Mājas lapa
2-24 Koncentrēšanās uz Kristu
Kunga Jēzus evaņģēlijs nav ideju un teoloģiju apkopojums ticības deklarācijas formā. Tas drīzāk uzskatāms par faktu proklamāciju (un grieķu valodas vārdi attiecībā uz evaņģēlija sludināšanu atbalsta šo uzskatu), kas attiecas uz cilvēku dabas vēsturisku personību, proti, Kungu Jēzu Kristu. Uzmanība tiek koncentrēta uz konkrētu, patiesu personību. Pāvils Gal.2:20 nesaka: ’Es dzīvoju ticībā domai, ka Dieva Dēls ir mani mīlējis’. Nē, viņš saka: „Es dzīvoju ticībā uz Dieva Dēlu, kas mani ir mīlējis un nodevies par mani”. Ticība ir centrēta uz personu – no tā izriet absolūti neatliekamā nepieciešamība pareizi izprast Kungu Jēzu. Mēs tiekam nepārprotami aicināti redzēt cilvēku Jēzu visa centrā. Atcerieties, kā Marks runā par Jēzu, kas „bija uz jūras” un mācīja ļaudis, kas stāvēja jūras malā. Viss pārējais nebija vērā ņemams – pat laiva, kurā Viņš bija. Viss centrējas uz Jēzus personu. Un Pāvila akadēmiskākā pieeja zīmē Jēzu kā visuma centru, kā visa pastāvēšanas cēloni. Saskaņā ar Pāvila teikto, Dieva sākotnējais nodoms ir bijis darīt mūs līdzīgus Sava Dēla tēlam un viss notiek šī mērķa sasniegšanai (Rom.8:28,29). Dievs darbojas mūsu dzīvēs, lai mēs visi sasniegtu vienību Dieva Dēla ticībā, īsto vīra briedumu, „Kristus diženuma pilnības mēru” (Ef.4:13). Lasot par Viņu ik dienas, pamazām Viņa vārdi un paradumi vērtīsies par mūsējiem. Cilvēki, kuri dzīvoja, kad Jēzus bija miesā, ir mūsu paraugs šai ziņā; jo iedvesto pierakstu brīnums nozīmē, ka Viņa realitātes sajūta nonāk arī līdz mūsu apziņai. Atkal un atkal viņu teiktie un rakstītie vārdi atspoguļo Jēzus vārdus, kā apzināti, tā arī neapzināti. Ievērojiet, kā Jānis lieto Kunga vārdus „mani bērniņi”; un kā viņš ierasti atkārto Kunga izteicienu „lai jūsu prieks būtu pilnīgs” (Jņ.16:24; 17:13) jau savā vēstulē (1.Jņ.1:4). Tie ir vien daži no iespējamā daudzuma, kurus varētu šeit minēt. Mums ir jārunā, jādomā un jājūtas tā, kā to darīja Viņš; lai mēs būtu tādi, kāds Viņš bija un ir, lai mēs būtu brāļi Kristū.
Cik stipri mums ir jācentrējas Kristū norāda Jāņa izteikumi par Viņu kā par „patiesību”. Tik tiešām, viņš šķiet atsaucāmies uz Jēzus Vārdu ar to pašu dievbijību ar kādu ebrejs atsauktos uz Dieva Vārdu. Jānis šķiet lietojam aletheia, ‘patiesība’, kā sava veida „Jēzus” parafrāzi; en aletheia, patiesībā šķiet saskanam ar Pāvila en kyrio [‘Kungā’] vai en christo [‘Kristū’]. Jānis runā par misionāriem, kurus sūta „ Viņa vārda dēļ”, kad citi pieraksti saka, ka tos sūta Jēzus vārdā. Tādējādi, Jānim godā celtā Jēzus Vārds bija ‘patiesība’; Jēzus personībai, kas šajā Vārdā apkopota, bija jābūt noteicošajai, centrālajai patiesībai ticīgā dzīvē. Ievērojiet arī, kā Jānis runā par Jēzu, sakot „Tas” grieķu tekstā 1.Jņ.2:6; 3:5,7,16; 4:17 (latviešu tekstā visur – Viņš). I.H. Maršals komentē: „Kristieši tik bieži mēdza runāt par Jēzu, ka „Tas” bija visiem pašsaprotams termins” (1). Man pārāk bieži nākas dzirdēt ticīgo sarunās tādus izteicienus kā „Es ticu, ka… Es neticu, ka…”. Iespējams, ka esmu pārmērīgi kritisks, bet, manuprāt, ir jābūt stingrai iekšējai pārliecībai par visām ar Kristus personību saistītām lietām, nevis vienkārši ticībai, ka…. Piemēram, es esmu pārliecināts Kristus atgriešanās realitātē, nevis ‘es ticu, ka Jēzus atgriezīsies’. Ir tik absolūti būtiski redzēt Viņu un ticēt Kungā Jēzū kā personībā, nevis teoriju komplektā par Viņu.
Pirmajā gadsimtā vēstules rakstītājs ievadā parasti nosauca savu vārdu un sava adresāta vārdu. Vēstules ebrejiem ievads runā par Kristus varenību (Ebr.1:1-3). Kritiķi ir izteikuši versijas par to, ka ievads ticis nozaudēts, vai nejauši atmests. Taču nē, Ebr.1:1-3 forma patiesi ir ievada forma. Būtībā Kristus diženums, kas aprakstīts vēstulē, ir tik liels, ka salīdzinājumā ar to kā rakstītājam, tā arī viņa adresātam nav būtiskas nozīmes. Zīmīgi, ka Jaunās Derības autori bieži runā par Jēzu, saucot To vienkārši par „Kungu”. Acīmredzot tam bija jāskan neparasti pirmā gadsimta klausītāju ausīm. Ķēniņu un pagānu dievus pieminot, titulam vienmēr pievienoja arī personīgo vārdu, piemēram, ‘Kungs Sarapis’. Runāt vienkārši par ‘Kungu’ bija kas neparasts. Tas, ka Jaunā Derība runā vienkārši par ‘Kungu” norāda uz to, ka ticīgo prātos Kungs Jēzus allaž bijis pirmajā vietā, kā arī to, cik ierasti bijis runāt par Viņu ar pacilātību.
Lasot Lūkas evaņģēliju un Apustuļu darbus, kļūst skaidrs, ka autors [Lūka] uzskatīja apustuļu darbus par Jēzus darba turpinājumu. Tādēļ viņš ievadā runā par „pirmo grāmatu”, kurā viņš stāstījis par visu, ko Jēzus mācījis no paša sākuma, domājot ar to, ka Jēzus turpina to darīt caur apustuļiem (salīdz. ar Ebr.2:3, „papriekš” evaņģēliju ir sludinājis Jēzus un mēs turpinām Viņa darbu). Apustuļu darbu oriģināla pierakstā jaunpievērstos sauc par „mācekļu pulku” (2:6; 4:32; 5:14,16; 6:2,5; 12:1,4; 15:12:30; 17:4; 19:9; 21:22), lietojot tos pašus vārdus, kas apraksta „mācekļu pulku”, kas sekoja Kungam Viņa kalpošanas laikā (Lk.19:37). Nav šaubu, ka Lūka grib, lai mēs redzētu visus, kas pievērsušies ticībai, būtībā turpinām to cilvēku liecību, kas staigāja pa Palestīnas ceļiem kopā ar Kungu no m.ē. 30. līdz 33.gadam, klupdami un cīnīdamies ar visādiem pārpratumiem un maziskumu, un vieglumu, ar kuru tos varēja novērst no būtiskā… lai būtu darba darītāji kopā ar Kungu. Lūka apraksta Kungu un Viņa sekotājus „staigājam apkārt” pa pilsētām un apdzīvotām vietām un sludinām visur prieka vēsti (Lk.4:30,31; 5:15; 8:22; 9:6; 17:11; 19:1,4); un to pašu vārdu viņš lieto arī Apustuļu darbos, aprakstot apustuļu sludināšanas darbu (8:4,40; 9:32,38; 10:38; 11:19,22; 13:6,14; 14:24; 15:3,41; 16:6; 17:23; 18:23,27; 19:1,21;20:2,25). Viņš lieto to pašu vārdu, kas tiek tulkots kā ‘sludināt’ kā evaņģēlijā, tā arī Apustuļu darbos [kaut gan citos evaņģēlijos tas lietots tikai vienu reizi]. Lūkas evaņģēlijā šis vārds sastopams pantos 1:19; 2:10; 3:18; 4:18,43; 7:22; 8:1; 9:6; 16:16; 20:1; un Apustuļu darbos – 5:42; 8:4,12,25,35,40; 10:36; 11:20; 13:32; 14:7,15,21; 15:35; 16:10; 17:18. Lūka skaidri redzēja, ka agrīnā eklēsija sludina to pašu prieka vēsti, ko sludināja Jēzus un apustuļi; viņi turpināja to, ko būtībā varēja saukt par aculiecinieka liecību. Tas nozīmē, ka arī mums ir jāredz Kungā un Viņa divpadsmit apustuļos, kas pārstaigāja Galileju, pamats mūsu liecībai; mēs esam viņu darba turpinātāji, sludinādami to pašu vēsti un razdami tikpat plašu atsaucību. Lūkas 24:47 noslēdz evaņģēlija vēsti ar pavēli sludināt atgriešanos un grēku piedošanu, turpinot Kunga aizsākto darbu, kurš Savas kalpošanas iesākumā pasludināja grēku piedošanu (Lk.4:18 salīdz. ar 1:77). Apustuļu darbi pasvītro, ka ticīgie tieši to arī darīja; viņi sludināja grēku piedošanu Jēzus Vārdā, kura pārstāvji viņi bija: Ap.d.2:38; 5:31; 10:43; 13:38; 26:18. Nav šaubu, ka arī mēs esam aicināti liecināt (Ap.d.1:8,22; 22:15). Taču tiesu praksē lieciniekam nav atļauts atkārtot citu teikto; tiem ir jādod liecība par to, ko viņi paši ir redzējuši vai piedzīvojuši. Tas ir vienkārši, mēs nevaram liecināt par Kungu, par kuru mēs esam dzirdējuši tikai no citiem; mēs varam patiesi liecināt tikai par Jēzu, kuru mēs personīgi pazīstam. Pastāv būtiska atšķirība starp to, ko mēs zinām par kādu personu, un to, ka mēs pazīstamam šo personu. Un tieši par šo atšķirību, manuprāt, mums ir nopietni jāpadomā.
Lūka apraksta „izbrīnu”, kas pārņēma cilvēkus redzot Jēzu un dzirdot Jēzus sludināšanu (Lk.2:47,48; 4:36; 5:26; 8:56; 24:22); un vēlāk viņš lieto to pašu vārdu, aprakstot apustuļu darbu izraisīto „izbrīnu”, kas robežojās ar izbīli cilvēkos (Ap.d. 2:7,12; 8:13; 9:21; 10:45; 12:16). Tādēļ agrīnie brāļi piesavinājās Jēzus pravietojumus, liecinot par Viņu (Ap.d.4:24-30; 13:5,40). Tiem pašiem grieķu valodas vārdiem Lūka apraksta Jēzus darbu un vēlāk apustuļu darbus Evaņģēlijā un Apustuļu darbos; kā arī tie paši oriģināla vārdi tiek lietoti attiecībā uz apustuļu darbiem Jēzus kalpošanas laikā, kā arī to vēlākajā darbībā Apustuļu darbos. Tādējādi tiek radīts iespaids, ka eklēsijas liecība pēc augšāmcelšanās bija un ir šo 12 cilvēku, kas kopā ar Jēzu apstaigāja Galileju, liecības turpinājums. Viņš nenāca, lai nodibinātu formalizētu reliģiju; ar ticīgo skaita pieaugumu Svētais Gars deva tiem norādījumus par vadības un organizācijas sistēmu, taču būtība ir tajā, ka arī mēs personīgi sekojam Dieva Jēram Viņa Galilejas apstaigāšanas laikā, klausāmies Viņa vārdos, vērojam Viņa darbus un no tālienes sekojam Viņam Viņa krusta ceļā uz Golgātu. Lūka noslēdz savu evaņģēlija pierakstu ar Kunga vārdiem, kas atgādina Saviem mācekļiem, ka viņi ir „liecinieki” tam visam (24:48); bet Apustuļu darbus caurauž mācekļu apgalvojumi, ka viņi ir Kristus darbu un augšāmcelšanās liecinieki (Ap.d.1:8,22; 2:32; 3:15; 5:32; 10:39,41; 13:31; 22:15,20; 26:16). Tas ir iespaidīgi. Tam ir jāpilda mūs ar pašapziņu, ka arī mēs esam liecinieki Tam Kungam no mūsu pašu pieredzes Viņā. Viņi liecināja, ka Kristus ir Dievam pa labo roku, ka Viņš patiesi ir Pestītājs, kas nes piedošanu (5:32), jo viņi bija acīmredzamie šīs piedošanas un pestīšanas rezultāti. Viņi nevarēja būt par ‘lieciniekiem’ konkrētā tiesvedības aspektā; jo nebija citu burtisku pierādījumu, kā vienīgi viņu pašu personības. Viņi nebija bijuši Debesīs un nebija Viņu tur redzējuši, viņiem nebija dokumentu, kas apliecinātu, ka viņi ir saņēmuši piedošanu. Viņi bija liecinieki paši sevī. Apustuļu darbu pieraksti pat apgalvo, ka tie, kas pievēršas ticībai, pievienojas kā eklēsijai, tā arī Kristum. Viņš bija Viņa eklēsija; viņi bija un ir Viņa miesa šai pasaulē. Kristus kā personības iepazīšana izraisīs patiesu jūtu kvēli. Mūsu reakcija uz to veidu, kādā Viņš tika noraidīts, un tiek noraidīts un apsmiets līdz pat šai dienai, līdzināsies tās sievietes - grēcinieces reakcijai, kas aprakstīta Lk.7. Kāds farizejs bija Viņu ielūdzis, lai tikai apvainotu un apsmietu To. Jo farizejs nebija Viņu skūpstījis, nebija arī devis ūdeni Viņa kāju mazgāšanai – tās lietas, kas vienkārši bija jādara lūgta viesa labā. Un šīs sievietes jūtas tika skartas. Viņa iedegās dusmās un aizvainojumā par šādu noraidošu attieksmi pret Jēzu. Viņa dara to, ko farizejs Sīmanis nebija darījis – skūpsta un mazgā Viņa kājas. Dvieļa vietā viņa atraisa savus matus, lai ar tiem nožāvētu Viņa kājas. Un sievietes matu atraisīšana vīriešu priekšā varēja būt par šķiršanās iemeslu (2). Viņa aizskar Kunga miesu – kas ir nosodāms pēc grieķu un ebreju paražām, jo vārds ‘aiztikt’ izraisa seksuālas asociācijas (1.Moz.20:6; Sal.pam.6:29; 1.Kor.7:1); grieķu vārds ‘aiztikt/ aizskart’ nozīmē arī ‘aizdegt uguni’. Eļļa, kuru viņa nēsāja starp krūtīm, apzīmēja viņu kā prostitūtu (3) – bet viņa to atver un izlej to uz Kungu grēku nožēlā. Viņas attieksme nepārprotami pauda: ‘Jā, es esmu ielasmeita, jūs visi to zināt. Un jūs mani pārpratīsiet un domāsiet, ka es vienkārši uzmācos šim Jēzum. Lai tā būtu, saprotiet mani kā jums tīk, mani tas neuztrauc, es patiesi mīlu Viņu kā savu Pestītāju, un, lūk, es izleju savu eļļu, mana grēcīgā dzīve ir galā, es nožēloju savus grēkus, un juzdamās brīva no grēka, es atdodu sevi pilnībā Viņam un Viņa lietai, apsmejiet mani, jūtieties šokēti un niciniet mani savā sīkmanīgajā veidā, kā vien jums tīk, bet tas ir no tiesas!’ Un tāda, man šķiet, ir visu to reakcija, kas patiesi nāk pie Kunga Jēzus kā personības un jūt Viņam līdzi kā cilvēkam, kuru mēs esam satikuši reālā dzīves situācijā. Kungs reaģē uz šo sievu ar vārdiem, kas mums neliekas necik skarbi, bet 1.gadsimta Palestīnā tie bija radikāli. Viņš krasi kritizē Sava Namatēva viesmīlību. Tā parasti nedara, ne agrāk, nedz arī tagad. Viņš dusmojās – jo, neskatoties uz sievietes patiesajām jūtas izpausmēm, tie tomēr apzīmēja viņu kā ‘grēcinieci’ (Lk.7:39). Viņš norāja Sīmani, pastāstot līdzību par diviem parādniekiem, kas bija parādā pieci simti denāriju viens, un piecdesmit – otrs. Tāpat kā šī sieviete aizgāja no Kunga „mierā”, sajuzdama Kunga atzinību un nostāšanos viņas pusē, aizstāvot viņu pasaules priekšā, tāpat arī mums satikšanās ar Kungu allaž nes dvēseles mieru.
Piezīmes
- I.H. Marshall, The Epistles of John (Grand Rapids: Eerdmans, 1978), p.128.
- Joachim Jeremias, The Parables of Jesus (London: S.C.M., 1963), p.126.
- Kenneth Bailey, Through Peasant Eyes (Grand Rapids: Eerdmans, 1980), p.11.
PIRMĀ NODAĻA: Bībeles Pamati
Kāpēc tika pieņemta Trīsvienība 3-1 Pielāgošanās pagānismam | 3-2 Patiesa intelektuāla neveiksme? | 3-3 Domas, ka Jēzus nav cilvēks, psiholoģiskā pievilcība | 3-4 Ebreju ietekme uz Trīsvienību | 3-5 Netīrā politika un Trīsvienības doktrīna | 3-6 Trīsvienība: vēlme pēc atzīšanas | 3-7 Kā tika pazaudēts īstenais Kristus |
