu pārstāvis | 1-22 Kristus augšamcelšanās nozīme priekš mums | 1-23 Kristus mira par mani: Tad kas man būtu jādara? | 1-24 Kristus iedvesma ikdienas dzīvē |
OTRĀ NODAĻA: Īstenais Kristus
  2-1 Jēzus tēli | 2-2 Aba, Tēvs | 2-3 Kā Jēzus Sevi pasludina | 2-4Jēzus – Palestīnas ebrejs | 2-5 Jēzus un tauta | 2-6 Jēzus vārdi | 2-7 Jēzus nabadzība | 2-8 Jēgas atrašana ikdienas pieredzē | 2-9 Jēzus – intelektuālis | 2-10 Jēzus dabiskums | 2-11 Spēja uztvert citu vajadzības | 2-12 Jēzus – radikālis | 2-13 Jēzus radikālās prasības | 2-14 Jēzus radikālā valoda | 2-15 Jēzus radikālā autoritāte | 2-16 Jēzus radikālā pieņemšana | 2-17 Pārprastais Jēzus | 2-18 Īstenais krusts: Šodien ir piektdiena | 2-19 Šodien tāds pats kā vakar | 2-20 21.gadsimta Jēzus | 2-21 Kristus cilvēciskuma nozīme | 2-22 Jēzus dievišķā puse | 2-23 Tēvs un Dēls | 2-24 Koncentrēšanās uz Kristu | 2-25 Jēzus Gars|
 
TREŠĀ NODAĻA: Kā īstenais Kristus tika pazaudēts
 

Kāpēc tika pieņemta Trīsvienība 3-1 Pielāgošanās pagānismam | 3-2 Patiesa intelektuāla neveiksme? | 3-3 Domas, ka Jēzus nav cilvēks, psiholoģiskā pievilcība | 3-4 Ebreju ietekme uz Trīsvienību | 3-5 Netīrā politika un Trīsvienības doktrīna | 3-6 Trīsvienība: vēlme pēc atzīšanas | 3-7 Kā tika pazaudēts īstenais Kristus |

   
PIELIKUMS: Daži sagrozīti Raksti
  1 Ievads | 2-1 Iesākumā bija vārds” | 2-2  „Vārds bija pie Dieva” | 2-3 „Vārds tapa miesa" | 2-4 „Vārds bija Dievs” | 2-5 „Caur Viņu viss ir radies” | 2-6 Kā Logos / vārds tapa miesa | 3  Jēzus Sevis uzcelšana (Jņ.2:19-21) | 4 „Dievs ir Gars (Jņ.4:24) | 5 „Es esmu no debesīm nācis” (Jņ.6:33,38) | 6 „Pirms Ābrahāms tapa, esmu Es” (Jņ.8:58) | 7 To skaidrību, kas Man bija pie Tevis, pirms pasaule bija” (Jņ.17:5) | 8 „Klints, kas tiem gāja līdzi” (1.Kor.10) | 9 „Dieva veidā būdams” (Fil.2) | 10 Kolosiešiem 1:15-18: „Viņā radītas visas lietas” | 11 Kas bija Melhisedeks? |