Mājas lapa
2-12 Jēzus – radikālis
Katrā no mums sēž radikālis, pat ja gadi to ir mīkstinājuši. Radikālisms izpaužas tajā, ka mēs pilnībā nododamies Tēva lietai. No vienas puses, Jēzus runāja uz cilvēkiem tā, lai tie spētu Viņu uztvert, nevis tā, kā Viņš būtu varējis runāt. Taču no otras puses, Viņš deva brīvu vaļu Savam radikālismam. Sabatā darītie brīnumi šķita apzināti veikti, lai izprovocētu jūdus. Kad Jēzus sabatā reiz gāja ar mācekļiem caur labību un izsalkušie mācekļi sāka vārpas plūkt un ēst, Viņš ļoti labi zināja, ka tas izsauks pretestību. Un Viņš teica to, kas jūdiem bija nosodījuma objekts: „Sabats ir celts cilvēka dēļ un ne cilvēks sabata dēļ”. Kur cilvēkam rodas nepieciešamība, likums var piekāpties. Jūdiem tas likās šokējoši. Jēzus Savas Valstības būtību aprakstīja, salīdzinot to ar sinepju graudiņu, kas pamatā ir nezāle. Tā bija līdzīga sievietei, kas liek raugu [abi ir neķītrības simboli] miltos. Ar to Kungs noteikti vēlējās parādīt, ka Viņa vēsts nav tik debešķīga, ka to nevarētu saistīt ar zemes dzīvi. Tā bija reāla un saistīta ar parasto netīro dzīves gaitu. Kungs nosauca sievieti, kas atdeva visu, kas viņai bija, par ideālu ticīgo. Viņš mācīja, ka ir labāk izraut sev aci vai nocirst sev roku un atteikties no seksa, ja tā būs Valstībā ieiešanas cena (Mk.9:45-47). Līdzība par cilvēku, kurš uzcēla sev lielākas noliktavas, mācīja, ka jādzīvo ir šodienai. Viņš sagaidīja, ka Viņa sekotāji momentā atsauksies, samaksās cenu uzreiz, negaidot rītdienu, nevilcinoties ne mirkli. Viņa mācība uzsver atsaukšanās steidzamību, nelokāmu uzticību un dāsnu devību. Tā ir radikāla prasība maniakālā materiālismā iegrimušajiem 21.gadsimta cilvēkiem.
Viņa vienkāršais apgalvojums, ka Dievs var visus grēkus cilvēkiem piedot, bija radikāls (Mk.3:28) – jo rabīniem bija garš nepiedodamu grēku saraksts, tādu kā slepkavība, atkāpšanās no ticības, bauslības nicināšana, utt. Bet Kungs gāja vēl tālāk. Viņa daudzie nosodījuma vārdi nebija vērsti pret slepkavām un prostitūtām un sabata pārkāpējiem; tā vietā tie vērsās pret tiem, kas šos ļaudis nosodīja, uzskatīdami sevi par taisniem. Viņš nosauc tos, kas sev šķita tik taisni esam, par ‘odžu dzimumu’. Nodokļu ievācējs, nevis farizejs tiek Dieva pieņemts, saskaņā ar Jēzus mācību. Un tas bija vēl viens radikāls apgalvojums, jo rabīni sludināja, ka nodokļu vācēju grēku nožēla ir praktiski neiespējama, jo viņi pat nevar droši zināt visu to cilvēku skaitu, kurus viņi ir apkrāpuši. Kunga vēsts bija nepārprotami radikāla. Viņš bija gatavs veidot svēto tautu no prostitūtām un kāršu spēlmaņiem, sliktajiem zēniem un blēžiem. Turklāt, Viņš centās parādīt, ka Dievs it īpaši nosoda un ienīst tās lietas, kurām cilvēki nepievērš lielu uzmanību: liekulību, paštaisnību, citu nosodīšanu un izslēgšanu… Un vēl viens piemērs, kas ilustrē Kunga mācības radikālo atšķirību no rabīnu sludinātā, ir Viņa teiktais par Tēva rūpēm pat par zvirbuli (Mt.10:29). Jo rabīni aizliedza lūgt Dievu rūpēties par putniem, jo, pēc viņu domām, bija apkaunojoši saistīt Dieva vārdu ar kaut ko tik nenozīmīgu kā putnu (Berith 5.3). Un Kungs apzināti apgrieza šo domu ar kājām gaisā.
Jūdaisms centrēja grēku nožēlu un piedošanu tempļa apkārtnē, bet Jēzus piedāvāja piedošanu ikkatram ārā uz ielas. Viņa personības realitāte pati par sevi atbalstīja Viņa apgalvojumu par piedošanas sniegšanas patiesumu. Un tā bija piedošana, kuru viņi acīmredzot sajuta; tā nebija tukša filozofija. Un to balstīja arī dziedināšanas brīnumi, kuri uzrunāja domājošos kā dzīvas līdzības par šīs šķīstīšanās un piedošanas realitāti. Tas viss, kopā ņemot, darīja Viņu tik vienreizēji pievilcīgu. Tas deva Jēzus mācībai šo radikālo pieskaņu. Patiesi, jo reālāk, jo pārliecinošāk. Tieši tas deva iespēju cilvēkam, kas nodzīvoja tik īsu dzīvi, tādā trulā nomalē, līdz 30 gadu vecumam ne ar ko neizceļoties un tad tikai trīs ar pus gadus būdams lokāli vispārējās uzmanības centrā…iespaidot miljonu dzīves visā plašajā pasaulē nākamo 2 000 gadu gaitā tā, kā tas nav izdevies nevienam citam, un kļūt par tās impērijas Kungu, kas Viņu sita krustā.
Stādot priekšā radikālo Jēzu
Būtiskākais lielās misijas garā bija: „Eita! [Ejiet!]”, kas sekoja daudzkārtējām pavēlēm ‘iet’ un pavēstīt brīnišķo ziņu, ka Kristus ir augšāmcēlies. Taču neskaitāmas ticīgo draudzes šķiet tā vietā liekam uzsvaru uz „Nāciet iekšā pie mums!” Un visvisādā veidā publika tiek vilināta ‘nākt’ un piedalīties kādā baznīcas pasākumā. Taču uzsvars nepārprotami bija uz ‘iešanu’ pie cilvēkiem. Tas, ka mēs ‘Ejiet!’ esam pārvērtuši par ‘Nāciet!’ ir daļa no plašākas ainas, kas liecina par to, ka tā cilvēku grupa, kas sekoja Jēzum, kuras kodols sastāvēja no prostitūtām, kāršu spēlmaņiem, psihiski slimajiem, nicinātajām sievietēm…ir pārvērtusies bālā tradicionālā reliģijā, garīgi uzpūstajā burbulī, kurā neviens ne ar ko neriskē, neko neupurē un ērti vien seko tēvu pēdās, kas tāpat kā mēs bija tās pašas baznīcas draudzes locekļi.
Tieši šī prāta ievirze, pēc manām domām, ir visnopietnākā mūsu sadraudzības problēma. Mums ir jāpārkārtojas. Iespējams, mums būtu jāatceras, ka Jēzus mācība pirmsākumā nebija vērsta uz neticīgajiem; tā bija adresēta Dieva tautai, eklēsijas locekļiem. Evaņģēliji ir jālasa no šī redzes viedokļa. Tie ir radikāli uzsaukumi radikāli mainītam dzīves veidam, dzīvei un domāšanai, kas necentrējas sēdēšanā baznīcā, darot cilvēcīgi prātīgas lietas, izvēloties drošus lēmumus, audzinot bērnus drošības un ‘līksmības’ aizsargapvalkā un nereti redzot tos ieejam dzīvē vai nu pilnīgi vienaldzīgiem pret Jēzu vai arī kā pasīviem baznīcas locekļiem. Runa nav par ‘reliģiju, kurai ir jēga’. Runa nav par to, ka Dievs mūs vienmēr pasargās mūsu ceļos, ja mēs regulāri skaitīsim lūgšanas un nāksim uz sapulcēm laikā, un šad un tad lasīsim Bībeli. Runa ir par aicinājumu darīt to, kam cilvēku izpratnē nav nekādas jēgas, dot un atteikties no lietām ticībā, riskēt, uzstādīt augstus mērķus, pārvarēt šķēršļus ticībā. Šis gars jūtams tajos, kas ir tikko kā kristīti. Bet tik bieži gadās, ka šis gars izplēn baznīcas apmeklējumu tradīcijās, kas noved tos līdz pašreizējā brīža stāvoklim, monotoni civilizētajai baznīcas dzīvei, kura nomināli nes kristiešu kultūras vārdu. Es neesmu pret baznīcām; būt kopā kā Kristus miesai ir ļoti svarīgs mūsu izaugsmes faktors. Taču jāsaka, ka pārāk bieži šī struktūra beigu galā noved pie apātijas, atbrīvojot jaunpievērstos ticīgos no tās personīgās atbildības sloga, kuru viņi izjūt, kristoties Jēzus Vārdā. Kaut kādā veidā mums ir jānodrošina, lai mēs visi uzturētu personīgu saikni ar mūsu Kungu, ar evaņģēliju garu, lai mēs nekad nezaudētu personīgas satikšanās sajūtu ar Viņu. Jo tas mūs vienmēr atturēs no pārmērīgas uztraukšanās par to, ko citi par mums domā, darot to, kas ir smalki un pieņemami un pareizi cilvēku acīs…mēs drīzāk domāsim par to, kas ir pareizi Viņa acīs. Tad mūsos mājos Dāvida gars, kas viņā bija, kad viņš dejoja Dieva priekšā, būdams tāds, kāds viņš bija, un viņa sieva nicināja viņu par to, domādama par viņa paskatu cilvēku acīs (2.Sal.6:21,22). Valstības lieta ir „ar varu” jāvirza uz priekšu (Mt.11:12). Tāda bija Kunga lietotā valoda. Viņš nesludināja iekļaušanos rāmā, nesāpīgā, ērtā sabiedrībā.
PIRMĀ NODAĻA: Bībeles Pamati
Kāpēc tika pieņemta Trīsvienība 3-1 Pielāgošanās pagānismam | 3-2 Patiesa intelektuāla neveiksme? | 3-3 Domas, ka Jēzus nav cilvēks, psiholoģiskā pievilcība | 3-4 Ebreju ietekme uz Trīsvienību | 3-5 Netīrā politika un Trīsvienības doktrīna | 3-6 Trīsvienība: vēlme pēc atzīšanas | 3-7 Kā tika pazaudēts īstenais Kristus |
