Mājas lapa
2-18 Īstenais krusts: šodien ir piektdiena
Doma par to, ka Kungs Jēzus krustā darīja galu bauslībai, dod vielu pārdomām, kas noved pie jautājuma – tieši kā Viņš darīja galu bauslībai? Kā Kristus krusta nāve noveda pie bauslības gala? „Jo bauslības gals ir Kristus” (Rom.10:4). Taču grieķu vārdu telos [„gals”] citviet tulko kā „mērķis” (1.Tim.1:5). Kunga Jēzus raksturs un personība beigu galā bija Mozus bauslības mērķis; nevainojamai pakļautībai šiem 613 baušļiem bija jārada Kungam Jēzum līdzīga personība. Kad Viņš bija sasniedzis Savas personības un garīguma attīstības virsotni, Viņa nāves brīdī, bauslības mērķis tika sasniegts, tas bija bauslības „piepildījums”. Viņš mācīja, ka Viņš „ir atnācis” lai mirtu; taču Viņš „ir atnācis” arī lai „piepildītu” bauslību (Mt.5:17).
Ir nepieciešams ļauties pārdomām kā par krustā sišanas absolūto un neapgāžamo realitāti, tā arī par Jēzus personības fakta pastāvēšanas realitāti. Kāds psalms vēstī, ka Jēzus nāve tiks dzērāju apdziedāta. Daudzi nacistu bendes kļuva par alkoholiķiem. Un droši vien arī Jēzus krustā sitēji pēc tam devās iedzert. Ernests Hemingvejs ir uzrakstījis baismīgu stāstu par to, kā šie kareivji devās uz kādu krodziņu vēlā tās piektdienas vakarā. Dzērājiem raksturīgā veidā izstrīdējušies par to, vai „šodien ir piektdiena”, tie nolemj, ka tiešām ir piektdiena un tad atstāsta, kā tie Viņu pienaglojuši un pacēluši augšā. „Kad viņi sāk izjust sava svara smagumu, tas ir tas moments… Vai es to neesmu pieredzējis? Es esmu tik daudzus redzējis. Es jums teikšu, šis bija diezgan labs šodien”. Un šis pēdējais teikums izskan kā piedziedājums visu šo viņu vakara dzīru laikā (1). Es netaisos apspriest, cik tuvs patiesībai varētu būt šis stāsts – es gribu uzsvērt, ka mūsu pienākums ir censties stādīties priekšā, kā tas viss notika. Kā nacistu, tā arī padomju bendes atzīst, cik būtiski ir nekad neskatīties sava upura sejā. Šī iemesla dēļ viņi tērpās skarbumā, kas piesedza viņu patieso personību. Un Kunga bendes droši vien darīja tāpat. Skatīties Viņa sejā, Viņa mīlestības pret savu tautu un skumju pilnajās acīs – vai tas nenovestu tos pie pašnāvības vai pievēršanās ticībai? Es varu iedomāties, ka tie tomēr vēlējās ieskatīties Viņa sejā, tā cilvēka sejā, kurš necīnījās ar viņiem, bet pats apgūlās uz staba. Izglītotie grieķi uztvēra krustu kā barbarisku muļķību, romiešu pilsoņi – kā kauna lietu, un ebreji – kā Dieva lāstu. Taču Jēzus pārvērta kauna zīmi uzvaras zīmē. Caur to Viņš deva zīmi par visu vērtību pārvērtēšanu. Viņš vērta to par drosmīgas dzīves simbolu, dzīves, kas neiztrūkstas bailēs pat nāves briesmu priekšā; caur cīņu, ciešanām, nāvi, dziļā pārliecībā un cerībā uz patiesas brīvības, dzīves, cilvēcības, mūžības mērķi. Aizvainojums, tīrais negods vērtās brīnišķā pestīšanas pieredzē, krusta ceļā uz iespējamo dzīves veidu.
Augšamcēlies Kristus bija un ir dzīva realitāte. Suetoniuss raksta, ka Klaudijs izsūtīja visus ebreju kristiešus no Romas, jo tie padevušies kāda Chrestus, proti, Jēzus Kristus, aģitācijai. Taču šis vēsturnieks raksta tā, it kā Viņš būtu dzīvs un personīgi aktīvi klātesošs. Un būtībā tā arī bija. Ja cilvēkiem būtu bijusi pietiekami stipra ticība cilvēka Jēzus Kristus realitātei, ka Viņš patiesi nomira un tika augšāmcelts, ka Viņš nebija grēkojis un bija Dieva Dēls, tad mēs būtu izvairījušies no juceklīgās teoloģijas sējumu sējumiem un nejēdzīgajām teorijām par Trīsvienību. Ja cilvēki ticētu, ka ir reāli iespējams sasniegt pilnību cilvēka miesā! Tam ir vajadzīga ticība – un visa maldu pilnā teoloģija ir tikai atrunāšanās ticības trūkuma attaisnošanai.
Tikai mūsu pārdomās par krustu atklājas mūsu attiecību ar Kungu Jēzu daba un kvalitāte. Lūkojoties uz šo brīnišķo krustu…ir jāizjūt brīnumu, mīlestību pret Viņu, pārliecību par mūsu pašu grēcīgumu, kā arī pārliecību par Viņa piedošanas realitāti. Lūkojoties uz krustu, visi komentāri kļūst lieki. Tas izklausītos pēc mēģinājuma vārdiem aprakstīt Devīto simfoniju. Ir daudz vieglāk, nav tik izaicinoši atsaukties uz krustu, cenšoties to aprakstīt grēku izpirkšanas teorijas vārdiem. Uz to norāda bezjēdzīgi izlietotais šai jomā tintes daudzums; pastāv tāda kā apsēstība ar ‘mācību par grēku izpirkšanu’. Taču svarīgākā atsauksme nav vārdos, jo, kā jau teicu, vārdiem tā nav izsakāma. Ne vārdi, nedz skaidrojošas teorijas, bet jūtas, dziļi sirdī mītoša ticība, izaicinājums mūsu paražām un rakstura īpašībām, reāla, būtiska, konkrēta un praktiska pārveidošanās, transformācija, kuru izraisa augstu krustā paceltais Cilvēks.
Piezīmes
- „Today is Friday” in The Short Stories of Ernest Hemingway (New York: Scribner’s, 1954), p.357.
PIRMĀ NODAĻA: Bībeles Pamati
Kāpēc tika pieņemta Trīsvienība 3-1 Pielāgošanās pagānismam | 3-2 Patiesa intelektuāla neveiksme? | 3-3 Domas, ka Jēzus nav cilvēks, psiholoģiskā pievilcība | 3-4 Ebreju ietekme uz Trīsvienību | 3-5 Netīrā politika un Trīsvienības doktrīna | 3-6 Trīsvienība: vēlme pēc atzīšanas | 3-7 Kā tika pazaudēts īstenais Kristus |
