Mājas lapa
1-22 Kristus augšāmcelšanās nozīme priekš mums
Sludināšana
Ja mēs ticam, ka Jēzus ir augšāmcēlies, mēs sludināsim to visai pasaulei. Viņš ir miris un augšāmcēlies kā visu cilvēku pārstāvis; un tādēļ šī labā vēsts ir jādara zināma visu tautu un rasu cilvēkiem. Visu nāciju cilvēki perspektīvā ir Viņa asinīs mazgāti (Jes.52:15) un tādēļ mums ir jāizplata šī vēsts visā pasaulē, liecinot kā kolektīvi, tā arī personiski. Lk.24:48 vienkārši teikts, ka apustuļi bija augšāmcelšanas liecinieki un tādēļ piedošana un pestīšana ir potenciāli pieejama visiem cilvēkiem. Paralēli pieraksti Mateja un Marka evaņģēlijos saka, ka apustuļiem bija teikts iet un sludināt augšāmcelšanās vēsti visā pasaulē. To visu apkopojot, kļūst skaidrs, ka, ja mēs patiesi ticībā esam Kristus augšāmcelšanās liecinieki, tad šīs pārliecības neatņemama sastāvdaļa ir nest šo vēsti mūsu apkārtējai pasaulei.
Kristus augšāmcelšanās ir pavēle sludināt. Kad Pēterim vaicā, kādēļ viņš turpina sludināt, kad tas ir aizliegts, viņš atbild, ka Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem tai ziņā, ka Kristus ir augšāmcēlies (Ap.d.5:29-32). Dievs nav vārdos devis tādu pavēli (bet Kristus gan); Pētera atbilde liecina, ka viņa uztverē pats Kristus augšāmcelšanas fakts ir jāuztver kā Dieva pavēle liecināt par to citiem; pavēle, kurai jāpakļaujas. Kristus uzmodināšana no mirušiem ir pati par sevi pavēle sludināt. Taču tālāk lasot, Pēteris vēl saka, ka viņš ir ne tikai Kristus augšāmcelšanās liecinieks, bet liecinieks arī tam, ka Dievs Viņu paaugstinājis Sev pa labo roku par Valdnieku un Pestītāju. Kā Pēteris varēja būt tam par liecinieku? Viņš jau nebija bijis debesīs, lai to pārbaudītu. Gluži vienkārši viņš zināja, cik liela ir viņam dotā piedošana. Un tādēļ viņš patiesi zināja, ka Jēzus ir pacēlies debesīs un ir paaugstināts līdz stāvoklim, kad Viņš var iespaidot Visuvareno Dievu un darīt iespējamu piedošanu. Viņa paša šķīstītā sirdsapziņa bija pierādījums tam, ka viņa ticība Kunga pacelšanai debesīs ir nešaubīga. Taču mēs uzdodam sev jautājumu: vai mūsu ticība tam, ka Kristus pacēlies debesīs iedarbojas uz mums tādā pat veidā?
Tāpēc ka Kunga augšāmcelšana darīja iespējamu grēku piedošanu (1.Kor.15:17), Pēteris uz šī pamata runāja uz ļaudīm, aicinot tos atgriezties no grēkiem un kristīties Jēzus Kristus Vārdā, lai dabūtu grēku piedošanu (Ap.d.2:31-38; 3:15,19 „tāpēc”). Un tāpat arī Pāvils: „Tas, ko Dievs uzmodinājis…caur Viņu (un Viņa augšāmcelšanu) jums tiek sludināta grēku piedošana” (Ap.d.13:37,38). Pateicoties tam vārdam, kas Kungam tika dots, pestīšana ir kļuvusi iespējama (Ap.d.4:12 salīdz. ar Fil.2:9). „Jums vispirms Dievs devis Savu Kalpu un To sūtījis, lai Viņš jūs svētītu, ka ikviens atgriežas no sava ļaunuma” (Ap.d.3:26); „mūsu tēvu Dievs ir uzmodinājis Jēzu…Dievs Viņu paaugstinājis Sev pa labo roku par Valdnieku un Pestītāju, lai vestu Israēlu pie atgriešanās un grēku piedošanas” (Ap.d.5:30,31). Kunga augšāmcelšanas fakts ir nodrošinājis grēku piedošanu visiem, kas salīdzināsies ar Viņu caur kristībām Viņa Vārdā; un tāpēc mums tas ir jāsludina, ja mēs tam ticam. Mācekļiem bija pavēlēts iet un sludināt Kristus augšāmcelšanos un tāpēc arī no tās izrietošo reakciju: grēku nožēlu, piedošanas pieņemšanu un kristības (Lk.24:46). Sludināšanu rosina Viņa augšāmcelšana (1.Kor.15:14). Kristības pestī mūs „caur Jēzus Kristus augšāmcelšanos” (1.Pēt.3:21 salīdz. ar Rom.4:25; Kol.2:13).
Atzīšanās grēkos
Mūs, kas savos grēkos bijām miruši, Dievs „darījis dzīvus līdz ar Kristu” (Ef.2:5). Ja mēs ticam Kristus Jēzus augšāmcelšanai, mēs tāpēc nožēlosim grēkus un panāksim Viņa piedošanu. Tādējādi, ticība Viņa augšāmcelšanai un grēku nožēlošana Rom.10:9,10 ir abi kopumā ņemti kā būtiski nepieciešami, lai saņemtu pestīšanu. Tāpēc ka Viņš ir uzmodināts, arī mums ir jābeidz grēkot (1.Kor.6:14). Mēs nevaram stūrgalvīgi grēkot, ja mēs ticam ka Viņa augšāmcelšanās ir pavērusi ceļu piedošanai. Cilvēkiem ir jānožēlo grēki ne tikai tāpēc, ka nāks tiesas diena, bet tāpēc ka Dievs ir pavēlējis mums nožēlot grēkus, Viņš ir piedāvājis / iedvesis ticību Viņa piedošanas iespējai, uzmodinādams Kristu no mirušiem (Ap.d.17:30,31). Tukšais kaps un Kunga paaugstināšana, lai būtu iespējama mūsu glābšana, ir tie fakti, kuriem jārosina mūsu personīgo grēku nožēla; un tam pašam par sevi ir jāliek mums iet un dalīties šajās atziņās ar grēcīgo pasauli, aicinot ļaudis nožēlot grēkus un kristīties, lai arī viņi varētu saņemt piedošanu, ko sankcionējusi Kristus augšāmcelšana. Tāpēc ka Kungs bija mūsu pārstāvis, Viņa augšāmcelšanā mēs redzam savējo. Tādējādi mēs esam atdzemdināti dzīvai cerībai, identificējoties ar Jēzus augšāmcelšanos no miroņiem (1.Pēt.1:3). Etiopijas einuhs, lasot, ka viņu pārstāvošajam Pestītājam arī nebija bērnu, tāds kāds tas bija, tuksneša vidū pēkšņi to sapratis, viņš arī izjuta vēlmi kristīties Viņa Vārdā. Sapratne par Kunga nāves reprezentatīvo raksturu rada vēlmi kristīties, taču šī fakta virzītājspēks iedarbojas arī turpmāk.
Pēteris zināja, ka Jēzus ir uzmodināts, un viņš bija To saticis un priecājās, kad viņš redzēja Kungu un līksmi darīja šo vēsti zināmu citiem. Bet „Sīmanis Pēteris, dzirdēdams, ka Tas ir Kungs, apjoza virsdrēbes, jo viņš bija izģērbies, un metās jūrā” (Jņ.21:7), un tad viņš satiek Kungu un tie it kā nokārto rēķinus attiecībā uz Pētera trīskārtējiem noliegumiem. Un atkal pie ugunskura trīskārtējs „Vai tu Mani mīli?” zondēja Pētera noliegumus un trīskārtējs uzdevums: „Gani Manus jērus” apstiprināja, ka viņš ir atguvis Jēzus labvēlību. Šī pieraksta tonis šķiet paužam, ka tā bija pirmā reize, kad Pēteris sastapa augšāmcelto Kungu. Bet skaidrs, ka tā tas nebija. Tā jēga ir tajā, ka tāpat kā mēs varam teorētiski zināt, ka Kristus ir augšāmcēlies; mēs varam būt pārliecināti par to. Taču no tā izrietošā nepieciešamība atzīties savos grēkos un sākt kalpot uzmodinātajam Kungam var mums paslīdēt garām līdz pat reālai Kristus augšāmcelšanās nepieņemšanai, pat ja teorētiski mēs to zinām un atzīstam to.
Tā Kunga darbā
Tāpēc ka Kristus augšāmcēlies, mūsu sludināšana un ticība nav bijusi „veltīga” (1.Kor.15:14). Tāpēc ka Viņš ir augšāmcēlies, „esiet skaidrā prātā un negrēkojiet” (15:34) – jo Viņš ir mūsu pārstāvis. Mēs strādājam Kunga darbā, jo mūsu ticība Viņa uzmodināšanai nav bijusi veltīga (:2,14), un mūsu darbs Tā Kunga lietās nav veltīgs (:58), jo to rosina Viņa augšāmcelšanās. Pāvilam dāvātā žēlastība noticēt Jēzus augšāmcelšanai nozīmēja, ka viņš „strādāja vairāk par visiem” (:10). Un tādēļ viņš var aicināt mūs sekot viņa piemēram un nemitīgi strādāt Tā Kunga darbā, ticības Kunga augšāmcelšanā rosināti (:58). Pāvils pamāca, ka lūgšanas jātur „par visiem cilvēkiem”, tāpēc ka Kristus „Sevi pašu ir nodevis par atpirkuma maksu par visiem” un Viņš tādēļ ir vienīgais starpnieks starp Dievu un cilvēkiem (1.Tim.2:1-6). Tādēļ ka Viņš sevi nodevis par visiem, mums ir jālūdz par visiem, lai kaut kādā veidā rastos apstākļi, kas dotu iespēju patiesi visu cilvēku pestīšanai Jēzū.
Piedot citiem
Vārdam, ko tulko kā grēku izpirkšana, ir nozīme ‘pārklājs’. Tāpēc ka Dievs pārklāj mūsu grēkus, mums ir jāpārklāj citu grēki. Vienkāršais apgalvojums „Mīlestība nosedz un izlīdzina visus pārkāpumus” (Sal.pam.10:12) ir teikts tai kontekstā, kas aicina Dieva tautu neklačot par cita neveiksmēm. Un šis fragments tiek nepārprotami attiecināts uz mums Jaunajā Derībā (1.Pēt.4:8; Jēkaba 5:20; 1.Kor.13:7 „mīlestība apklāj grēku daudzumu”). „Mēlnesis negribot pats atklāj, ko viņš slepeni zina, bet, kam uzticama sirds, tas to noslēpj” (Sal.pam.11:13). Mūsu dabīgā vēlme runāt un aprunāt citu tikumības pārkāpumus, it kā dzīve būtu viena gara ziepju opera, tiks pārvarēta, kad mēs paši izjutīsim grēku atlaišanu; mūsu grēku nosegšanu. „Kas noliedz savu ļauno darbu, tam tas neizdodas, bet, kas tajā atzīstas un turpmāk tā vairs nedara, tas izpelnīsies žēlastību” (Sal.pam.28:13). Šeit ir pretstatījums starp savu grēku atzīšanu un centieniem pašiem tos piesegt. Ja mēs ticēsim, ka Dievs nosedz grēkus Kristū, tad mēs daudz vieglāk atzīsimies savos grēkos, būdami pārliecināti, ka Viņš ir atpircis mūsu grēkus krusta nāvē.
Pareizi apejies ar savu miesu
Klasiskā nodaļa par ķermeņa atdzimšanu 1.Kor.15 ir arī par Jēzus augšāmcelšanos. Un tā nav tikai teorija, ko Pāvils pievieno vēstulei korintiešiem. Tā jāuztver visas vēstules kontekstā. Viņš runā par pareizu attieksmi pret paša miesu – lai to nekādā veidā neizkropļotu, neaptraipītu. Un it īpaši viņš runā par seksuālo pusi. Un vēstules noslēgumā viņš to visu apkopo, runādams par ķermeņa augšāmcelšanu. Tā kā Dievs paredz mūsu ķermeņa atdzimšanu, mūsu ķermenis ir Viņam tik nozīmīgs, ka Kristus mira un augšāmcēlās, lai dotu iespēju mūsu ķermeniskai atdzimšanai, tādēļ ir no svara, ko mēs darām ar mūsu ķermeni šeit un tagad!
PIRMĀ NODAĻA: Bībeles Pamati
Kāpēc tika pieņemta Trīsvienība 3-1 Pielāgošanās pagānismam | 3-2 Patiesa intelektuāla neveiksme? | 3-3 Domas, ka Jēzus nav cilvēks, psiholoģiskā pievilcība | 3-4 Ebreju ietekme uz Trīsvienību | 3-5 Netīrā politika un Trīsvienības doktrīna | 3-6 Trīsvienība: vēlme pēc atzīšanas | 3-7 Kā tika pazaudēts īstenais Kristus |
