Dabūt grāmatu
" Bībeles Pamati"
bezmaksas!

 

ĪSTENAIS NELABAIS:Ko Bībele saka par velnu

English-Latvian Parallel New Testament / Jaunā Derība Angļu un latviešu paralēls izdevums

Otrā daļa: Īstenais Kristus

2-1 Jēzus tēli

Lasot evaņģēlijus, kļūst skaidrs, ka Kungs Jēzus centās (un cenšas) radikāli izmainīt Savu sekotāju domāšanu, pārorientējot to uz Viņu kā uz personu. Viņā tiem ir jāsaskata līderis, kam jāseko; viņu pasaules gaisma. Visam, ko viņi ir redzējuši un zina par Viņu, ir jākļūst par viņu dzīves centru un personīgu iekšējo apziņu. Vienīgais garīgās dzīves pamats ir cilvēks Kristus Jēzus (1.Kor.3:11). Būt tādiem kā Viņš ir mūsu dzīves mērķis, un viss pārējais ir tam pakārtojams: „Līdz kamēr mēs visi sasniegsim vienību Dieva Dēla ticībā un atziņā, īsto vīra briedumu, Kristus diženuma pilnības mēru…pieaugsim Viņā, kas ir mūsu galva, proti, Kristus” (Ef.4:13-16). Visbūtiskākā kļūda, kā praktiski, tā arī teorētiski, ir, ja kāds „neturas pie galvas [Jēzus], no kuras ar saišu un dzīslu palīdzību visa miesa tiek vienota un kopā saturēta un aug…” (Kol.2:19). Kungs mācīja to pašu, ko Pāvils, kas aicināja: „pieaugsim Viņā, kas ir mūsu galva”. Jēzus teica, ka mācekļu mērķis ir kļūt pilnīgiem, „kad tas [māceklis] ir pilnīgs, tad tas būs kā viņa mācītājs”, proti, kā Viņš (Lk.6:40). Tādēļ Pāvils varēja runāt par Jēzu kā „mūsu cerību” (1.Tim.1:1), kā to, par ko mēs visi ceram kādreiz kļūt. Vēlāk Kungs runāja par sekošanu Viņam, salīdzinādams to ar cilvēku, kas liek savu roku pie arkla un kam ir visu laiku nemitīgi jāskatās vienā gala punktā – un šis punkts ir Viņš kā persona (Lk.9:61,62). Stāsts par Pēteri, kad tas sāka slīkt, ilustrē to pašu domu – kad viņš novērsa acis no Kunga tēla, pievēršoties kādam vēja dzītam priekšmetam, tad viņa ceļojums pie Jēzus bija galā (Mt.14:30).

Sējēja līdzībā Jēzus ir tā sēkla (Jņ.12:24) – mūsu mūžības liktenis ir atkarīgs no mūsu atsaucības Viņam un Viņa mācībai. Mēs esam lūgti ticēt Jēzum vai Jēzū. Ticība nāk no sirds; tā nenozīmē vienkārši kādu uzskatu pieņemšanu. Galu galā tas nozīmē ticēt personai ar visām no tā izrietošām jūtām un emocijām. Mēs esam salaulāti ar Kungu Jēzu, lai mēs varētu nest augļus Dievam (Rom.7:4). Visi garīgie augļi tādējādi ir pēcnācēji, kas rodas no dzīvas ikdienas saskarsmes ar Kungu Jēzu. Tik būtiska ir Viņa atziņa. Ticību Viņam Jānis apraksta kā ‘darbu’, kas ir darāms, pieliekot pat lielākas pūles nekā tās, ko pielika pūļi, kas gāja apkārt ezeram, lai nonāktu pie Jēzus un bezmaksas maizes, ko Viņš šķita piedāvājam (Jņ.6:27; 2.Jņ.8). Tieši šis ‘darbs’, šī prāta piepūle, lai atzītu Viņu un ticētu Viņam, būs tas, par ko saņemsim „pilnu algu” (2.Jņ.8). Jānis šeit atsaucas uz Rutes 2:12, kur Rute saņem ‘pilnīgu algu’ par vārpu lasīšanu pļāvēju aizmugurē. Iespējams, ka šī atsauce uzprasījās tāpēc, ka Jānis uzrunāja „izredzētu nama māti”, atraitni, kas pievērsusies ticībai tāpat kā Rute. Bet galvenais ir tas, ka mums ir jāstrādā tikpat daudz kā tiem, kas iet apkārt ezeram vai lasa vārpas pļāvēju aizmugurē, lai atzītu Kungu Jēzu Kristu.

Neredzīgais vaicāja par Jēzu: „Kas Tas ir, lai es varētu Viņam ticēt?” (Jņ.9:36). Patiesa ticība pamatojas patiesā priekšstatā par Jēzu. Pievēršanās Viņam mērķis ir neliekuļota mīlestība, mīlestība no visas sirds (1.Pēt.1:22). Patiesa Viņa atziņa vedīs pie mīlestības mūsu starpā. 1.Jņ.3:23 pielīdzina ticību Viņa Vārdam mīlestībai citam pret citu. Atkal un atkal mēs sakām: ir būtiski pareizi saprast un iztēloties Jēzu. Kā Džons Ņūtons to saka dzejas formā: „Tavas ticības un plānu pārbaudē meklē atbildi vien Jēzus izpratnē”. Tas viss liek uzdot vienu ļoti svarīgu jautājumu: Kas tad ir Jēzus? Kā mēs Viņu uztveram kā personu? Vai mēs faktiski pazīstam Viņu kā personu? Vai Viņš mūsu prātā ir vien teoloģijas priekšmets, mūsu prāta veidojums, melnā kaste, kuru lūgšanā mēs uzrunājam kā ‘Jēzus’…nevis kāds, par kuru mēs varētu teikt, ka mēs viņu pazīstam? Tas ir būtisks, ārkārtīgi būtisks jautājums. Iespējams, ka lielākā un parastākā kļūda kristieša dzīvē ir domāt par Jēzu kā par grāmatas tēlu, vēsturisku personu, kura darbu mēs sīki akadēmiski izklāstām, runājot par  grēku izpirkšanu. Mēs varam būt tik saprotami norūpējušies par pareizu Bībeles interpretāciju šai maldu ceļus ejošajā reliģiskajā pasaulē, ka varam faktiski aizmirst, ko tas nozīmē – būt par Viņa mācekļiem, šī cilvēka, šī vairāk kā cilvēka sekotājiem, kuru mēs mīlam, kaut arī neesam Viņu redzējuši. Taču nav iespējams mīlēt cilvēku, kuru mēs nepazīstam. Mani uztrauc un patiesi sarūgtina tas, ka tik daudziem no mums šķiet nav tādas sajūtas, ka mēs pazīstam Jēzu kā savu personīgo Kungu un mācītāju. Ir jādomā, vai tās slavas dziesmas, ko mēs dziedam Jēzum, tiek no sirds tā arī uztvertas, kā tas tajās izskan. Patiesībā mūsu priekšstatu par to, ka mēs labi pazīstam Jēzu, pamatā itin bieži ir pilnīgs Jēzus izpratnes trūkums.  

Mēs vairs neesam zem Mozus bauslības, bet zem „Kristus likuma”. Es to nevaru uztvert tādā nozīmē, ka 613 Mozus baušļus nomaina Jēzus doto likumu komplekts. Jo pretstats starp likumu un žēlastību, kuram Jaunā Derība pastāvīgi pievērš mūsu uzmanību, tādā gadījumā būtu bezmērķīgs. Kristus likums ir pats Kristus; būt un runāt, un domāt un darīt kā Viņš to būtu darījis. Tam ir jākļūst par mūsu likumu, principu, kas ir daudz plašāks un uzstājīgāks mūsu dzīvēs par vienkāršu burta kalpību. ‘Ko Jēzus darītu?’ – tāds ir mūsu likums. Pat staigāt kā Viņš staigāja (1.Jņ.2:6), darīt kā Viņš darīja (Jņ.13:15), mīlēt kā Viņš mīlēja (Jņ.13:34; 15:12; Ef.5:2), piedot kā Viņš piedeva (Kol.3:13), turēt tādu prātu, kāds Viņā (Fil.2:5), atdot savu dzīvību par brāļiem, kā Viņš to darīja (1.Jņ.3:16). Gal.6:2 definīcija Kristus likuma pildīšanai ir „nesiet cits cita nastas”. Krustā Viņš nesa mūsu grēku nastu. Būtiskais Kristus likumā ir būt tādam kā Kristus, darboties tā, lai vestu citus uz grēku piedošanu. Tādēļ sludināšana citiem jelkādā formā ir mūsu svarīgākā un neatliekamā atsaukšanās uz Viņa nesto mūsu grēku nastu krustā. Bet ja ‘Ko Jēzus darītu?’ ir kristiešu dzīves zelta likums, tas, bez šaubām, nozīmē, ka mēs skaidri izprotam Jēzu un to, kā Viņš rīkotos! Lai mēs spētu dzīvot saskaņā ar principu „Ko Jēzus darītu?’, mums Viņš ir labi jāpazīst un jāzina, ka mums ir skaidrs priekšstats par to, kā Viņš dzīvotu mūsu patreizējā cilvēciskajā situācijā.

Jaunā Derība izaicinoši runā par to, cik reālām jābūt mūsu attiecībām ar Kungu Jēzu. Kunga mīklainie vārdi Jņ.16:16 norāda uz to, cik tuvu Aizstāvim bija jāliek Viņam tuvoties Savai tautai, kad Viņš būs debesīs: „Vēl mazu brīdi, un jūs Manis vairs neredzēsit, un atkal mazu brīdi, un jūs Mani atkal redzēsit.” Es uzskatu, ka „mazs brīdis” abās teikuma daļās ir viens un tas pats. „Vēl mazu brīdi” un viņi Viņu neredzēs fiziski, bet tieši tāpēc ka Viņš būs ar Tēvu, Viņš atsūtīs Aizstāvi un tauta Viņu ‘redzēs’, kā Jānis to parasti saka savā evaņģēlijā. Šī Jēzus ‘redzēšana’, šī Viņa uztvere ir faktiski Dieva ‘redzēšana’. 2.Kor.3 runāts par Dieva godības redzēšanu kā spogulī un šī redzēšana mūs pakāpeniski pārvērš tai pašā Viņa tēlā, kuru mēs redzam. Dieva „godība” atklājās Mozum Sinaja tuksnesī 2.Moz.34 kā Viņa rakstura izklāsts. Šai ziņā Kungs Jēzus varēja teikt, ka Viņam bija Viņa mirstīgajā dzīvē „tā skaidrība”, kas Viņam bija pie Tēva, pirms [jūdu] pasaules rašanās Sinajā (Jņ.17:5). Tā bija tā pati skaidrība, kuru tāpat kā Mozus Viņš atspoguļoja ļaudīm. Bet, saskaņā ar 2.Kor.3:18, pati šīs Viņa rakstura godības redzēšana pārvērtīs mūs Viņa paša līdzībā. Pašā Jēzus personībā ir kaut kas pārveidojošs. Un varbūt tāpēc mums rodas psiholoģiska barjera, kas traucē mūs nodoties dziļām pārdomām par Viņu. Mēs zinām, ka tās ir spējīgas pārveidot un iespiesties mūsu dziļākajā iekšējā tumsībā. Es jau esmu runājis par to, ka evaņģēlija pieraksti ir faktiski šo četru evaņģēlistu sludināšanas pieraksti. Tādēļ ‘Mateja evaņģēlijs’ ir evaņģēlija vēsts, kuru viņš mēdza sludināt. Un zīmīgi ir tas, ka vismaz trīs no tiem sāk un nobeidz tāpat kā mēs to būtu darījuši, sludinot – sāk ar apsolījumiem ebreju tēviem un nobeidz ar aicinājumu kristīties. Patiesībā arī Jāņa evaņģēlijs to dara, ja mēs atšifrējam viņa izteiksmes kodu. Tas izskaidro arī Kunga citādi dīvainos vārdus, ka kur vien evaņģēliju sludinās pa visu pasauli, tur arī to teiks, ko Marija darījusi, eļļu Viņam uz galvas liedama. Un tas ir viens no tiem dažiem gadījumiem, kurus piemin visi četri evaņģēlisti. Tas parāda, ka visi četri evaņģēliji būtībā ir stāsti par cilvēku Kristu Jēzu – ar visu, kas no tā izriet. Pareizi ir teikts, ka evaņģēliju centrālā vēsts ir nevis Kristus mācība, bet pats Kristus. Tas tā ir tāpēc, ka Jēzus ir Vārds, kas tapa miesa.

Jēzus tēli ir no svara. Viņš daudziem teiks pēdējā dienā, ka Viņš tos nekad nav pazinis, jo tie Viņu nekad nav pazinuši – neskatoties uz viņu taisnīgo mācību un labajiem darbiem. Mūžīgā dzīvība ir Dieva un Jēzus atziņā (Jņ.17:3) – un grieķu vārda nozīme ir zināt ne tikai akadēmiski, bet tuvi un personīgi. Tikai tad, ja mēs patiesi redzam / uztveram Dēlu, mēs būsim glābti; „Jūs to esat redzējuši, bet neticat”, Kungs teica ebrejiem, brīdinādams tos, ka tikai tiem, „kas skata Dēlu un Viņam tic” būs mūžīgā dzīvība (Jņ.6:36,40). Ja mums būs patiesa Dēla atziņa, tad mēs zināsim arī, ka Viņa mīlestība un upuris ir pietiekami, lai patiesi sniegtu mums mūžīgo dzīvi. Ja mēs patiesi skatam Dēlu un ticam Viņam, tad mēs zināsim, ka mums būs mūžīga dzīve – jo Viņa žēlastība, Viņa mīlestība, Viņa vēlēšanās mūs glābt būs tik skaidri saskatāma mums, studējot un izzinot Viņa personību. Ja mēs Viņu zinām, mēs nešaubīgi ticēsim pestīšanai. Tik svarīgi ir zināt Viņu, iepazīt Viņu! Un mēs dzīvosim pazemīgā pārliecībā, ka pašās beigās – mēs būsim tur. Tādēļ arī pastāv šīs faktiskās, teoloģiskās ‘zināšanas’ vai ‘redzēšana’, kas mums ir žēlsirdīgi dāvinātas. Bet pāri tam visam stāv patiesa Cilvēka Jēzus skatīšana un ticēšana Viņam līdz ar to drošo Cerību, kas no tā izriet. Ja mums ir patiesa Viņa atziņa, tad mēs visu pārējo burtiski uzskatīsim par zaudējumu (Fil.3:7,8).

1.Jņ.3:14 apgalvo: „Mēs zinām, ka esam no nāves pārgājuši dzīvībā, jo mēs mīlam brāļus”. Tādējādi Jānis vedina no jauna pievērstos vēl tālāk to atziņu sapratnē, kuras viņš tiem devis agrāk savā evaņģēlijā: „Kas Manus vārdus dzird un tic Tam, kas Mani sūtījis, tam ir mūžīgā dzīvība, un tas nenāk tiesā, bet no nāves ir iegājis dzīvībā” (Jņ.5:24). Kristus vārda dzirdēšanai un ticēšanai Dieva evaņģēlijam ir jāizpaužas tīri praktiskā veidā – mūsu brāļu mīlestībā. Tikai Jāņa pierakstos mēs lasām par Kungu pieminam „Manus vārdus” [logos].  Dzirdēt Kristus vārdus [logos] nenozīmē vienkārši ticēt, ka Bībele bija rakstīta Dievišķā iedvesmā, vai arī savā prātā pieņemt teoloģisko patiesību; tas nozīmē saskatīt Viņu, atzīt Viņu kā personu patiesībā [kas protams ietver sevī arī pareizu teoloģisku uztveri]. Un tas vienkārši noved pie brāļu mīlestības. Tas ir reālais Kristus atziņas rezultāts.

No sarunām ar cilvēkiem es esmu secinājis, ka daudziem viņu bērnībā uztvertais Jēzus tēls saglabājas visa mūža laikā. Ja jūs esat uzaudzis, domājot par Viņu kā bālģīmi ar nimbu virs galvas, kurā nav nekā cilvēcīga, tāds tas paliek jūsu atmiņā. Taču tā kā kristietība ir centrēta ap Cilvēku Jēzu Kristu, tas nozīmē, ka cilvēka priekšstati par kristieša dzīvi atspoguļos viņu priekšstatos mītošo Jēzus tēlu. Dītrihs Bonhoeffers pareizi rakstīja, ka „kristietība bez dzīvā Kristus ir neizbēgami kristietība bez mācekļiem” (1). Alberts Šveicers „Vēsturiskā Jēzus meklējumos” parāda, ka vairums no tiem, kas studējuši Jēzu Kristu, vienkārši meklējuši Jaunajā Derībā apliecinājumu tam Jēzus tēlam, kurš jau bija izveidojies viņu zemapziņā. Un mēs varam rīkoties tieši tāpat, pat, ja mēs neuzskatām sevi par akadēmiski izglītotiem. Jaunās Derības lappusēm ir jāatklāj mums īstenais Kristus, kas stāv mūsu priekšā un izaicina mūs, vai mūs apmierina vai neapmierina tas, ko mēs redzam un dzirdam Viņu sakām. Patiesi, mēs varētu teikt, ka mums ir jāglābj Kristus no kristietības. Un fakts ir tas, ka mums ir jāglābj [ja mēs varam lietot šo vārdu šai kontekstā] patiesā Paša Dieva atziņa no reliģijas / teoloģijas kopumā. Tas bija Bonhoefferam padomā, kad viņš runāja par „nereliģiskās Dieva izpratnes pārsteidzošo paradoksu” (3). Tas ir izteiciens, kuram es varu pievienoties. Man šķiet zīmīgi tas, ka Bonhoeffers nonāca pie šī secinājuma, gaidot nāves stundu nacistu cietumā, tai domāšanas apskaidrībā, kas rodas, nāvei tuvojoties. Mācīt un sludināt šādu attieksmi nenozīmē sludināt ateismu, un arī ne ‘teismu’. Vienkāršāk sakot, tas nozīmē sludināt Dievu, kāds Viņš ir, bez reliģijas radītajiem greznajiem rotājumiem, pat ja šos rotājumus ir radījuši cilvēki, kas ticēja Dievam. Jēzus tēli ir tikpat svarīgi kā Dieva tēli. Tās nedaudzās diskusijas, kas man ir bijušas ar pārliecinātiem ateistiem, man ir atklājušas, ka Dievs, pret kuru viņi ir tik dedzīgi noskaņoti, Dievs, kuru viņi sakās nevarot pieņemt…ir faktiski viņu iztēlē radītais Dieva tēls. Patiesais Dieva tēls, tāpat kā arī patiesais Jēzus tēls rosina ticību, nevis laupa to.

Jebkurš biogrāfijas rakstītājs tiecas interpretēt lielo cilvēku, kura dzīves stāstu tas apraksta, caur savas personības prizmu; varētu teikt, ka tie rada citu personu, kas ir saistīta ar viņu pašu tēlu un pasaules uzskatu. Taču ja mēs dziļi ielasāmies evaņģēlijos, mūsu priekšā nostājas īstenais Kristus. Mums ir jācenšas izprast Viņa raksturu, kas patiesībā ir mūsu dzīves svarīgākais mērķis. Bet cenšoties atveidot Viņa personību, mums ir jāļauj Viņam būt tādam, kāds Viņš ir un kāds Viņš mums ir jāpieņem; tieši tādam, kāds Viņš ir, nevis rekonstruējot Viņu, lai padarītu Viņa tēlu vieglāk pieejamu, piemērotāku, pieņemamāku.

Ja mums ir jābūt Kristus sekotājiem, tad mūsu apziņā ir jābūt īstajam Kristus tēlam. Viņš Pats ir ceļš, kas mums ir jāstaigā. Kad mēs lasām par to, ka esam un rīkojamies un domājam „Kristū”, tas, protams, nozīmē, ka mūsu dzīves veids pamatos balstās uz Viņa personības, Viņa tēla atspoguļošanu mūsos. Ticīgais strādā, priecājas „Kristū”, runā un pārmet Viņā…parāda viesmīlību Viņā, precas Viņā, ir kalps Viņā…mēs varam darīt visu to Viņā, ja mūsu apziņā dzīvo Viņa tēls. Un man rūp tas, ka daži no mums atzīst, ka viņiem ir ļoti neskaidrs priekšstats par Viņu; vai, faktiski, nav itin nekāda priekšstata. Nedod Dievs, ja mēs esam tikai pieņēmuši kādas mācības principus un kristījušies vienkārši, lai būtu kādas baznīcas locekļi. Mums ir jāzina Kristus. Ja mūsu veidošanās gados mēs vārdos par Kristu nesaskatījām nekādu nozīmi, tad vēlākā mūsu kristietība var būt tikpat tukša un bezjēdzīga. Piemēram, es domāju, ka man bija zināms, ka Jēzus ir dzimis no jaunavas Marijas, daudz agrāk nekā es uzzināju, ko nozīmē vārds jaunava. Un šis tukšais Jēzus tēls kā vienkārša ‘debešķīga” doma, kurai manā dzīvē nav nekādas praktiskas vērtības, var saglabāties visu mūžu, ja mēs tā arī neatzīstam un nesatiekam Viņu paši personīgi. Es varu jums piedāvāt vien savu Jēzus kā personības sapratni; un es aicinu jūs ieskatīties tajā vai arī izveidot savu personīgo Jēzus tēlu.

Jānis raksta, ka tas, kas tic, ka Jēzus ir Dieva Dēls, spēs uzvarēt pasauli (1.Jņ.5:5). Ir neparasti, ka mācekļi, runājot par godības Kungu, saka vienkārši „Jēzus”. Iespējams, ka Jānis ar to grib teikt, ja mēs uztveram, ka reālais Jēzus, cilvēks no Nācaretes, bija ne tikai cilvēks, daudz vairāk, Viņš bija Dieva Dēls – arī mēs smelsimies spēku Viņa cilvēcībā, lai uzvarētu pasauli. Un tā vēlāk Jānis raksta, ka miesā nākušā Krista apliecināšana, Viņa patiesās cilvēcības apliecināšana ir tas pats, kas dzīvot pēc Viņa baušļiem (2.Jņ.6,7). Un tādēļ, iespējams, Jānis saka, ka ir grēks, pārkāpums nepalikt uzticīgam mācībai par cilvēku Jēzu (2.Jņ.9). Kāpēc būtu grēks pieturēties pie maldīgas mācības? Vai tad Dievs var vainot cilvēkus un prasīt morālu atbildību no tiem, ja viņi vienkārši ir pārpratuši mācību? Iespējams, atbilde ir tajā, ka uz to jāskatās no cita redzes viedokļa. Mācības mērķis ir panākt dievbijīgu dzīves veidu. Atsacīdamies no ticības reālam cilvēkam Jēzum, mēs patiesībā it kā attaisnojam mūsu nepareizo rīcību, slēpdamies no Viņa cilvēciskās būtības izaicinājuma mums kā tādas pat dabas būtnēm – pārveidot mūsu personības, vadoties pēc Viņa parauga. Ticība mācībai par cilvēku Jēzu, kas neskatoties uz to bija Dieva izpausme cilvēka miesā, dod mums spēku atturēties no grēka; caur šo reālo un cilvēcīgo Kristu mēs esam saņēmuši piedošanu un iedvesmu dzīvē, kas ir Viņā. Tādēļ mācība par Viņu ir tik svarīga – jo pareizi to izprotot un ticot tai, mēs rodam spēku līdzināties Kristum savā dzīvē. Šī perspektīva arī palīdz mums saprast, kas ir pamata mācība un kas nav. Nav nekādas jēgas diskutēt par kādu domu vai teoriju, vai interpretāciju, kura nedod mums iespēju mainīt mūsu praktisko dzīvi.

Patiesai lūgšanai un Bībeles studēšanai, kā Dievs to paredz – saviļņojošai, dzīvi pārveidojošai lūgšanai un Bībeles lasīšanai – ir jāsakņojas pareizā Paša Jēzus tēlā. Pat nebūdami trīsvienības piekritēji, mēs nereti esam klusinājuši reālā, patiesi cilvēcīgā Jēzus kraso izaicinājumu. Mēs to esam darījuši, ietērpjot Jēzu abstraktos teoloģiskos terminos, kas aizēno aizraujošo, uzbudinošo cilvēka Jēzus personību. Neuzmanoties, mēs varam galu galā būtībā izdarīt to pašu, pie kā nonākušas katoļu un pareizticīgo baznīcas, pārvēršot šo dievbijību iedvesošo Cilvēku vienīgi par vitrāžu stikla figūru. Neizbēgami pārņemtiem ar pasaulīgām rūpēm par karjeru, bērniem un ikdienas atgadījumiem, mums jārod laiks pārdomām, kāda tad ir praktiska nozīme uzticībai šim Cilvēkam. Mums ir jāapsver mūsu dzīves būtība un uzbūve, ieskaitot patiesībā arī visas mūsu apkārtējās pasaules būtību un uzbūvi, Cilvēka Jēzus vienreizējā sasnieguma gaismā. Un tad mums ir jābūt šai pasaulei kā Jēzus bija Sava laika Izraēlai. Tātad, katra patiesa ticīgā svēts un neapspriežams pienākums ir tieksme atveidot sirdī un prātā Jēzu, kāds Viņš bija. Nevajag domāt, ka tas būtu pāri patiesa ticīgā spēkam apgūt vismaz daļēji Jēzus no Nācaretes personību. Un tikai tādā veidā mēs spēsim atjaunoties mūsu garīgajā izaugsmē kā Jēzus mācekļi un mūsu sadraudzībā atjaunosies mūsu misijas apziņa šai pasaulē. Patiesi, mūsu uzskati par Dievu ir pilnībā atkarīgi no mūsu izpratnes par Jēzu – jo Viņš ir atklājis neredzamo Dievu, ne tikai tiem, kas Viņu sastapuši, bet arī tiem, kas lasa un uzzina par Viņu no iedvestajiem pierakstiem (Jņ.1:18).

Jēzus tēls ir svarīgs, jo ticīgais apzināti tiecas veidot savu personību pēc viņa iztēlē mītošā Jēzus tēla. Kas Viņš bija un ir, ir būtiski, kad mēs lemjam par ko mēs kļūsim. Mēs „topam pārvērsti Viņa paša līdzībā no spožuma uz spožumu. To dara Tā Kunga Gars.” Un kristiešu psiholoģiskā analīze, ko veikuši L.J. Francis un J. Astley, nonākusi pie secinājuma, ka viņi „veido savu pašnovērtējumu tā, lai tas saskanētu…kaut kādā mērā ar viņu iztēlē mītošo Jēzus tēlu” (4). Viņi ir intervējuši 473 vidusskolas skolniekus, 317 vecākus studentus un 398 pieaugušos baznīcēnus Apvienotajā Karalistē un secinājumi nepārprotami liecina, ka „respondentu personības lielā mērā saskan ar viņos mītošo Jēzus tēlu”.     

Acs, kas redz Jēzu

Kungs Jēzus salīdzina Sevi ar sveci, kas aizdedzināta, lai cilvēki to redzētu, kas dod mums gaismu. Un Viņš attīsta šo tēlu tālāk diezgan sarežģītā veidā. Viņš saka, ka „miesas spīdeklis ir acs” – laba acs laiž iekšā gaismu un redzējumu, pilnībā iespaidojot mūs no iekšienes kā personas. Taču ja acs ir samaitāta, tad visa miesa ir tumša. Bet ja acs ir laba un darbojas pareizi, tad visa persona „ir gaiša bez kāda tumša kaktiņa, tad viņa būs tik gaiša, it kā svece ar savu gaismu tevi apspīdētu” (Lk.11:33-36). Bet pirms tam Viņš ir Sevi definējis kā sveci, kas dod gaismu. Viņš šķiet sakām, ka mūsu „acs”, tas, kā mēs Viņu uztveram, ir ļoti būtiska. Un tieši tas arī ir šī fragmenta konteksts – Viņš pauž nožēlu par to, ka Izraēls nav uztvēris Viņu par To, kas Viņš ir. Ja mēs Viņu uztveram pareizi, ja mūsu „acs” ir laba, tad visa mūsu miesa būs gaiša ar gaismu, kas nāk no Viņa. Bet tas viss ir atkarīgs no tā, kā mūsu acs uztvers / sapratīs / redzēs Jēzu. Tik svarīga, tik būtiska ir Viņa pareiza izpratne un uztvere. Nav nekā svarīgāka par tēmu, kuru mēs pašreiz apspriežam; jo pareiza Viņa uztvere piepildīs visu mūsu dzīvi ar gaismu, pilnībā pārveidojot mūsu pasaules uzskatus, dāvājot mums spēju saprast un orientēties mūsu iekšējā un apkārtējā pasaulē Jēzus personības gaismā. Un ja mēs nepareizi uztveram Viņu, mūsu iekšējā pasaule būs tumša un  bezveidīga, lai kādi ārējie kultūras un zināšanu tērpi mūs greznotu.

Ar to es vēlējos parādīt, ka Jēzus tēlam ir būtiska nozīme. Katra svēts pienākums ir atveidot savu personīgo Kunga tēlu, balstoties uz Rakstiem. No vienas puses, detaļas nav tik svarīgas. Ja jūs iedomājieties Viņu ar garu bārdu, nav būtiski, vai Viņam tāda bija. Taču mūsu iztēlē ir jābūt  pārliecībai par to, kā Viņš domātu un rīkotos noteiktās situācijās, lai mēs varētu censties kopēt Viņa tēlu. Ir pilnīgi skaidrs, ka katram no iedvesmā rakstošajiem četriem evaņģēlistiem visspilgtāk prātā bija palikušas atšķirīgas šī satriecošā cilvēka rakstura iezīmes. Tā, Lūka vairāk par citiem evaņģēlistiem pievēršas Jēzus lūgšanām; tās uz viņu bija visspilgtāk iedarbojušās. Jānis retāk piemin „Valstības evaņģēliju” atšķirībā no Mateja. Un tas, iespējams, arī ir kā Kristus miesa kopumā potenciāli atspoguļo Viņu – jo mēs katrs redzam atšķirīgas Viņa tēla iezīmes. Salīdzinot evaņģēliju pierakstus, mēs redzam, ka dažādi cilvēki Jēzū saskata dažādas lietas. Marka pierakstos Jēzus nekad atklāti nesludina Savu identitāti; kamēr Jānis parāda, ka faktiski Jēzus to skaidri pasaka. Jānis pasludina Jēzu par ebreju Mesiju, kamēr Marks gandrīz norāda, ka Viņa Mesijas loma bija tāds kā noslēpums visā Viņa kalpošanas laikā. Un tā tas būs arī ar mums – mana Jēzus uztvere nebūs gluži tāda kā jūsējā. Un patiesi, tā ir Jēzum piemītošā unikālā īpašība – Viņš ir personīgs katra no Viņa sekotājiem Kungs un pārstāvis, kurš var unikālā veidā būt tik tuvs katram no viņiem.

Piezīmes

1. Dietrich Bonhoeffer, The Cost of Discipleship (London: S.C.M., 1964 ed.), p.50.
2. Albert Schweitzer, The Quest of the Historical Jesus (London: A. and C. Black, 1910).
3. Dietrich Bonhoeffer, Letters and Papers from Prison (London: Macmillan, 1953), p.124.
4. L.J. Francis and J.Astley, ‘The Quest for the Psychological Jesus: Influences of Personality on Images of Jesus’, Journal of Psychology and Christianity, Vol.16 No.3 (1997), p.248. 

PIRMĀ NODAĻA: Bībeles Pamati

 

1-1 Dieva personība || 1-2 Kas izriet no viendievības | 1-3 Dieva izpausme | 1-4 Dieva Gars || 1-5 Vai Svētais Gars ir persona? | 1-6 Personifikācijas princips | 1-7 Apsolījumi Ēdenē | 1-8 Apsolījumi Ābrahāmam | 1-9 Apsolījumi Dāvidam | 1-10 Vecās Derības pravietojumi par Jēzu | 1-11 Dzimšana no jaunavas | 1-12 Kristus vieta Dieva plānā | 1-13 Vai Jēzus radīja zemi? | 1-14 Jēzus nav iepriekš pastāvējis: Nu un tad? | 1-15 Atšķirības starp Dievu un Jēzu | 1-16 Jēzus daba | 1-17 Jēzus cilvēcība | 1-18 Jēzus uzvara | 1-19 Jēzus asinis | 1-20 Jēzus un Mozus bauslība | 1-21 Jēzus kā mūsu pārstāvis | 1-22 Kristus augšamcelšanās nozīme priekš mums | 1-23 Kristus mira par mani: Tad kas man būtu jādara? | 1-24 Kristus iedvesma ikdienas dzīvē |

TREŠĀ NODAĻA: Kā īstenais Kristus tika pazaudēts