Ebreju ietekme uz Trīsvienību

3-4 Ebreju ietekme uz Trīsvienību

Patiesie kristiešu ticīgie ir vienmēr izjutuši apkārtējās pasaules spaidus. Mūžam aktuāli ir Pāvila rakstītie vārdi, kad viņš lūdza mūs neļauties, lai pasaule mūs veidotu pēc savas līdzības, bet gan ļautu Kristum mūs pārveidot. Baznīca pieņēma Trīsvienību pasaules spaidu rezultātā. Romiešu un ebreju pasaules, kas aptvēra kristiešus, mēdza cilvēkus pielīdzināt dievībām. Ja uzskatīja, ka cilvēks ir rīkojies kā varonis, viņu sāka slavināt kā dievību – veidā, ko grieķi dēvēja par apoteozi. Tādēļ daži rabīnu rakstītie komentāri par tādiem cilvēkiem kā Mozus un Elija lieto valodu, kādā slavinātu dievus, kaut gan bija pilnīgi skaidrs, ka viņi nemaz netaisījās pielīdzināt tos absolūti vienīgajam Izraēla Dievam, kuram viņi ticēja. Taču grieķu un rietumu pasaules ebreju biblisko dokumentu lasījums diemžēl krasi atšķīrās no tajā ieliktās pirmatnējās autoru pieejas.

Ir ne mazums pierādījumu tam, ka kristieši to pašu darīja attiecībā uz valodu, kādā runāja par Jēzu, tam ir piemēri Jaunajā Derībā. Ir citēti piemēri, kad pielūgsmes pilnā ebreju valoda, runājot par Mozu – piem., „tas, kuram un kura dēļ tika radīta pasaule” ir bijusi Pāvila piesavināta, runājot par Jēzu (1). Tādas apjūsmotas personības mēdza aprakstīt arī tā, it kā tās būtu pastāvējušas no paša radīšanas sākuma, kaut gan burtiski tas arī neatbilda patiesībai. Tiem „pierakstīja iepriekšēju, debešķīgu pastāvēšanas statusu, lai kā to varētu saprast” (2). Bet kad kristietība vispār vērsās pret ebrejiem, kad ebreju kristiešus izmeta no draudzes vai lika atgriezties sinagogās, Jēzus faktiskā cilvēku dabas izcelsme vairs netika ņemta vērā. Un ebreju valodai raksturīgā Jēzus apjūsmošana netika novērtēta tā, kā tas būtu bijis jādara. Tā vietā Kristus palika cilvēku atmiņā ar tiem dievišķajiem tituliem, kā Viņš tika uzrunāts, kas galu galā noveda cilvēkus pie secinājuma, ka Viņš ir Pats Dievs. Cilvēkiem labpatika saglabāt to uzrunas formu, kas bija pazīstama un ierasta, tie neapgrūtināja sevi ar cenšanos saskatīt īsto vārdos apslēpto jēgu. Arī šodien nekas daudz nav mainījies. Kristieši aizvien vēl gandrīz vai tīši negrib zināt Rakstos pausto ‘Dieva izpausmes’ principu, saskaņā ar kuru dievišķīgu valodu var lietot par cilvēku, nepadarot to par Pašu Dievu.

Vinsents Teilors analizē Pāvila slavas dziesmu Kungam Jēzum Fil.2:6-11 un secina, ka Pāvils šeit ir pielāgojis ebreju psalmu, kas runā par „debešķīga cilvēka parādīšanos uz zemes” (3). Pāvils rakstīja iedvesmā, bet šķiet ka vārdi viņam apzināti sarindojās ebreju psalma atveidā, lai apzīmētu to statusu, kas patiesi piešķirams Kungam Jēzum. Kol.1:15-20 ir vēl viens poētisks fragments, kuru pārprot tie, kas cenšas attaisnot maldīgo domu par Kunga iepriekš pastāvēšanu, un arī šis tiek atzīts par Pāvila modificētu ebreju psalmu (4). Mums ir jāatceras, ka Pāvilam Dieva iedvesmā bija jāatspēko viltus skolotāju apgalvojumi; un viņš to darīja, lietodams un no jauna interpretēdams viņu lietotos terminus. Gandrīz visi vēstulē ebrejiem lietotie Kristus tituli ir ņemti no Filona vai „Ebreju gudrības grāmatas” (5). Vēstules ebrejiem autors cenšas tos attiecināt uz Jēzu to pareizajā un patiesajā nozīmē. Ar to arī izskaidrojams, kāpēc dažus titulus var viegli pārprast tie, kuri neorientējas vēsturiskajos apstākļos. Piemēram, Filons runā par „Dieva zīmoga nospiedumu”, un Vēstule ebrejiem attiecina to uz Kungu Jēzu. Šo frāzi trīsvienības piekritēji nepareizi interpretē nozīmējam, ka Jēzus ir Dievs; bet Filonam, kad viņš to rakstīja, tas to nemaz nenozīmēja, tas nebija arī Vēstules ebrejiem autora prātā, kad viņš to piemēroja Jēzum. Bībelē tas gadās daudz biežāk nekā mēs varam iedomāties – pastāvošās teoloģiskās idejas ir pārveidotas un pasniegtas to patiesajā gaismā, it īpaši attiecībā uz Kungu Jēzu. Arturs Gibsons atzīmē, ka „reliģiskajā valodā vērojams nozīmīgs otrs slānis: un tas ir pārdomas par, kritika, labojums vai vispārīgāks kāda iepriekš lietota izteiciena formulējums” (6). Viņš parāda, ka pat Vārdi ‘Jahve’ un ‘El’ bija atsauces uz agrākām līdzīgi sauktām un līdzīgas nozīmes dievībām – taču vienīgais patiesais Dievs, Jahve, Izraēlas Els, atsaucas uz šiem nepatiesajiem jēdzieniem un pasniedz tos kā attiecošos vienīgi uz Viņu Pašu.

Ebreju mītu analīze

Pētot vēsturiskos materiālus vispārpieņemtā uzskata par Sātanu attīstības sakarā, es atklāju, ka ebreju mītiem bija ļoti liela ietekme uz agrīno kristiešu nostāju – tai laikā, kad kristietība sāka novirzīties no tīri bibliskas pieejas (7). Tas pats ir attiecināms uz dažiem maldīgās doktrīnas elementiem, kas noveda pie Trīsvienības attīstības. Saskaņā ar apokrifisko ebreju „Ēnoha grāmatu”, „Cilvēka dēla” tēls personiski ir iepriekš pastāvējis (1.Ēnoha 48:2-6; 62:6,7). Personiskas iepriekš pastāvēšanas uzskati bija arī samariešiem, kas ticēja, ka Mozus bija personiski iepriekš pastāvējis (8). Patiesībā, doma par iepriekš pastāvošu cilvēku, kuru vācu teologi sauca uhrmensch, droši vien ebrejiem radās persiešu iespaidā Bābeles trimdas laikā. Kristieši, kas ticēja, ka Jēzus bija lielāks pravietis par Mozu, ka Viņš bija „Cilvēka dēls”, ebreju domāšanas iespaidā arī pieņēma uzskatu par Jēzus iepriekš pastāvēšanu. Taču viņi nonāca pie šī secinājuma par spīti Bībeles mācībai, kas apgalvoja tieši pretējo. Pāvils bieži šķiet atsaucamies uz šīm ebreju idejām, kuras viņam, protams, bija pazīstamas, lai noliegtu un labotu tās. Tā, kad viņš salīdzina Jēzu un Ādamu, sakot: „Pirmais cilvēks ir no zemes, no pīšļiem; otrs cilvēks no debesīm” (1.Kor.15:45-47), viņš atsaucas uz Filona ideju par zemes un debesu cilvēku; un viens no Nag Hammadi dokumentiem „Par pasaules izcelšanos” apgalvo, ka „pirmais gaismas Ādams ir garīgs… otrais Ādams ir ar dvēseli apveltīts” (9). Pāvila teiktā būtība ir, ka „otrais Ādams” ir tagad godā celtais Kungs Jēzus Debesīs, nevis kāda iepriekš pastāvoša būtne. Ādams bija „nākamā Ādama pirmtēls” (Rom.5:14); tas, kurš ienesa grēku, turpretim Kristus atnesa pestīšanu. Pēteris atsaucās uz un laboja maldīgās idejas – tādēļ brīžiem var šķist, ka viņš lieto valodu, kas netieši norāda uz iepriekš pastāvēšanu. Taču, lasot viņa rakstīto konteksta gaismā, ir pilnīgi skaidrs, ka viņš nepieturējās pie šiem uzskatiem un neatbalstīja šo mītu un to dokumentu, uz kuriem viņš atsaucās, patiesumu.

Dabiskā cilvēku vēlme mazināt mūsu pašu grēka, un cilvēces grēka, nozīmi noveda jūdaismu pie Ādama grēkā krišanas nepareizas interpretācijas. Galu galā tie sāka dēvēt Ādamu par „svētu cilvēku” un sāka ticēt tam, ka viņš kaut kādā veidā turpina dzīvot un tiks iemiesots Mesijā. Šo uzskatu popularizēja Filons, lielais ebreju filozofs no Aleksandrijas. Grāmatā „Īstenais nelabais” es parādu, ka šis sagrozītais jūdaisms ir daļēji vainīgs pie tā, ka kristietība pieņēma pagānisma uzskatus par velnu. Tas pats ir sakāms par agrīnās kristietības Mesijas-Jēzus izpratnes sagrozīšanu. Filons argumentēja, ka 1.Mozus grāmatā ir atsauces uz diviem „Ādamiem” (kas pamatojas viņa nespējā savietot 1.Moz.1:27 ar 1.Moz.2:2). Pāvils pilnībā izprata šo domu maldīgumu un īpaši atsaucas uz tām, skaidrojot, ka „pirmais Ādams” bija vēsturiskais Ādams, kuru mēs sastopam 1.Mozus grāmatā; un „otrais Ādams” ir termins, kas attiecināms uz Kungu Jēzu Kristu tikai pēc Viņa augšāmcelšanās.

Mārtiņš Hengels pieļauj, ka kristieši centās reaģēt uz jūdu idejām par iepriekš pastāvošu Toru, Gudrību un Logosu, attīstot domu par Jēzus iepriekš pastāvēšanu kā sava veida atbildi viņu pretenzijām (10). Tas nozīmētu, ka kristieši vienkārši centās padarīt Jēzu pievilcīgāku apkārtējai pasaulei, pievēršot lielāku uzmanību viņu ticības attaisnošanai un apklusinot citas alternatīvas, nekā vienkārši pasludinot biblisko Kristu. Un vēstures gaitā tik daudzi ir atkārtoti pieļāvuši šo kļūdu. Origena atbilde Celsijam, kristietības kritiķim, uzskatāmi parāda, kā, atbildot uz kristietībai izteikto kritiku, attīstījās maldīga Jēzus izpratne. Celsus apgalvoja, ka kristieši ceļ Jēzu Dieva godā, pielūdzot Viņu (kā tas citēts no Origena „Contra Celsum” 8:12). Būtu vajadzējis atbildēt, ka Jēzus pielūgsme neprasa uzskatīt viņu par Dievu – jo tie paši vārdi Jaunajā Derībā, kas lietoti par Jēzus ‘pielūgsmi’, ir lietoti arī par cilvēku pielūgsmi. Bet tā vietā Origens izvēlējās attaisnot domu, ka Jēzus ir Dievs.

C.H. Dodds sava klasiskā darba „Ceturtā evaņģēlija interpretācija” 3.nodaļā pietiekami pārliecinoši argumentē savu tēzi par to, ka Jāņa evaņģēlijs bija uzrakstīts [daļēji] tāpēc, lai, sīki izskatot, atspēkotu pirmajā gadsimtā populāro Filona mācību – un tādēļ tas satur daudzas atsauces uz viņa rakstiem. Tā, Jānis raksta, ka ebreji veltīgi pētī rakstus, jo tiem šķiet, ka tajos viņiem ir mūžīga dzīvība (Jņ.5:39) – un tas ir tieši tas, ko apgalvoja Filons. Šī pieeja palīdz mums saprast, kāpēc, piemēram, Jāņa evaņģēlija prologs ir uzrakstīts tieši tā un ne savādāk, pilns ar atsaucēm uz jūdu logosa idejām. Jāņa rakstītais mūs mulsina tikai tāpēc, ka mēs nelasām viņam iedvestos vārdus tajā vēsturiskajā vidē, kurā tie bija rakstīti – kurā Filona maldīgā mācība par logosu bija ļoti populāra. Tā, Filons apgalvoja, ka Dievam ir divi dēli, ka jaunāko Viņš sūtījis pasaulē un vecākais, logos, palika „pie Viņa” – turpretim Jāņa prologs parāda, ka logos ir abstrakta ideja, kas tika sūtīta pasaulē Dieva vienpiedzimušā Dēla, Kunga Jēzus, veidolā. Dodds parāda Jāņa pastāvīgo atsauci uz Filona rakstiem – piem., Filons noliedza jebkādu garīgas atdzimšanas iespēju, turpretim Jānis (Jņ.3:3-5) uzsver garīgas atdzimšanas nepieciešamību un iespēju Kristū. Jānis apstrīd Filona abstraktos uzskatus, rakstot, ka logos tapa miesa – reāla un materiāla, saredzama un sataustāma Kunga Jēzus personā. Filons apgalvoja, ka logos ir eņģelis – turpretim Jānis to kategoriski noliedz, sakot, ka logos tapa par reālu miesisku būtni. Tiem kristiešiem, kas apgalvo, ka Jēzus bija eņģelis – sākot no Džehovas lieciniekiem līdz tiem, kas runā par Jēzus parādīšanos kā Vecās Derības eņģelim – būtu jālabo savi uzskati, ieklausoties Jāņa pret Filonu vērstajos argumentos. Savas grāmatas 11.nodaļā Dodds atzīmē saspīlējumu starp ebreju monoteismu un grieķu mitoloģijas daudzajām dievībām. Viņš parāda, ka šīs idejas tika samierinātas, apvienojot dievības vienas ģimenes rāmjos – tā, Hermess un Apolons kļuva par Zeva dēliem, kas visi bija it kā viena Dieva izpausmes. Tas ir ļoti zīmīgi, kad mēs nododamies pētījumiem par Trīsvienības idejas nākšanu pasaulē – tā tika sagatavota augsne nelielas dievību ģimenes attīstībai, kas visa būtu viena Dieva izpausme.

Samarieši

Es gribētu dalīties ar jums teorijā, kas man šķiet zīmīga, lai izskaidrotu to, kā ebreju jēdzieni iedarbojās uz kristiešu maldīgo Jēzus uztveri. Es domāju, ka samariešu kristieši ieviesa savā teoloģijā uzskatu par Jēzu, kas pamatojās jūdu un pagānu ideju sajaukumā, kas valdīja viņu prātos pirms pievēršanās kristietībai. Vēstule ebrejiem nepārprotami domāta kā atspēkojums maldīgajai Kunga Jēzus uztverei un, kā jau tika augstāk pieminēts, Jēzu aprakstošā valoda Ebr.1 ir nepārprotama atsauce uz sākotnējām gnostiķu idejām par iepriekš pastāvošu pestītāju, kas kaut kādā veidā bija ‘Dievs’ – un vēstules autors nepārprotami atmasko šīs idejas. Es to sīkāk aprakstu savā grāmatā „Jēzus dievišķā puse”. Pēc manām domām, Vēstule ebrejiem bija domāta tieši Samarijas kristiešiem. Pirmkārt, tieši Samarijas kristieši sevi sauca par Hebraioi; ebreji izvairījās no šī vārda lietošanas(11). Un visa Vēstules ebrejiem argumentācija balstās uz tabernākulu, nevis uz Jeruzalemes templi, kuru samarieši nepieņēma. Ticīgo saraksts Ebr.11 ir ņemts no piecām Mozus grāmatām un Jozuas grāmatas, tās bija vienīgās Vecās Derības grāmatas, kuras samarieši pieņēma. Justīns (First Apology 26) un Irinejs (Against Heresies i.23.1-4) apgalvoja, ka pirmie gnostiķi bija samarieši. Džons Makdonalds savā apjomīgajā darbā „Samariešu teoloģija” parāda, ka samarieši ticēja divvienībai, diviem dieviem, kurus sauca „Patiesais” un „Godība” (12). Viņi argumentēja ar to, ka divi radīšanas stāsti 1.Mozus grāmatā bija šo divu būtņu darbs un, ka Mozus 2.Moz. 34 satika divas būtnes, abas vārdā „Jahve”. Un tomēr samarieši bija monoteisti. Viņi klāstīja savu ticību tikai vienam Dievam ļoti līdzīgi tam, kā Trīsvienības piekritēji to dara šodien – tie teica, ka Viens Dievs bija iemiesojies otrā, tā ka bija viens Dievs sava veida divvienībā (13). Manuprāt, šī grupa ebreju kristiešu droši vien pievērsās saviem sākotnējiem uzskatiem, iztēlojoties, ka Kristus ir Dieva iemiesojums. Un Vēstule ebrejiem bija adresēta tieši viņiem. Zīmīgi, ka Jāņa evaņģēlijs pievērš uzmanību samariešu tēmai un Jāņa pirmā vēstule ir pilna atsaucēm uz 1.Moz.1 un 2.Moz.34 – šos divus fragmentus, kā jau agrāk parādīts, samarieši izmantoja kā pamatojumu savai ticībai Dievu divvienībai. Iespējams, ievērības cienīgs ir tas fakts, ka Pāvils piemin viltus apustuļus, kas sauc sevi par ‘ebrejiem’, nevis Ioudaioi, jūdiem (2.Kor.11:22). Zīmīgi, ka Korintā tika atklāta „Ebreju (proti, samariešu) sinagoga” (14). Harijs Vitakers un es esam piedāvājuši neatkarīgas studijas, kas parādītu pirmajā gadsimtā pastāvējušu ‘jūdu sazvērestību’ pret Pāvilu; iespējams, šī tēze prasa mazliet lielāku piestrādāšanu, lai attiecinātu to uz šo samariešu kristiešu grupu (15).

Mūsu šodienas kontekstā visa augstāk aprakstītā nozīme ir tajā, ka Pāvils un Jaunās Derības rakstītāji-apustuļi jau tad bija pret šo domu, ka Jēzus ir Dievs. Maikls Goulders rezumē: „Ir pierādījumi tam, ka šie ‘ebreju’ misionāri ieviesa jaunas doktrīnas… baznīcās… mācību par to, ka Jēzus bija Dievs, kas kļuva par cilvēku, tā ceļot godībā un dehumanizējot Viņa zemes dzīvi” (16). Apustuļi atsaucās uz šīm samariešu un gnostiķu idejām, analizējot un sagraujot tās, kas, manuprāt, arī ir pamatā tiem fragmentiem, kurus Trīsvienības piekritēji izceļ no konteksta, lai atbalstītu savas idejas, protams, neliekoties ne zinis par visas Bībeles mācību, kas ir tieši pretēja viņu paustajiem uzskatiem. Kā es jau citviet esmu rakstījis, tādi fragmenti kā Jņ.1 un Ebr.1 viscaur uzsver, ka Jēzus nav Pats Dievs; taču, atsaucoties uz dominējošiem uzskatiem un literatūru, viņi izmanto šai literatūrā lietotās frāzes, kuras paviršie Bībeles lasītāji uztver kā pierādījumu viņu iepriekš izveidotajai trīsvienības idejai.

Ebreju uzskati par eņģeļiem

Jūdu apsēstība ar eņģeļiem iespaidoja agrīno kristiešu kristoloģiju (proti, teorijas par Kristu), tāpat kā tā iespaidoja arī velna tēmu. Tādas nodaļas kā Ebr.1 un Kol.2 veltītas tieši šim jautājumam, tās uzsver, ka Jēzus nebija eņģelis [kas šodienas Watchtower / Sargtorņa kustībai būtu plašāk jāaplūko]. Jūdu „Daniēla testaments” 6.1 aicina Izraēlu „tuvoties Dievam un eņģelim, kurš iestājās par jums, jo viņš ir starpnieks starp Dievu un cilvēkiem”. Pāvils atsaucas uz to 1.Tim.2:5, kur viņš pasvītro, ka ir „viens starpnieks starp Dievu un cilvēkiem – cilvēks Kristus Jēzus”. Šeit Pāvils nepārprotami atsaucas uz atkritēju jūdu eņģeļu mācību un labo to – tāpat kā Vēstules ebrejiem 2.nodaļa pasvītroti uzsver, ka Jēzus bija cilvēks nevis eņģelis un, ka Viņš ir vienīgais starpnieks starp Dievu un cilvēkiem. Ēnoha grāmatā 3 [ ko sauc arī par „Ebreju Ēnoha grāmatu”] daudz rakstīts par eņģeli vārdā Metatrons, „klātbūtnes princi”, „mazāko Jahvi”, kurš parādījies Mozum kā Jahve 2.Moz.23:21, sēdējis „godības tronī” un tml. (3.Ēnoha 10-14). Agrīnā ebreju kristietība šķiet maldīgi pierakstījusi šīs idejas Jēzum, kas rezultātā noveda pie domas vispirms, ka Jēzus bija eņģelis un pēc tam pilnībā izvērtās Trīsvienības mācībā. Danielou grāmatas par kristiešu doktrīnas attīstību visa 4.nodaļa ir veltīta tam, lai izpētītu kā jūdu uzskati par eņģeļiem faktiski noveda pie Trīsvienības (17). Pāvils nemēdza atklāti apgalvot, ka viss tas, kam jūdi ticēja, bija nepareizi; viņš atzina, ka atkrišanas pamatā bija patiesā un nepatiesā sajaukums. Viņš runā par to, ka Jēzus patiesi ir paaugstināts un sēž pie Dieva labās rokas (Rom.8:34) un Dievs Viņam dāvinājis Vārdu pāri visiem vārdiem tāpat kā eņģelim 2.Mozus grāmatā (Fil.2:9-11); bet visa teiktā būtība ir tajā, ka, neskatoties uz pamatotu līdzību ar jūdu uzskatiem, patiesībā Jēzus nav eņģelis. Viņš fiziski nāca pasaulē caur Mariju („Dievs sūtīja Savu Dēlu, dzimušu no sievas”, Gal.4:4) un kā Dieva vienpiedzimušais Dēls ir daudz varenāks par eņģeļiem. Valoda Ebr.1:3-6 nepārprotami atsaucas uz Metatrona mītu un skaidri parāda tā neatbilstību Jēzum. Jo Jēzus tiek aprakstīts kā „Viņa godības atspulgs un būtības attēls, nesdams visas lietas ar Savu spēcīgo vārdu un izpildījis šķīstīšanu no grēkiem, ir sēdies pie Majestātes labās rokas augstībā; ar to Viņš kļuvis tik daudz varenāks par eņģeļiem, cik daudz pārāku par tiem Viņš mantojis Vārdu. Jo kuram eņģelim gan jebkad Viņš teicis: Mans Dēls Tu esi, šodien Es Tevi esmu dzemdinājis. Un atkal: Es Viņam būšu par Tēvu, un Viņš Man būs par Dēlu. Un, kad Viņš pirmdzimto atkal ieved pasaulē, Viņš saka: un visi Dieva eņģeļi Viņu lai pielūdz”.

Džeimss Dans citē Tertuliānu, Justīnu, Epifaniju un Klementu kā tos, kas ticēja, ka Jēzus bija eņģelis: „tā arī ebreju otrā un trešā gadsimta kristieši īpaši apliecināja, ka Kristus bija eņģelis vai erceņģelis… Justīna Jahves eņģeļa identifikācija ar [šķietami] iepriekš pastāvošo Kristu” (18). Tieši šī jūdu apmātība ar eņģeļiem, kā arī vēlme padarīt Jēzu saprotamu kā eņģeli, noveda pie domas, ka Viņš personīgi ir iepriekš pastāvējis un nav gluži kā cilvēks. Un tas arī izskaidro īpašu un atkārtotu Jaunās Derības uzsvaru uz to, ka Kungs nebija eņģelis, ka tāpēc ka Viņš bija cilvēks un ne eņģelis Viņš ir padarīts daudz pārāks par eņģeļiem (Fil.2:9-11; Kol.1:16; 2:8-10; Ebr.1; 1.Pēt.1:12; 3:22; Atkl.5:11-14). Tas pats attiecas arī uz Melhisedeku, kuru Kumrānas sadraudzība un raksti uzskatīja par erceņģeli. Vēstulē ebrejiem teikts, ka viņš bija cilvēks („Redziet, cik liels ir tas [cilvēks, grieķu tekstā]…, Ebr.7:4) – bet ne eņģelis. Viņš bija Kristus priekšnojauta, nevis Pats Kristus. Liekas, ka stāsts par Melhisedeku Vēstulē ebrejiem ir faktiski pilns ar netiešām atsaucēm uz kumrāniešu apgalvojumiem, ka Melhisedeks bijis eņģelis un ir kaut kādā veidā Mesija. Diemžēl jāsaka, ka pārāk daudzi Trīsvienības piekritēji šodien pieļauj to pašu kļūdu, ko pieļāvuši jūdi, sakot, ka Melhisedeks kaut kādā veidā bijis Pats Jēzus. Vēl sīkāk mēs aplūkojam šo uzskatu nodaļā 1-13. Kumrānas jūdu apmātība ar eņģeļiem bija nepārspējama – viņu priekšstatos arī Gabriēls kaut kādā veidā bijis iepriekš pastāvošais Mesija. Paturot to prātā, šķiet, ka aprakstam, kurā eņģelis Gabriēls paziņo Marijai, ka viņa taps grūta un dzemdēs Jēzu, ir lemts parādīt, ka Gabriēls un Jēzus nav viena un tā pati, bet ir divas pilnīgi atšķirīgas personības (Mt.1:20,24; 2:13,19; Lk.1:11,19,26-38; 2:9).

Ebreji ticēja, ka shekinah, fiziskā godības gaisma, spožums, kas asociējās ar tabernākulu, bija kaut kādā veidā personiska būtne, kas saistīta ar Mesijas tēlu. Pāvils sagrauj šo domu 2.Kor.3:17,18, kur viņš saka, ka shekinah, kas bija redzama Mozus sejā, bija Vecās Derības izzūdošā godība, kas izbeidzas līdz ar Kristus godības parādīšanos. Tādējādi, Pāvils vēršas pret jūdaismā izplatīto domu, sakot, ka Kungs Jēzus nav shekinah, bet ir pārāks par to. Patiesi, viņš it bieži uzsver šo pašu domu, ka Kunga Jēzus paaugstināšana, augstā godā celšana notika Viņa augšāmcelšanas un pacelšanās debesīs laikā. Viņš kļuva par „godības Kungu”, pateicoties izciestajām ciešanām, un saņēma šo godību augšāmcelšanas un pacelšanās debesīs laikā. Ja Kunga godība būtu pastāvējusi pirms tam, tad zūd Jēzus augšāmcelšanās brīnums un tā personiskā nozīme Jēzum; doma par ciešanām un godā celšana pēc tām kā piemērs mums, tiek pilnīgi zaudēta. Taču tieši šī tēma nemitīgi atkārtojas Pāvila iedvesmā dotajos rakstos. Starp citu, ievērojiet, ka aprakstot shekinah mākoni, kurā uzturējās eņģelis, Pāvils to sauc vienkārši par ūdeni, jo virs Sarkanās jūras tas simbolizēja Izraēla kristības „uz Mozu”, kad Izraēla tēvi „visi bijuši apakš padebeša [ūdens virs tiem] un visi gājuši caur jūru [ūdens no abām pusēm]” (1.Kor.10:2). Mozus un nevis shekinah mākonis bija Kristus prototips. Taču Justīns Martīrs un daudzi citi pavirši Bībeles lasītāji, kas ķērās pēc Bībeles, lai attaisnotu savas jau iepriekš pieņemtās trīsvienības idejas, ir interpretējuši šo mākoni kā eņģeli, kas, pēc to ieskatiem, bija Jēzus. Vēstules ebrejiem 1.nodaļā skaidrots, ka Vecās Derības laikos Dievs runāja caur eņģeļiem un praviešiem – bet ne caur Savu Dēlu. To Viņš sāka darīt tikai Jēzus cilvēcīgās kalpošanas laikā. Un šī doma jau pati par sevi novērš jelkādu iespēju domāt, ka Vecās Derības eņģelis varētu būt Kungs Jēzus. Varētu nodoties pārdomām, kāpēc Jānis cenšas, cik spēdams, parādīt „miesā nākušo Jēzu Kristu”, un kāpēc viņš nosoda tos, kas to noliedz (2.Jņ.7-9). Man liekas, ka viņa pievērstie ticīgie bija sacēlušies pret jūdu centieniem interpretēt Jēzu jūdaisma eņģeļu apsēstības garā, kā arī visa pastāvēšanas dabu; to pašu ķecerību, pret kuru vērstas Pāvila vēstules ebrejiem un kolosiešiem. Lūk, jūdu uzskati par eņģeļiem, kuri parādījās Ābrahāmam. Josifs saka, ka viņi „lika viņam noticēt, ka viņi tiešām ēda” (Antiquities 1.197); Filons apgalvo, ka „kaut arī viņi ne ēda, ne dzēra, tie radīja tādu iespaidu, it kā viņi to darītu” (Abraham 118). Bībelē vienkārši teikts, ka tie ēda. Un ka Jēzus arī ēda pēc augšāmcelšanās. Jānis pasvītroti uzsver, ka Kungs Jēzus bija taustāms, ka mācekļi viņu aptaustīja un sajuta Viņu (1.Jņ.1:1-4); un ka Viņa nāve arī bija pilnīgi reāla (1.Jņ.1:7; 2:2; 4:10; 5:6-9). Un viņš uzstāj, ka tas „no sākuma bija”, norādot uz to, ka tagad jaunas idejas sāk parādīties kristiešu draudzēs par Jēzus dabu. Tas jau pats par sevi parāda, ka jautājums par to, kas ir Jēzus, ir ļoti svarīgs; ka Kristus bija un ir īstenais Kristus, Jānim bija izšķirošais jautājums, tāpat kā tas ir arī man. Tāpēc arī tapa šī grāmata. Iedvesmā rakstošais apustulis neignorēja šīs jaunās idejas kā labas gribas pārpratumus. Viņš tās noraida visstingrākajā veidā.

Jūdu uzskati Logosa sakarā

Liela nozīme ir tikusi piešķirta līdzībai starp Jņ.1:1-3 un jūdu ‘Gudrības’ literatūru. Jūdaisma ticējumos pastāv vairāki starpnieki starp Dievu un Izraēlu – Gudrība, Shekinah [godība], Logos / vārds. Tora [bauslība] bija kļuvusi tik paaugstināta un personificēta, ka par to runāja gandrīz vai kā par atsevišķu ‘Dievu’ (19). Jānis un Pāvils ņem šos vārdus un izskaidro to patieso nozīmi – Jēzus ir Dieva godība [shekinah], vienīgi Viņš ir patiesais starpnieks starp Dievu un cilvēku (1.Tim.2:5). Akcentējot to, ka starpnieks ir „cilvēks Jēzus Kristus”, Pāvils vienlaicīgi atmet arī grieķu domu par pārcilvēciska starpnieka starp pasauli un tās radītāju pastāvēšanu, kuru dažkārt sauc arī par „otro Dievu”. Un kas attiecas uz Logosu, tad Jānis savā prologā skaidro, ka Dieva vārda tēma Vecajā Derībā galu galā bija par Jēzu un, ka ‘vārds’ tapa miesa Jēzus personā, Viņa dzīvē un nāvē. Šo apstākļu zināšana palīdz mums saprast, kāpēc Jānis šķiet lietojam ļoti ‘dievišķu’ valodu, runājot par logosu. Viņs to dara, atsaucoties uz maldīgajiem jūdaisma uzskatiem un parādot, ka patiesība slēpjas Jēzū.

Jūdu ietekme uz ‘iepriekš pastāvēšanas’ ideju

Maldīgais jēdziens par Kunga Jēzus burtisku iepriekš pastāvēšanu un tad iemiesošanos vai no jauna iemiesošanos, bija pagānu ideja, kas bija kļuvusi populāra jūdaismā ap Kristus laiku. Faktiski ceļš uz Trīsvienību aizsākās, kad Justīns un citi ‘baznīcas tēvi’ sāka mācīt, ka Jēzus personīgi ir iepriekš pastāvējis – kaut gan sākotnēji viņi noliedza, ka Viņš ir Pats Dievs. Kumrānas sekta, daži no kuras sekotājiem kļuva par pirmajiem kristiešiem, ticēja, ka „Taisnības Skolotājs” iepriekš pastāvējis bijušo praviešu kārtā un ir to iemiesojums. Tas izskaidro, kāpēc viņi domāja, ka Mesija agrāk bija iemiesojies Mozū, Ēlijā un praviešos. Tajā arī rodams izskaidrojums pantiem Mt.16:14-18. Jēzus vaicā, ko ļaudis domā, kas Viņš esot – un mācekļi atbild, ka vairuma domās Jēzus no Nācaretes ir Ēlijas, Jeremijas vai kāda no praviešiem iemiesojums. Tieši tā 1.gadsimta jūdaisms iztēlojās nākamo Mesiju (20). Tādējādi, pūļa uzskatos Jēzus patiesi bija Mesija – taču tāds „Mesija”, kādu viņi to bija agrāk iedomājušies. Šo pantu nozīme ir Pētera apstiprinājumā, ka Jēzus, kuru viņš pieņēma par Mesiju, nebija kāda iepriekš pastāvējuša pravieša iemiesojums, bet gan Dieva vienpiedzimušais Dēls. Starp citu atzīmējiet sev, ka maldīgā iepriekš pastāvēšanas doktrīna ir saistīta ar pagānu mītu par iemiesošanos un pārmiesošanos. Ja, piemēram, Jēzus patiesi būtu pastāvējis Vecās Derības laikos, tad Viņam kaut kādā veidā būtu bijis jāpārmiesojas Marijas dzemdē.

Kungu Jēzu ļoti priecēja Pētera vārdi, kas noliedza visas šīs idejas un teica, ka Jēzus ir dzīvā Dieva Dēls; un viņu gluži tāpat iepriecina mūsu ticība Viņam kā patiesajam Dieva Dēlam, nevis kādai iepriekš pastāvējušai būtnei, kas kaut kādā veidā bija iemiesojusies Marijā. Jēzus, kurš līdz pat šai dienai ļoti labi atceras savu agro bērnību ar Mariju, ļoti labi zina, ka Viņš nav iepriekš pastāvējis. Arī mēs, jūs un es, ļoti labi zinām, cik nepatīkami ir apzināties, ka mūsu izcelsme un pati būtība tiek nepareizi izprasta, un dzirdēt citus apgalvojam, ka viņu maldīgās domas par mums ir patiesas. Tas varbūt nenozīmē, ka mēs uzreiz pārtrauktu attiecības ar viņiem vienīgi šī iemesla dēļ – taču pilnīgi skaidrs, ka mūsu paustā Jēzus dabas un būtības pareizā izpratne priecē Viņa sirdi un padara mūsu attiecības daudz tuvākas. Tā es skatos uz jautājumu „Cik svarīgi ir atteikties no domas par iepriekš pastāvošu Jēzu?”. Es nevaru pateikt, kā Viņš tiesas dienā izvērtēs vīrus un sievas, kaut gan ir zināms, ka daudzi sacīs tanī dienā: „Kungs! Kungs!” un sapratīs, ka viņi nekad nav Viņu pazinuši un Viņš tos nekad nav pazinis (Mt.7:22,23). Es tikai varu teikt, ka pareiza mūsu Kunga dabas izpratne bagātinās mūsu abpusējās attiecības ar Viņu – un tieši tajā slēpjas mūsu sekošanas Viņam būtība.

No Apustuļu darbu 8.nodaļas mēs zinām, ka samarieši veidoja ievērojamu agrīnās kristiešu sadraudzības daļu. Taču visi pievērstie tiecas kādreiz atgriezties pie saviem iepriekšējiem ticējumiem vienā vai otrā aspektā. Arī samariešu ticējumos Mesijam bija jābūt kāda pravieša, un proti, Mozus reinkarnācijai (Jņ.4:19,25). Tādēļ, iespējams, ka doma par iepriekš pastāvošu Kristu / Mesiju attīstījās arī tādēļ, ka agrīnie jūdu un samariešu pievērstie atgriezās pie saviem iepriekšējiem ticējumiem par Mesiju. Jo šādi uzskati šķita vairāk pieņemami par radikālo domu, ka neizglītots jūdu skuķis vārdā Miriāma kādā attālā Galilejas nostūrī patiesi ieņēma bērnu tieši no Visuvarenā Dieva. Tādi dokumenti kā „Pētera sprediķi” un „Ebreju evaņģēlijs”, kas nav Dieva iedvesti, arī maldīgi saista Jēzu ar Mozus, Ēlijas un tml. reinkarnācijām. Ir pilnīgi skaidrs, ka doma par iepriekš pastāvoša Jēzus reinkarnāciju sakņojas pagānismā un ķecerīgajā jūdaismā. Jēzus kā cilvēka apraksti zaudē jēgu, ja patiesībā Viņš ir iepriekš pastāvējis kā Dievs pirms miljoniem gadu. Viņa apraksti kā „piedzimuša” (Mt.1:16,20) nekādi neliecina par iepriekšēju pastāvēšanu. Un visi Kunga Jēzus vārdi un Viņa uzvedība būtu jāuzskata par apzinātu maldināšanu, ja Viņš patiesi būtu bijis jau iepriekš pastāvošs Dievs. Nav ne mazāko mājienu par ticību iepriekš pastāvošam Jēzum līdz otrajam gadsimtam, kad parādās Justīna raksti – un viņš attīsta šo domu tikai sarunā ar jūdu Trifonu. Bībeles apraksti par Kunga ieņemšanu un piedzimšanu ir nepārprotamā pretstatā ar kaut kādu iepriekš pastāvēšanas domu. Šī pretruna liek Trīsvienības piekritējiem izteikt visneiespējamākos apgalvojumus. Tā, piemēram, Kennets Vuests, viens no vadošajiem evaņģēlistiem un Trīsvienības piekritējiem, raksta: „Jēzus radies mūžīgajā ģenerācijā kā Dieva Dēls no Tēva dzemdībās, kas nekad nenotika, jo Viņš ir bijis vienmēr” (21). Tie ir bezjēdzīgi vārdu sakopojumi – kurus izraisa vēlme vērtēt Trīsvienības ideju augstāk par Dieva vārdu. Un šo neiedomājamo apgalvojumu viņš publicē grāmatā ar nosaukumu: „Lielās patiesības, pēc kurām jādzīvo”. Neviens, kas dzīvos pēc tādām patiesībām, negūs patiesa garīguma uzvaru.

Mums ir atkal un atkal sev jāatgādina, ka, lasot Bībeli, mēs lasām literatūru, kas saistīta ar to laiku, kurā tā bija rakstīta un kura brīvi lieto tos vārdus un izteicienus, kas bija apgrozībā tolaik, nesniedzot zemteksta piezīmes 21.gadsimta lasītājiem. Visa iepriekš pastāvēšanas valoda Debesīs ir jāsaprot, piemērojoties tā laika apstākļiem, kad tā pirmo reizi tika pielietota Bībeles rakstīšanas laikā. „Kad jūds gribēja kaut ko apzīmēt kā iepriekš nolemtu, viņš runāja par to kā jau ‘pastāvošu’ debesīs” (22). Par Mozu (it īpaši grāmatā The Testament of Moses 1:13,14), Toru un tml. visos jūdu rakstos tiek runāts tā laika apgrozībā esošajā valodā. „Iepriekš pastāvēšanas piedēvēšana nozīmē vislielākās reliģiskās nozīmes piešķiršanu. Rabīnu teoloģija runā par Bauslību, Dieva godības troni, par Izraēlu…kā par lietām, kas jau bijušas [pie Dieva] pirms pasaules radīšanas. Tas pats attiecas arī uz Mesiju…rakstos Pesikta Rabbati 152b ir teikts, ka „Ķēniņš Mesija ir dzimis no pasaules radīšanas sākuma, jo Viņš parādījās Dieva prātā pirms pasaules radīšanas”. Tas nozīmē, ka kopš mūžības Mesijas nākšana bija Dieva nodomā, ka Viņam jānāk un jādara Savs darbs pasaulē, lai „izpildītu Dieva mūžīgās glābšanas nodomu” (23). Mums nav jālasa Jaunā Derība ar grieķu / rietumnieciskās uztveres acīm, mums ir jācenšas to izprast, savietojot to ar oriģinālo jūdu / ebreju domāšanas veidu. Tieši nespēja to izprast ir izraisījusi trīsvienības un ar to saistīto maldīgo uzskatu rašanos. Tā, kad mēs lasām, ka Jēzus bijis „pie” Dieva, grieķu /rietumnieciskajā skatījumā tas nozīmē, ka Viņš burtiski sēdējis Dievam blakus. Taču atkal un atkal ebreju Bībelē doma par kāda būšanu „pie” nozīmē [saskaņā ar Brown, Driver and Briggs Hebrew Lexicon, p.768] „būt kāda apziņā, zināšanās, atmiņā vai nodomā”. Tā Ījabs runā par to, kas Dievam par viņu ir prātā, ko Viņš par Ījabu ir nolēmis (Ījaba 23:14). Tā, „Dāvidam bija uz sirds – celt Tā Kunga, Israēla Dieva, Vārdam namu” (1.Ķēn.8:17; 2.Laiku 6:7) – un ir vēl daudz citu līdzīgu piemēru (4.Moz.14:24; 1.Ķēn.11:11; 1. Laiku 28:12; Ījaba 10:13; 15:9; 23:10; 27:11; Ps.50:11; 73:23). Tieši atteikšanās lasīt Bībeli tās ebreju kontekstā ir novedusi pie tik lielas nesaprašanas un pie maldīgu mācību un nostāju pieņemšanas, kuras neiztur nekādu kritiku, kad tos savieto ar nopietnu Bībeles teksta studēšanu.

Jau pati doma par to, ka cilvēciska būtne ir Pats Dievs, vai par personas iepriekš pastāvēšanu ir kā viena, tā arī otra raksturīga helēņu / grieķu domāšanas veidam, bet ne ebreju. „Kad jūds runāja par iepriekšēju nolemtību, viņš domāja par to, kā par „pastāvošu” augstākajā dzīves sfērā… šis tipiskais jūdu iepriekšējas nolemtības jēdziens atšķiras no grieķu iepriekš pastāvēšanas domas ar to, ka tajā dominē „iepriekš pastāvēšana” Dieva perspektīvajā plānā” (24). Jņ.1:1-3 runāts tieši par to – logos, kas jau iepriekš pastāvēja kā Dieva mērķis. Zīmīgi, ka ‘apokalipses’ jēdziens ir atsauce uz jūdu domu par iepriekš nolemtajām lietām jau „pastāvošām” Debesīs pie Dieva; jo ‘apokalipse’ burtiski nozīmē ‘atklāsmi’, tā atklāsmi, kas ir [Debesīs]. Šajā nozīmē ticīgais vai ticīgā pēc augšāmcelšanās saņems to, kas gaida viņu Debesīs (2.Kor.5:1; Kol.1:5; Mt.25:34). Šī iemesla dēļ ebreju valodā iespējama pagātnes formas lietošana, runājot par to, kas būs nākotnē (piem., Jes.5:13; 9:2,6,12; 10:28; 28:16; 34:2; 1.Moz.15:18 salīdz. ar Ap.d.7:5). Tādējādi, lietas var „pastāvēt” pirms to radīšanas: „Visas lietas bija un ir radītas” (Atkl.4:11). Un tā, kad Kungs Jēzus runā par skaidrību, kas Viņam bija pie Tēva pirms pasaule bija (Jņ.17:5), tur nav nekāda mājiena uz to, ka Viņš tādēļ būtu pastāvējis godībā no paša sākuma. Viņš nelūdz atjaunot to skaidrību, kas Viņam ir bijusi, kā to sludina Trīsvienības mācība; tā vietā Viņš lūdz, lai Dievs dotu Viņam to skaidrību, kuru Dievs no sākuma bija iecerējis Viņam dot. Zīmīgi, ka grieķu valodā ir vārds, kurš speciāli attiecas uz personisku, burtisku iepriekš pastāvēšanu: prouparchon – un tas ne reizi nav lietots attiecībā uz Kungu Jēzu.

Ebreju uzskati par Ādamu

Pirmajā gadsimtā ebreju vidū izplatījās prātojumi, ka Ādams varētu būt atkal iemiesojies Mesijā. Pāvila atsauces uz Ādamu un Kristu Rom.5:12-21 un 1.Kor.15:45-47 ir vērstas uz šīs domas atspēkošanu. Pāvils uzsver, ka nē, Ādams un Jēzus ir pilnīgi atšķirīgi. Jēzus ir pārāks par Ādamu, Viņš sasniedza to, ko nesasniedza Ādams, kaut gan arī bija „cilvēka Dēls”. Un šis Pāvila liktais uzsvars pārliecinoši noliedz Jēzus iepriekš pastāvēšanu Ādamā, vai jebkurā citā. Jo Pāvils pasvītroti pretstata šiem ebreju pārspriedumiem Kunga Jēzus cilvēciskumu. Slavinājuma panti Fil.2:6-11 patiesībā ir līdzību un atšķirību izklāsts starp Ādamu un Jēzu – un atšķirībā no Ādama Jēzus netīkoja pēc līdzības ar Dievu (1.Moz.3:5). Arī tuksneša kārdinājumu pieraksti šķiet domāti līdzību un atšķirību starp Ādamu un Jēzu izgaismošanai – abi tika kārdināti, Ādams ēda, Jēzus atteicās ēst; abiem apkārt bija zvēri un eņģeļi (Mk.1:13).

Kunga Jēzus dabas nepareiza izpratne saistās ar grēka un visas dabas, kā arī nepieciešamības pēc grēku izpirkšanas maldīgas izpratnes. Pirmā gadsimta ebreju prātojumi par Ādama iemiesošanos Mesijā saistās ar domu, ka Ādams kaut kādā veidā bija bez grēka. „Ēnoha grāmata” noveļ vainu par cilvēka grēkā krišanu uz [šķietamajiem] eņģeļiem 1.Moz.6, tā vietā lai tajā vainotu Ādama grēku Ēdenē; un daži agrīnie ebreju kristieši līdzīgi noliedza Ādama vainu, uzkraujot vainu par cilvēces problēmām uz šķietamo eņģeļu zemes apmeklējumu [pamatojoties uz maldīgo 1.Moz.6 interpretāciju] (25). Visā tajā ir redzama atteikšanās uztvert grēka būtību un mazināt cilvēku atbildību par grēku, drīzāk uzveļot to šķietami kritušajiem eņģeļiem. Vismaz psiholoģiskajā līmenī izskatās, ka tas arī ir pamatā nepareizajai 1.Moz.6 interpretācijai. Es par to esmu sīkāk rakstījis grāmatas „Īstenais nelabais” 5.nodaļā. Šī nespēja saskatīt grēka dabas un nozīmes svarīgumu noveda pie nepareizas izpratnes par to, kā būtu sasniedzama glābšana. Pēc gnostiķu domām, cilvēci bija jāglābj vienkārši kādam „dievišķam cilvēkam”, kas nolaistos uz zemes un tad paceltos atpakaļ Debesīs (skat Naasenes psalmu un Ipolītu grāmatā Refutations 5.6-11). Bībeles tēlojums ir krasi atšķirīgs. Kungs Jēzus dzimis no vienkāršas sievietes, cilvēks ar visiem mums piemītošajiem kārdinājumiem (Ebr.2:14-18; 4:15,16), un tikai caur Viņa cīņu pret grēku līdz pat nāvei ir iespējama mūsu pestīšana. Šis tēlojums krasi atšķiras no populārās kristietības zīmētās ainavas, kurā [gluži tāpat kā gnostiķu teorijā] kāds pestītājs, kas nav cilvēku dabas, pestīja mūs, vienkārši dodamies ceļojumā no Debesīm uz zemi un atkal atpakaļ uz Debesīm. Tāda teorija raksturo arī Dievu – vai Viņš tiešām piedotu mums visu to, ko mēs Viņam esam nodarījuši, tikai tāpēc, ka kāds devies ceļojumā no Debesīm uz zemi un atkal atpakaļ? Vai Bībeles Dievs patiesi ir tik formāls un tik viegli apmierināms ar rituālu rituāla pēc? Milzīgā vieta, kas Jaunajā Derībā ir ierādīta Jēzus nāvei un augšāmcelšanai, norāda uz to, ka tās rakstītāji pilnīgi skaidri noliedz gnostiķu idejas par kaut kādu dievišķu pestītāju, kas nolaižas no Debesīm un tad atkal paceļas Debesīs mūsu pestīšanas nolūkā. Taču šī maldīgā ideja ir vispārpieņemtās kristiešu teoloģijas pamatā – neskatoties uz to, ka tā pilnīgi devalvē krustu un augšāmcelšanos. Jāņa ideja ir, ka Kungs Jēzus tika ‘paaugstināts’ krustā, taču ‘paaugstināts’ ir vārds, ko lieto, lai apzīmētu celšanu Dieva godā vai Dieva veiktu apskaidrošanu (Jņ.3:14 utt. visur atbalsta šo ideju). Kunga pacelšanās Debesīs, tādējādi, nebija ‘atgriešanās mājās’, kā to prasītu gnostiķu iepriekš pastāvēšanas ideja; tā bija brīnišķīga „cilvēka Kristus Jēzus” paaugstināšana no zemes uz Debesīm kā Viņa vispārākā sasnieguma atzīšana. Pilnīgi pareizs ir sekojošais komentārs: Kristus dievišķības dogma pārvērta Jēzu helēņu pestītāj-dievā un izvērtās par mīta izplatīšanu, kura ēnā vēsturiskais Jēzus pilnīgi izzuda” (26).

Tālāk, Kungs Jēzus tiek tik daudzējādā veidā likts mums par piemēru, kuram mums jāseko - ko nekādi nevarētu prasīt, ja tas attiektos uz kādu kosmisku būtni, kas nolaidusies pie mums no Visuma. Tāpat kā Jēzus pēc sava rakstura bija neredzamā Dieva attēls (Kol.1:15; 2.Kor.4:4), tā arī mēs esam aicināti apģērbt jauno cilvēku pēc viņa Radītāja tēla (Kol.3:10), lai taptu pārvērsti Viņa paša līdzībā no spožuma uz spožumu (2.Kor.3:18), „atjaunodamies savā garā” (Rom.12:2), lai mēs taptu līdzīgi sava Pestītāja Jēzus tēlam (Rom.8:29; 1.Kor.15:49). Tādējādi, mūsu atpestīšanas process caur nevainojamo Jēzus raksturu kļūst par personīgu paraugu katram no mums, kas šī procesa rezultātā esam saņēmuši pestīšanu. Un tikai pēc tam, kad Jēzus bija veiksmīgi paveicis savu pestīšanas darbu, Viņš tika ‘padarīts’ par visa Kungu (Rom.1:4; Ap.d.2:36). Tas nemaz neatgādina gnostiķu un trīsvienības piekritēju ideju par iepriekš pastāvošu visa Kungu, kas nolaižas uz zemes virsu. Un tad, viņu teorija kļūst vēl neskaidrāka, kad viņi apgalvo, ka eņģeļu parādīšanās uz zemes Vecās Derības laikos [piem., Eņģelis, kas bija ar Izraēlu tuksnesī] faktiski bija Jēzus parādīšanās uz zemes. Ja tā, tad kad Jēzus nolaidās uz zemes, lai glābtu ļaudis? Vai Viņš parādījies vairākkārt…? Kāpēc katrs no šiem apmeklējumiem nevarēja glābt cilvēkus? Doma par Kungu Jēzu kā Vecās Derības eņģeli ir vienkārši nesavietojama ar Rakstiem un ir jāatmet līdz ar visiem gnostiķu iespaidā radītajiem uzskatiem par Viņu. No Ap.d.14:11 mēs zinām, ka pirmajā gadsimtā ļaudīs mājoja ticība, ka dievi nokāpj zemē pie cilvēkiem cilvēku izskatā; un Trīsvienības teorija vienkārši atspoguļo to faktu, ka vājie kristieši agrīnajos gadsimtos tiecās piemērot kristietību saviem jau pastāvošajiem uzskatiem.

Sajūsmas pilna valoda

Zinātnieki, kuri pētī un analizē Jaunās Derības laiku, kā arī pirms tiem rakstīto ebreju literatūru, skaidri redz, ka uz Jēzu attiecināmā dievbijīgā valoda ir faktiski aizgūta no jūdaisma. To jau varēja sagaidīt, jo Jaunās Derības rakstītāji un agrīnie kristieši bija galvenokārt ebreji. Jūdaisms ir devis dievišķos titulus Mesijai, runājot par Viņu dievišķā valodā (27) – taču bija pilnīgi skaidrs, ka tas nebūt nenozīmēja, ka ebreji pielīdzinātu Mesiju Dievam, jo viņi bija pasaulē viskvēlākie monoteisti. Ja pirmā gadsimta ebrejus prasītu atteikties no monoteisma un pieņemt Trīsvienību, kāpēc Jaunajā Derībā nav ne miņas no nesaskaņām ko tāda prasība izraisītu? Kāpēc Pāvils nerunā par to, kā viņš ar to cīnījies? Jo arī šodien Trīsvienības sludinātāju uzskati ir lielākais klupšanas akmens ebreju auditorijā. Larijs Hurtado rezumē: „Faktiski visa agrīno kristiešu kristoloģijas retorika ir aizgūta no viņu apkārtējās vides” (28). Mēs, protams, rīkojamies tieši tāpat – mēs nosaucam daudzsološu jaunu futbolistu par „nākamo [Bekhemu]”, vai nosaucam kāda cita vārdu, kas ir šā brīža futbola zvaigzne. Līdzīgā veidā vārdkopa „[god]bijību iedvesošs” kļuva ļoti populāra kā visaugstākās pakāpes apzīmējums 1990.gadu beigās. Mēs lietojam tos sajūsmas un slavināšanas vārdus, kas ir raksturīgi mūsu laikam. Tādējādi, lasot Jauno Derību šai kontekstā, Kungu Jēzu aprakstošā augsti godbijīgā valoda nemaz neasociējās ar Trīsvienības piekritēju apgalvojumu, ka Jēzus ir pielīdzināms Dievam. Tikai tāpēc ka laika gaitā jūdaisms un kristietība arvien vairāk attālinājās un nākošās ne-ebreju kristiešu paaudzes aizmirsa sākotnējo kontekstu, kurā šie godbijīgie termini tika lietoti, tie attiecīgi tika sajaukti ar pagānismā dzimušajām idejām par dievu nolaišanos zemē no debesīm un tml.

Ebreju ietekmes apjoms

Varētu rasties jautājums, vai tik es nepārspīlēju ķecerīgās jūdu domāšanas ietekmi uz ķecerīgo kristiešu domāšanu pirmajā gadsimtā. Taču ir pietiekami daudz pierādījumu tam, ka tāda ietekme bija vērojama citās teorijas un prakses jomās pat agrīno ne-ebreju baznīcu vidū. „Sabata upurēšanas dziedājumi” bija dokuments, ko lietoja Kumrānas sadraudzība, apgalvojot, ka Kumrānas sadraudzības Dieva slavināšanas dziedājumi atspoguļojot eņģeļu koru Dieva slavēšanas dziedājumus. Viņi redzēja sevi slavinām Dievu „eņģeļu mēlēs”. Līdzīga doma rodama arī „Ījaba testamentā”, kas arī izmanto teicienu „eņģeļu mēlēs”, aprakstot kā Ījaba meitu slavināšana izklausījās kā eņģeļu slavināšana. Abos šajos apokrifiskajos sacerējumos ir sastopamas daudzas frāzes, kuras Pāvils lieto, kritizēdams korintiešu domas par ‘runāšanu mēlēs’: „zinātu visus noslēpumus (1.Kor.13:2)…viņš garā runā noslēpumus (1.Kor.14:2)…tas runā Dievam (1.Kor.14:2)…dziedāt garā (1.Kor.14:15)… garā slavē (1.Kor.14:16)…katram ir psalms (1.Kor.14:26)” (29). Tādēļ šķiet, ka ne-ebreju izcelsmes korintieši bija nokļuvuši ķecerīgo jūdu viltus mācītāju iespaidā , kas mudināja tos lietot sajūsmas pilnas frāzes, apgalvojot, ka viņi runā „eņģeļu mēlēs”. Un Pāvils centās novirzīt tos atpakaļ pie runāšanas mēlēs mērķa – proti, sludināšanas svešvalodās. Ar to es gribu teikt, ka pat ne-ebreju baznīcā Korintā bija jūtama ievērojama jūdu viltus mācītāju ietekme. Tādēļ nav brīnums, ka arī Kunga Jēzus dabas un personības izpratnē, kas bija jaunās kristiešu reliģijas pamata jautājums, bija vērojama tik apjomīga ebreju domāšanas ietekme.

Piezīmes

Larry Hurtado, One God, One Lord: Early Christian Devotion and Ancient Jewish Monotheism (London: T. & T. Clark, 2003), pp.71-92.
N.A. Dahl, „Christ, Creation and the Church” in The Background of the New Testament, ed.W.D. Davies and D. Daube (Cambridge: C.U.P., 1964), pp.422-443.
Vincent Taylor, The Person of Christ in N.T. Teaching (London: Macmillan, 1959), p.62.
Pierādījumi doti: Rudolf Bultmann, Theology of The New Testament (New York: Scribner’s, 1965), Vol.1, pp.132,176,178.
See J.Moffatt, The Epistle to the Hebrews (Edinburgh: T. & T. Clark, 1924), pp.11,38; C.K. Barrett, The New Testament Background (San Francisco: Harper Collins, 1989 ed.), pp.174-184.
Arthur Gibson, Biblical Semantic Logic (Oxford: Basil Blackwell, 1981), p.26. Tā paša jautājuma ilustrējumi arī Jmaes Barr, The Semantics of Biblical Language (Oxford: O.U.P., 1961).
Skat manu „Īstenais nelabais”, 1. nodaļu.
John Macdonald, The Theology of the Samaritans (Philadelphia: Westminster Press, 1964), p.162.
References in James Dunn, Christology in the Making Iphiladelphia: Westminster Press, 1980), p.100.
Martin Hengel, Acts and the History of Earliest Christianity (London: S.C.M., 1979), p.106.
See John Hick, ed., The Myth of God Incarnate (London: S.C.M.,1977), p.67.
John Macdonald, op.cit., pp.135, 221, 306.
W.Bauer, Orthodoxy and Heresy in Earliest Christianity (London: S.C.M., 1972), pp.44-60; H.G.Kippenburg, Gerazim and Synagogue (Berlin & New York: Gruyter, 1971), pp.205, 316, 367.
Mentioned in Bauer, op cit., p.44.
Harry Whittaker, ‘The Jewish Plot’ in Studies in the Acts of the Apostles (Wigan: Biblia, 1991); un manā grāmatā Īstenais nelabais, nodaļā „Jūdu sātans” ()
Michael Goulder, in John Hick, ed., The Myth of God Incarnate (London: S.C.M., 1977), p.84.
J. Danielou, The Theology of Jewish Christianity: A History of Early Christian Doctrine (London: Darton, Longman & Todd, 1964), chapter 4, ‘The Trinity and Angelology’
James Dunn, Christology in the Making (Philadelphia: Westminster Press, 1980), pp.132, 150.
H.Ringgren, Word and Wisdom (Lund: Ohlsson, 1947), pp.165-171. See too his The Faith of Qumran (Philadelphia: Fortress, 1963).
See documentation in Oscar Cullmann, The Christology of the New Testament (London: S.C.M.,1971), pp.15,16.
Kenneth West, Great Truths to Live By (Grand Rapids: Eerdmans, 1952), p.30.
E.G. Selwyn, First Epistle of St. Peter (Grand Rapids: Baker, 1983), p.124. Līdzīgi izteicies arī Emil Schurer: „Ebreju domāšanā viss, kas ir patiesi vērtīgs, ir iepriekš pastāvējis debesīs”, The History of the Jewish People in the Age of Jesus Christ (Edinburgh: T. & T. Clark, 1979), vol.2, p.522.
H. Monwinckel, He that Cometh (Nashville: Abingdon, 1954), p.334.
E.C. Dewick, Primitive Christian Eschatology (Cambridge: C.U.P., 1912), pp.253,254.
For documentation, see Oscar Cullmann, The Christology of the New Testament ( London:S.C.M., 1971), p.170.
Martin Werner, The Formation of Christian Doctrine: An Historical Study of its Problems (London: A. & C. Black, 1957), p.298.
See William Horbury, Jewish Messianism and the Cult of Christ (London: S.C.M., 1998; Nils Dahl, „Sources of Christological Language” in his Jesus the Christ: The Historical Origins of Christological Doctrine (Minneapolis: Fortress, 1991), pp.113-136.
Larry Hurtado, Lord Jesus Christ: Devotion to Jesus in Earliest Christianity (Grand Rapids: Eerdmans, 2003), p.75.
Atsauces uz to visu ir atrodamas Andrew Perry, ‘The Songs of the Sabbath Sacrifice and Tongues’, Christadelphian Journal of Biblical Interpretation, Vol. 2 No.2 April, 2008, p.13.



Mājas lapa
info@carelinks.net
Dabūt grāmatu " Bībeles Pamati" bezmaksas! ĪSTENAIS NELABAIS:Ko Bībele saka par velnu English-Latvian Parallel New Testament / Jaunā Derība Angļu un latviešu paralēls izdevums	3-4 Ebreju ietekme uz Trīsvienību Patiesie kristiešu ticīgie ir vienmēr izjutuši apkārtējās pasaules spaidus. Mūžam aktuāli ir Pāvila rakstītie vārdi, kad viņš lūdza mūs neļauties, lai pasaule mūs veidotu pēc savas līdzības, bet gan ļautu Kristum mūs pārveidot. Baznīca pieņēma Trīsvienību pasaules spaidu rezultātā. Romiešu un ebreju pasaules, kas aptvēra kristiešus, mēdza cilvēkus pielīdzināt dievībām. Ja uzskatīja, ka cilvēks ir rīkojies kā varonis, viņu sāka slavināt kā dievību – veidā, ko grieķi dēvēja par apoteozi. Tādēļ daži rabīnu rakstītie komentāri par tādiem cilvēkiem kā Mozus un Elija lieto valodu, kādā slavinātu dievus, kaut gan bija pilnīgi skaidrs, ka viņi nemaz netaisījās pielīdzināt tos absolūti vienīgajam Izraēla Dievam, kuram viņi ticēja. Taču grieķu un rietumu pasaules ebreju biblisko dokumentu lasījums diemžēl krasi atšķīrās no tajā ieliktās pirmatnējās autoru pieejas. Ir ne mazums pierādījumu tam, ka kristieši to pašu darīja attiecībā uz valodu, kādā runāja par Jēzu, tam ir piemēri Jaunajā Derībā. Ir citēti piemēri, kad pielūgsmes pilnā ebreju valoda, runājot par Mozu – piem., „tas, kuram un kura dēļ tika radīta pasaule” ir bijusi Pāvila piesavināta, runājot par Jēzu (1). Tādas apjūsmotas personības mēdza aprakstīt arī tā, it kā tās būtu pastāvējušas no paša radīšanas sākuma, kaut gan burtiski tas arī neatbilda patiesībai. Tiem „pierakstīja iepriekšēju, debešķīgu pastāvēšanas statusu, lai kā to varētu saprast” (2). Bet kad kristietība vispār vērsās pret ebrejiem, kad ebreju kristiešus izmeta no draudzes vai lika atgriezties sinagogās, Jēzus faktiskā cilvēku dabas izcelsme vairs netika ņemta vērā. Un ebreju valodai raksturīgā Jēzus apjūsmošana netika novērtēta tā, kā tas būtu bijis jādara. Tā vietā Kristus palika cilvēku atmiņā ar tiem dievišķajiem tituliem, kā Viņš tika uzrunāts, kas galu galā noveda cilvēkus pie secinājuma, ka Viņš ir Pats Dievs. Cilvēkiem labpatika saglabāt to uzrunas formu, kas bija pazīstama un ierasta, tie neapgrūtināja sevi ar cenšanos saskatīt īsto vārdos apslēpto jēgu. Arī šodien nekas daudz nav mainījies. Kristieši aizvien vēl gandrīz vai tīši negrib zināt Rakstos pausto ‘Dieva izpausmes’ principu, saskaņā ar kuru dievišķīgu valodu var lietot par cilvēku, nepadarot to par Pašu Dievu. Vinsents Teilors analizē Pāvila slavas dziesmu Kungam Jēzum Fil.2:6-11 un secina, ka Pāvils šeit ir pielāgojis ebreju psalmu, kas runā par „debešķīga cilvēka parādīšanos uz zemes” (3). Pāvils rakstīja iedvesmā, bet šķiet ka vārdi viņam apzināti sarindojās ebreju psalma atveidā, lai apzīmētu to statusu, kas patiesi piešķirams Kungam Jēzum. Kol.1:15-20 ir vēl viens poētisks fragments, kuru pārprot tie, kas cenšas attaisnot maldīgo domu par Kunga iepriekš pastāvēšanu, un arī šis tiek atzīts par Pāvila modificētu ebreju psalmu (4). Mums ir jāatceras, ka Pāvilam Dieva iedvesmā bija jāatspēko viltus skolotāju apgalvojumi; un viņš to darīja, lietodams un no jauna interpretēdams viņu lietotos terminus. Gandrīz visi vēstulē ebrejiem lietotie Kristus tituli ir ņemti no Filona vai „Ebreju gudrības grāmatas” (5). Vēstules ebrejiem autors cenšas tos attiecināt uz Jēzu to pareizajā un patiesajā nozīmē. Ar to arī izskaidrojams, kāpēc dažus titulus var viegli pārprast tie, kuri neorientējas vēsturiskajos apstākļos. Piemēram, Filons runā par „Dieva zīmoga nospiedumu”, un Vēstule ebrejiem attiecina to uz Kungu Jēzu. Šo frāzi trīsvienības piekritēji nepareizi interpretē nozīmējam, ka Jēzus ir Dievs; bet Filonam, kad viņš to rakstīja, tas to nemaz nenozīmēja, tas nebija arī Vēstules ebrejiem autora prātā, kad viņš to piemēroja Jēzum. Bībelē tas gadās daudz biežāk nekā mēs varam iedomāties – pastāvošās teoloģiskās idejas ir pārveidotas un pasniegtas to patiesajā gaismā, it īpaši attiecībā uz Kungu Jēzu. Arturs Gibsons atzīmē, ka „reliģiskajā valodā vērojams nozīmīgs otrs slānis: un tas ir pārdomas par, kritika, labojums vai vispārīgāks kāda iepriekš lietota izteiciena formulējums” (6). Viņš parāda, ka pat Vārdi ‘Jahve’ un ‘El’ bija atsauces uz agrākām līdzīgi sauktām un līdzīgas nozīmes dievībām – taču vienīgais patiesais Dievs, Jahve, Izraēlas Els, atsaucas uz šiem nepatiesajiem jēdzieniem un pasniedz tos kā attiecošos vienīgi uz Viņu Pašu. Ebreju mītu analīze Pētot vēsturiskos materiālus vispārpieņemtā uzskata par Sātanu attīstības sakarā, es atklāju, ka ebreju mītiem bija ļoti liela ietekme uz agrīno kristiešu nostāju – tai laikā, kad kristietība sāka novirzīties no tīri bibliskas pieejas (7). Tas pats ir attiecināms uz dažiem maldīgās doktrīnas elementiem, kas noveda pie Trīsvienības attīstības. Saskaņā ar apokrifisko ebreju „Ēnoha grāmatu”, „Cilvēka dēla” tēls personiski ir iepriekš pastāvējis (1.Ēnoha 48:2-6; 62:6,7). Personiskas iepriekš pastāvēšanas uzskati bija arī samariešiem, kas ticēja, ka Mozus bija personiski iepriekš pastāvējis (8). Patiesībā, doma par iepriekš pastāvošu cilvēku, kuru vācu teologi sauca uhrmensch, droši vien ebrejiem radās persiešu iespaidā Bābeles trimdas laikā. Kristieši, kas ticēja, ka Jēzus bija lielāks pravietis par Mozu, ka Viņš bija „Cilvēka dēls”, ebreju domāšanas iespaidā arī pieņēma uzskatu par Jēzus iepriekš pastāvēšanu. Taču viņi nonāca pie šī secinājuma par spīti Bībeles mācībai, kas apgalvoja tieši pretējo. Pāvils bieži šķiet atsaucamies uz šīm ebreju idejām, kuras viņam, protams, bija pazīstamas, lai noliegtu un labotu tās. Tā, kad viņš salīdzina Jēzu un Ādamu, sakot: „Pirmais cilvēks ir no zemes, no pīšļiem; otrs cilvēks no debesīm” (1.Kor.15:45-47), viņš atsaucas uz Filona ideju par zemes un debesu cilvēku; un viens no Nag Hammadi dokumentiem „Par pasaules izcelšanos” apgalvo, ka „pirmais gaismas Ādams ir garīgs… otrais Ādams ir ar dvēseli apveltīts” (9). Pāvila teiktā būtība ir, ka „otrais Ādams” ir tagad godā celtais Kungs Jēzus Debesīs, nevis kāda iepriekš pastāvoša būtne. Ādams bija „nākamā Ādama pirmtēls” (Rom.5:14); tas, kurš ienesa grēku, turpretim Kristus atnesa pestīšanu. Pēteris atsaucās uz un laboja maldīgās idejas – tādēļ brīžiem var šķist, ka viņš lieto valodu, kas netieši norāda uz iepriekš pastāvēšanu. Taču, lasot viņa rakstīto konteksta gaismā, ir pilnīgi skaidrs, ka viņš nepieturējās pie šiem uzskatiem un neatbalstīja šo mītu un to dokumentu, uz kuriem viņš atsaucās, patiesumu. Dabiskā cilvēku vēlme mazināt mūsu pašu grēka, un cilvēces grēka, nozīmi noveda jūdaismu pie Ādama grēkā krišanas nepareizas interpretācijas. Galu galā tie sāka dēvēt Ādamu par „svētu cilvēku” un sāka ticēt tam, ka viņš kaut kādā veidā turpina dzīvot un tiks iemiesots Mesijā. Šo uzskatu popularizēja Filons, lielais ebreju filozofs no Aleksandrijas. Grāmatā „Īstenais nelabais” es parādu, ka šis sagrozītais jūdaisms ir daļēji vainīgs pie tā, ka kristietība pieņēma pagānisma uzskatus par velnu. Tas pats ir sakāms par agrīnās kristietības Mesijas-Jēzus izpratnes sagrozīšanu. Filons argumentēja, ka 1.Mozus grāmatā ir atsauces uz diviem „Ādamiem” (kas pamatojas viņa nespējā savietot 1.Moz.1:27 ar 1.Moz.2:2). Pāvils pilnībā izprata šo domu maldīgumu un īpaši atsaucas uz tām, skaidrojot, ka „pirmais Ādams” bija vēsturiskais Ādams, kuru mēs sastopam 1.Mozus grāmatā; un „otrais Ādams” ir termins, kas attiecināms uz Kungu Jēzu Kristu tikai pēc Viņa augšāmcelšanās. Mārtiņš Hengels pieļauj, ka kristieši centās reaģēt uz jūdu idejām par iepriekš pastāvošu Toru, Gudrību un Logosu, attīstot domu par Jēzus iepriekš pastāvēšanu kā sava veida atbildi viņu pretenzijām (10). Tas nozīmētu, ka kristieši vienkārši centās padarīt Jēzu pievilcīgāku apkārtējai pasaulei, pievēršot lielāku uzmanību viņu ticības attaisnošanai un apklusinot citas alternatīvas, nekā vienkārši pasludinot biblisko Kristu. Un vēstures gaitā tik daudzi ir atkārtoti pieļāvuši šo kļūdu. Origena atbilde Celsijam, kristietības kritiķim, uzskatāmi parāda, kā, atbildot uz kristietībai izteikto kritiku, attīstījās maldīga Jēzus izpratne. Celsus apgalvoja, ka kristieši ceļ Jēzu Dieva godā, pielūdzot Viņu (kā tas citēts no Origena „Contra Celsum” 8:12). Būtu vajadzējis atbildēt, ka Jēzus pielūgsme neprasa uzskatīt viņu par Dievu – jo tie paši vārdi Jaunajā Derībā, kas lietoti par Jēzus ‘pielūgsmi’, ir lietoti arī par cilvēku pielūgsmi. Bet tā vietā Origens izvēlējās attaisnot domu, ka Jēzus ir Dievs. C.H. Dodds sava klasiskā darba „Ceturtā evaņģēlija interpretācija” 3.nodaļā pietiekami pārliecinoši argumentē savu tēzi par to, ka Jāņa evaņģēlijs bija uzrakstīts [daļēji] tāpēc, lai, sīki izskatot, atspēkotu pirmajā gadsimtā populāro Filona mācību – un tādēļ tas satur daudzas atsauces uz viņa rakstiem. Tā, Jānis raksta, ka ebreji veltīgi pētī rakstus, jo tiem šķiet, ka tajos viņiem ir mūžīga dzīvība (Jņ.5:39) – un tas ir tieši tas, ko apgalvoja Filons. Šī pieeja palīdz mums saprast, kāpēc, piemēram, Jāņa evaņģēlija prologs ir uzrakstīts tieši tā un ne savādāk, pilns ar atsaucēm uz jūdu logosa idejām. Jāņa rakstītais mūs mulsina tikai tāpēc, ka mēs nelasām viņam iedvestos vārdus tajā vēsturiskajā vidē, kurā tie bija rakstīti – kurā Filona maldīgā mācība par logosu bija ļoti populāra. Tā, Filons apgalvoja, ka Dievam ir divi dēli, ka jaunāko Viņš sūtījis pasaulē un vecākais, logos, palika „pie Viņa” – turpretim Jāņa prologs parāda, ka logos ir abstrakta ideja, kas tika sūtīta pasaulē Dieva vienpiedzimušā Dēla, Kunga Jēzus, veidolā. Dodds parāda Jāņa pastāvīgo atsauci uz Filona rakstiem – piem., Filons noliedza jebkādu garīgas atdzimšanas iespēju, turpretim Jānis (Jņ.3:3-5) uzsver garīgas atdzimšanas nepieciešamību un iespēju Kristū. Jānis apstrīd Filona abstraktos uzskatus, rakstot, ka logos tapa miesa – reāla un materiāla, saredzama un sataustāma Kunga Jēzus personā. Filons apgalvoja, ka logos ir eņģelis – turpretim Jānis to kategoriski noliedz, sakot, ka logos tapa par reālu miesisku būtni. Tiem kristiešiem, kas apgalvo, ka Jēzus bija eņģelis – sākot no Džehovas lieciniekiem līdz tiem, kas runā par Jēzus parādīšanos kā Vecās Derības eņģelim – būtu jālabo savi uzskati, ieklausoties Jāņa pret Filonu vērstajos argumentos. Savas grāmatas 11.nodaļā Dodds atzīmē saspīlējumu starp ebreju monoteismu un grieķu mitoloģijas daudzajām dievībām. Viņš parāda, ka šīs idejas tika samierinātas, apvienojot dievības vienas ģimenes rāmjos – tā, Hermess un Apolons kļuva par Zeva dēliem, kas visi bija it kā viena Dieva izpausmes. Tas ir ļoti zīmīgi, kad mēs nododamies pētījumiem par Trīsvienības idejas nākšanu pasaulē – tā tika sagatavota augsne nelielas dievību ģimenes attīstībai, kas visa būtu viena Dieva izpausme. Samarieši Es gribētu dalīties ar jums teorijā, kas man šķiet zīmīga, lai izskaidrotu to, kā ebreju jēdzieni iedarbojās uz kristiešu maldīgo Jēzus uztveri. Es domāju, ka samariešu kristieši ieviesa savā teoloģijā uzskatu par Jēzu, kas pamatojās jūdu un pagānu ideju sajaukumā, kas valdīja viņu prātos pirms pievēršanās kristietībai. Vēstule ebrejiem nepārprotami domāta kā atspēkojums maldīgajai Kunga Jēzus uztverei un, kā jau tika augstāk pieminēts, Jēzu aprakstošā valoda Ebr.1 ir nepārprotama atsauce uz sākotnējām gnostiķu idejām par iepriekš pastāvošu pestītāju, kas kaut kādā veidā bija ‘Dievs’ – un vēstules autors nepārprotami atmasko šīs idejas. Es to sīkāk aprakstu savā grāmatā „Jēzus dievišķā puse”. Pēc manām domām, Vēstule ebrejiem bija domāta tieši Samarijas kristiešiem. Pirmkārt, tieši Samarijas kristieši sevi sauca par Hebraioi; ebreji izvairījās no šī vārda lietošanas(11). Un visa Vēstules ebrejiem argumentācija balstās uz tabernākulu, nevis uz Jeruzalemes templi, kuru samarieši nepieņēma. Ticīgo saraksts Ebr.11 ir ņemts no piecām Mozus grāmatām un Jozuas grāmatas, tās bija vienīgās Vecās Derības grāmatas, kuras samarieši pieņēma. Justīns (First Apology 26) un Irinejs (Against Heresies i.23.1-4) apgalvoja, ka pirmie gnostiķi bija samarieši. Džons Makdonalds savā apjomīgajā darbā „Samariešu teoloģija” parāda, ka samarieši ticēja divvienībai, diviem dieviem, kurus sauca „Patiesais” un „Godība” (12). Viņi argumentēja ar to, ka divi radīšanas stāsti 1.Mozus grāmatā bija šo divu būtņu darbs un, ka Mozus 2.Moz. 34 satika divas būtnes, abas vārdā „Jahve”. Un tomēr samarieši bija monoteisti. Viņi klāstīja savu ticību tikai vienam Dievam ļoti līdzīgi tam, kā Trīsvienības piekritēji to dara šodien – tie teica, ka Viens Dievs bija iemiesojies otrā, tā ka bija viens Dievs sava veida divvienībā (13). Manuprāt, šī grupa ebreju kristiešu droši vien pievērsās saviem sākotnējiem uzskatiem, iztēlojoties, ka Kristus ir Dieva iemiesojums. Un Vēstule ebrejiem bija adresēta tieši viņiem. Zīmīgi, ka Jāņa evaņģēlijs pievērš uzmanību samariešu tēmai un Jāņa pirmā vēstule ir pilna atsaucēm uz 1.Moz.1 un 2.Moz.34 – šos divus fragmentus, kā jau agrāk parādīts, samarieši izmantoja kā pamatojumu savai ticībai Dievu divvienībai. Iespējams, ievērības cienīgs ir tas fakts, ka Pāvils piemin viltus apustuļus, kas sauc sevi par ‘ebrejiem’, nevis Ioudaioi, jūdiem (2.Kor.11:22). Zīmīgi, ka Korintā tika atklāta „Ebreju (proti, samariešu) sinagoga” (14). Harijs Vitakers un es esam piedāvājuši neatkarīgas studijas, kas parādītu pirmajā gadsimtā pastāvējušu ‘jūdu sazvērestību’ pret Pāvilu; iespējams, šī tēze prasa mazliet lielāku piestrādāšanu, lai attiecinātu to uz šo samariešu kristiešu grupu (15). Mūsu šodienas kontekstā visa augstāk aprakstītā nozīme ir tajā, ka Pāvils un Jaunās Derības rakstītāji-apustuļi jau tad bija pret šo domu, ka Jēzus ir Dievs. Maikls Goulders rezumē: „Ir pierādījumi tam, ka šie ‘ebreju’ misionāri ieviesa jaunas doktrīnas… baznīcās… mācību par to, ka Jēzus bija Dievs, kas kļuva par cilvēku, tā ceļot godībā un dehumanizējot Viņa zemes dzīvi” (16). Apustuļi atsaucās uz šīm samariešu un gnostiķu idejām, analizējot un sagraujot tās, kas, manuprāt, arī ir pamatā tiem fragmentiem, kurus Trīsvienības piekritēji izceļ no konteksta, lai atbalstītu savas idejas, protams, neliekoties ne zinis par visas Bībeles mācību, kas ir tieši pretēja viņu paustajiem uzskatiem. Kā es jau citviet esmu rakstījis, tādi fragmenti kā Jņ.1 un Ebr.1 viscaur uzsver, ka Jēzus nav Pats Dievs; taču, atsaucoties uz dominējošiem uzskatiem un literatūru, viņi izmanto šai literatūrā lietotās frāzes, kuras paviršie Bībeles lasītāji uztver kā pierādījumu viņu iepriekš izveidotajai trīsvienības idejai. Ebreju uzskati par eņģeļiem Jūdu apsēstība ar eņģeļiem iespaidoja agrīno kristiešu kristoloģiju (proti, teorijas par Kristu), tāpat kā tā iespaidoja arī velna tēmu. Tādas nodaļas kā Ebr.1 un Kol.2 veltītas tieši šim jautājumam, tās uzsver, ka Jēzus nebija eņģelis [kas šodienas Watchtower / Sargtorņa kustībai būtu plašāk jāaplūko]. Jūdu „Daniēla testaments” 6.1 aicina Izraēlu „tuvoties Dievam un eņģelim, kurš iestājās par jums, jo viņš ir starpnieks starp Dievu un cilvēkiem”. Pāvils atsaucas uz to 1.Tim.2:5, kur viņš pasvītro, ka ir „viens starpnieks starp Dievu un cilvēkiem – cilvēks Kristus Jēzus”. Šeit Pāvils nepārprotami atsaucas uz atkritēju jūdu eņģeļu mācību un labo to – tāpat kā Vēstules ebrejiem 2.nodaļa pasvītroti uzsver, ka Jēzus bija cilvēks nevis eņģelis un, ka Viņš ir vienīgais starpnieks starp Dievu un cilvēkiem. Ēnoha grāmatā 3 [ ko sauc arī par „Ebreju Ēnoha grāmatu”] daudz rakstīts par eņģeli vārdā Metatrons, „klātbūtnes princi”, „mazāko Jahvi”, kurš parādījies Mozum kā Jahve 2.Moz.23:21, sēdējis „godības tronī” un tml. (3.Ēnoha 10-14). Agrīnā ebreju kristietība šķiet maldīgi pierakstījusi šīs idejas Jēzum, kas rezultātā noveda pie domas vispirms, ka Jēzus bija eņģelis un pēc tam pilnībā izvērtās Trīsvienības mācībā. Danielou grāmatas par kristiešu doktrīnas attīstību visa 4.nodaļa ir veltīta tam, lai izpētītu kā jūdu uzskati par eņģeļiem faktiski noveda pie Trīsvienības (17). Pāvils nemēdza atklāti apgalvot, ka viss tas, kam jūdi ticēja, bija nepareizi; viņš atzina, ka atkrišanas pamatā bija patiesā un nepatiesā sajaukums. Viņš runā par to, ka Jēzus patiesi ir paaugstināts un sēž pie Dieva labās rokas (Rom.8:34) un Dievs Viņam dāvinājis Vārdu pāri visiem vārdiem tāpat kā eņģelim 2.Mozus grāmatā (Fil.2:9-11); bet visa teiktā būtība ir tajā, ka, neskatoties uz pamatotu līdzību ar jūdu uzskatiem, patiesībā Jēzus nav eņģelis. Viņš fiziski nāca pasaulē caur Mariju („Dievs sūtīja Savu Dēlu, dzimušu no sievas”, Gal.4:4) un kā Dieva vienpiedzimušais Dēls ir daudz varenāks par eņģeļiem. Valoda Ebr.1:3-6 nepārprotami atsaucas uz Metatrona mītu un skaidri parāda tā neatbilstību Jēzum. Jo Jēzus tiek aprakstīts kā „Viņa godības atspulgs un būtības attēls, nesdams visas lietas ar Savu spēcīgo vārdu un izpildījis šķīstīšanu no grēkiem, ir sēdies pie Majestātes labās rokas augstībā; ar to Viņš kļuvis tik daudz varenāks par eņģeļiem, cik daudz pārāku par tiem Viņš mantojis Vārdu. Jo kuram eņģelim gan jebkad Viņš teicis: Mans Dēls Tu esi, šodien Es Tevi esmu dzemdinājis. Un atkal: Es Viņam būšu par Tēvu, un Viņš Man būs par Dēlu. Un, kad Viņš pirmdzimto atkal ieved pasaulē, Viņš saka: un visi Dieva eņģeļi Viņu lai pielūdz”. Džeimss Dans citē Tertuliānu, Justīnu, Epifaniju un Klementu kā tos, kas ticēja, ka Jēzus bija eņģelis: „tā arī ebreju otrā un trešā gadsimta kristieši īpaši apliecināja, ka Kristus bija eņģelis vai erceņģelis… Justīna Jahves eņģeļa identifikācija ar [šķietami] iepriekš pastāvošo Kristu” (18). Tieši šī jūdu apmātība ar eņģeļiem, kā arī vēlme padarīt Jēzu saprotamu kā eņģeli, noveda pie domas, ka Viņš personīgi ir iepriekš pastāvējis un nav gluži kā cilvēks. Un tas arī izskaidro īpašu un atkārtotu Jaunās Derības uzsvaru uz to, ka Kungs nebija eņģelis, ka tāpēc ka Viņš bija cilvēks un ne eņģelis Viņš ir padarīts daudz pārāks par eņģeļiem (Fil.2:9-11; Kol.1:16; 2:8-10; Ebr.1; 1.Pēt.1:12; 3:22; Atkl.5:11-14). Tas pats attiecas arī uz Melhisedeku, kuru Kumrānas sadraudzība un raksti uzskatīja par erceņģeli. Vēstulē ebrejiem teikts, ka viņš bija cilvēks („Redziet, cik liels ir tas [cilvēks, grieķu tekstā]…, Ebr.7:4) – bet ne eņģelis. Viņš bija Kristus priekšnojauta, nevis Pats Kristus. Liekas, ka stāsts par Melhisedeku Vēstulē ebrejiem ir faktiski pilns ar netiešām atsaucēm uz kumrāniešu apgalvojumiem, ka Melhisedeks bijis eņģelis un ir kaut kādā veidā Mesija. Diemžēl jāsaka, ka pārāk daudzi Trīsvienības piekritēji šodien pieļauj to pašu kļūdu, ko pieļāvuši jūdi, sakot, ka Melhisedeks kaut kādā veidā bijis Pats Jēzus. Vēl sīkāk mēs aplūkojam šo uzskatu nodaļā 1-13. Kumrānas jūdu apmātība ar eņģeļiem bija nepārspējama – viņu priekšstatos arī Gabriēls kaut kādā veidā bijis iepriekš pastāvošais Mesija. Paturot to prātā, šķiet, ka aprakstam, kurā eņģelis Gabriēls paziņo Marijai, ka viņa taps grūta un dzemdēs Jēzu, ir lemts parādīt, ka Gabriēls un Jēzus nav viena un tā pati, bet ir divas pilnīgi atšķirīgas personības (Mt.1:20,24; 2:13,19; Lk.1:11,19,26-38; 2:9). Ebreji ticēja, ka shekinah, fiziskā godības gaisma, spožums, kas asociējās ar tabernākulu, bija kaut kādā veidā personiska būtne, kas saistīta ar Mesijas tēlu. Pāvils sagrauj šo domu 2.Kor.3:17,18, kur viņš saka, ka shekinah, kas bija redzama Mozus sejā, bija Vecās Derības izzūdošā godība, kas izbeidzas līdz ar Kristus godības parādīšanos. Tādējādi, Pāvils vēršas pret jūdaismā izplatīto domu, sakot, ka Kungs Jēzus nav shekinah, bet ir pārāks par to. Patiesi, viņš it bieži uzsver šo pašu domu, ka Kunga Jēzus paaugstināšana, augstā godā celšana notika Viņa augšāmcelšanas un pacelšanās debesīs laikā. Viņš kļuva par „godības Kungu”, pateicoties izciestajām ciešanām, un saņēma šo godību augšāmcelšanas un pacelšanās debesīs laikā. Ja Kunga godība būtu pastāvējusi pirms tam, tad zūd Jēzus augšāmcelšanās brīnums un tā personiskā nozīme Jēzum; doma par ciešanām un godā celšana pēc tām kā piemērs mums, tiek pilnīgi zaudēta. Taču tieši šī tēma nemitīgi atkārtojas Pāvila iedvesmā dotajos rakstos. Starp citu, ievērojiet, ka aprakstot shekinah mākoni, kurā uzturējās eņģelis, Pāvils to sauc vienkārši par ūdeni, jo virs Sarkanās jūras tas simbolizēja Izraēla kristības „uz Mozu”, kad Izraēla tēvi „visi bijuši apakš padebeša [ūdens virs tiem] un visi gājuši caur jūru [ūdens no abām pusēm]” (1.Kor.10:2). Mozus un nevis shekinah mākonis bija Kristus prototips. Taču Justīns Martīrs un daudzi citi pavirši Bībeles lasītāji, kas ķērās pēc Bībeles, lai attaisnotu savas jau iepriekš pieņemtās trīsvienības idejas, ir interpretējuši šo mākoni kā eņģeli, kas, pēc to ieskatiem, bija Jēzus. Vēstules ebrejiem 1.nodaļā skaidrots, ka Vecās Derības laikos Dievs runāja caur eņģeļiem un praviešiem – bet ne caur Savu Dēlu. To Viņš sāka darīt tikai Jēzus cilvēcīgās kalpošanas laikā. Un šī doma jau pati par sevi novērš jelkādu iespēju domāt, ka Vecās Derības eņģelis varētu būt Kungs Jēzus. Varētu nodoties pārdomām, kāpēc Jānis cenšas, cik spēdams, parādīt „miesā nākušo Jēzu Kristu”, un kāpēc viņš nosoda tos, kas to noliedz (2.Jņ.7-9). Man liekas, ka viņa pievērstie ticīgie bija sacēlušies pret jūdu centieniem interpretēt Jēzu jūdaisma eņģeļu apsēstības garā, kā arī visa pastāvēšanas dabu; to pašu ķecerību, pret kuru vērstas Pāvila vēstules ebrejiem un kolosiešiem. Lūk, jūdu uzskati par eņģeļiem, kuri parādījās Ābrahāmam. Josifs saka, ka viņi „lika viņam noticēt, ka viņi tiešām ēda” (Antiquities 1.197); Filons apgalvo, ka „kaut arī viņi ne ēda, ne dzēra, tie radīja tādu iespaidu, it kā viņi to darītu” (Abraham 118). Bībelē vienkārši teikts, ka tie ēda. Un ka Jēzus arī ēda pēc augšāmcelšanās. Jānis pasvītroti uzsver, ka Kungs Jēzus bija taustāms, ka mācekļi viņu aptaustīja un sajuta Viņu (1.Jņ.1:1-4); un ka Viņa nāve arī bija pilnīgi reāla (1.Jņ.1:7; 2:2; 4:10; 5:6-9). Un viņš uzstāj, ka tas „no sākuma bija”, norādot uz to, ka tagad jaunas idejas sāk parādīties kristiešu draudzēs par Jēzus dabu. Tas jau pats par sevi parāda, ka jautājums par to, kas ir Jēzus, ir ļoti svarīgs; ka Kristus bija un ir īstenais Kristus, Jānim bija izšķirošais jautājums, tāpat kā tas ir arī man. Tāpēc arī tapa šī grāmata. Iedvesmā rakstošais apustulis neignorēja šīs jaunās idejas kā labas gribas pārpratumus. Viņš tās noraida visstingrākajā veidā. *Jūdu uzskati Logosa* sakarā** Liela nozīme ir tikusi piešķirta līdzībai starp Jņ.1:1-3 un jūdu ‘Gudrības’ literatūru. Jūdaisma ticējumos pastāv vairāki starpnieki starp Dievu un Izraēlu – Gudrība, Shekinah [godība], Logos / vārds. Tora [bauslība] bija kļuvusi tik paaugstināta un personificēta, ka par to runāja gandrīz vai kā par atsevišķu ‘Dievu’ (19). Jānis un Pāvils ņem šos vārdus un izskaidro to patieso nozīmi – Jēzus ir Dieva godība [shekinah], vienīgi Viņš ir patiesais starpnieks starp Dievu un cilvēku (1.Tim.2:5). Akcentējot to, ka starpnieks ir „cilvēks Jēzus Kristus”, Pāvils vienlaicīgi atmet arī grieķu domu par pārcilvēciska starpnieka starp pasauli un tās radītāju pastāvēšanu, kuru dažkārt sauc arī par „otro Dievu”. Un kas attiecas uz Logosu, tad Jānis savā prologā skaidro, ka Dieva vārda tēma Vecajā Derībā galu galā bija par Jēzu un, ka ‘vārds’ tapa miesa Jēzus personā, Viņa dzīvē un nāvē. Šo apstākļu zināšana palīdz mums saprast, kāpēc Jānis šķiet lietojam ļoti ‘dievišķu’ valodu, runājot par logosu. Viņs to dara, atsaucoties uz maldīgajiem jūdaisma uzskatiem un parādot, ka patiesība slēpjas Jēzū. Jūdu ietekme uz ‘iepriekš pastāvēšanas’ ideju Maldīgais jēdziens par Kunga Jēzus burtisku iepriekš pastāvēšanu un tad iemiesošanos vai no jauna iemiesošanos, bija pagānu ideja, kas bija kļuvusi populāra jūdaismā ap Kristus laiku. Faktiski ceļš uz Trīsvienību aizsākās, kad Justīns un citi ‘baznīcas tēvi’ sāka mācīt, ka Jēzus personīgi ir iepriekš pastāvējis – kaut gan sākotnēji viņi noliedza, ka Viņš ir Pats Dievs. Kumrānas sekta, daži no kuras sekotājiem kļuva par pirmajiem kristiešiem, ticēja, ka „Taisnības Skolotājs” iepriekš pastāvējis bijušo praviešu kārtā un ir to iemiesojums. Tas izskaidro, kāpēc viņi domāja, ka Mesija agrāk bija iemiesojies Mozū, Ēlijā un praviešos. Tajā arī rodams izskaidrojums pantiem Mt.16:14-18. Jēzus vaicā, ko ļaudis domā, kas Viņš esot – un mācekļi atbild, ka vairuma domās Jēzus no Nācaretes ir Ēlijas, Jeremijas vai kāda no praviešiem iemiesojums. Tieši tā 1.gadsimta jūdaisms iztēlojās nākamo Mesiju (20). Tādējādi, pūļa uzskatos Jēzus patiesi bija Mesija – taču tāds „Mesija”, kādu viņi to bija agrāk iedomājušies. Šo pantu nozīme ir Pētera apstiprinājumā, ka Jēzus, kuru viņš pieņēma par Mesiju, nebija kāda iepriekš pastāvējuša pravieša iemiesojums, bet gan Dieva vienpiedzimušais Dēls. Starp citu atzīmējiet sev, ka maldīgā iepriekš pastāvēšanas doktrīna ir saistīta ar pagānu mītu par iemiesošanos un pārmiesošanos. Ja, piemēram, Jēzus patiesi būtu pastāvējis Vecās Derības laikos, tad Viņam kaut kādā veidā būtu bijis jāpārmiesojas Marijas dzemdē. Kungu Jēzu ļoti priecēja Pētera vārdi, kas noliedza visas šīs idejas un teica, ka Jēzus ir dzīvā Dieva Dēls; un viņu gluži tāpat iepriecina mūsu ticība Viņam kā patiesajam Dieva Dēlam, nevis kādai iepriekš pastāvējušai būtnei, kas kaut kādā veidā bija iemiesojusies Marijā. Jēzus, kurš līdz pat šai dienai ļoti labi atceras savu agro bērnību ar Mariju, ļoti labi zina, ka Viņš nav iepriekš pastāvējis. Arī mēs, jūs un es, ļoti labi zinām, cik nepatīkami ir apzināties, ka mūsu izcelsme un pati būtība tiek nepareizi izprasta, un dzirdēt citus apgalvojam, ka viņu maldīgās domas par mums ir patiesas. Tas varbūt nenozīmē, ka mēs uzreiz pārtrauktu attiecības ar viņiem vienīgi šī iemesla dēļ – taču pilnīgi skaidrs, ka mūsu paustā Jēzus dabas un būtības pareizā izpratne priecē Viņa sirdi un padara mūsu attiecības daudz tuvākas. Tā es skatos uz jautājumu „Cik svarīgi ir atteikties no domas par iepriekš pastāvošu Jēzu?”. Es nevaru pateikt, kā Viņš tiesas dienā izvērtēs vīrus un sievas, kaut gan ir zināms, ka daudzi sacīs tanī dienā: „Kungs! Kungs!” un sapratīs, ka viņi nekad nav Viņu pazinuši un Viņš tos nekad nav pazinis (Mt.7:22,23). Es tikai varu teikt, ka pareiza mūsu Kunga dabas izpratne bagātinās mūsu abpusējās attiecības ar Viņu – un tieši tajā slēpjas mūsu sekošanas Viņam būtība. No Apustuļu darbu 8.nodaļas mēs zinām, ka samarieši veidoja ievērojamu agrīnās kristiešu sadraudzības daļu. Taču visi pievērstie tiecas kādreiz atgriezties pie saviem iepriekšējiem ticējumiem vienā vai otrā aspektā. Arī samariešu ticējumos Mesijam bija jābūt kāda pravieša, un proti, Mozus reinkarnācijai (Jņ.4:19,25). Tādēļ, iespējams, ka doma par iepriekš pastāvošu Kristu / Mesiju attīstījās arī tādēļ, ka agrīnie jūdu un samariešu pievērstie atgriezās pie saviem iepriekšējiem ticējumiem par Mesiju. Jo šādi uzskati šķita vairāk pieņemami par radikālo domu, ka neizglītots jūdu skuķis vārdā Miriāma kādā attālā Galilejas nostūrī patiesi ieņēma bērnu tieši no Visuvarenā Dieva. Tādi dokumenti kā „Pētera sprediķi” un „Ebreju evaņģēlijs”, kas nav Dieva iedvesti, arī maldīgi saista Jēzu ar Mozus, Ēlijas un tml. reinkarnācijām. Ir pilnīgi skaidrs, ka doma par iepriekš pastāvoša Jēzus reinkarnāciju sakņojas pagānismā un ķecerīgajā jūdaismā. Jēzus kā cilvēka apraksti zaudē jēgu, ja patiesībā Viņš ir iepriekš pastāvējis kā Dievs pirms miljoniem gadu. Viņa apraksti kā „piedzimuša” (Mt.1:16,20) nekādi neliecina par iepriekšēju pastāvēšanu. Un visi Kunga Jēzus vārdi un Viņa uzvedība būtu jāuzskata par apzinātu maldināšanu, ja Viņš patiesi būtu bijis jau iepriekš pastāvošs Dievs. Nav ne mazāko mājienu par ticību iepriekš pastāvošam Jēzum līdz otrajam gadsimtam, kad parādās Justīna raksti – un viņš attīsta šo domu tikai sarunā ar jūdu Trifonu. Bībeles apraksti par Kunga ieņemšanu un piedzimšanu ir nepārprotamā pretstatā ar kaut kādu iepriekš pastāvēšanas domu. Šī pretruna liek Trīsvienības piekritējiem izteikt visneiespējamākos apgalvojumus. Tā, piemēram, Kennets Vuests, viens no vadošajiem evaņģēlistiem un Trīsvienības piekritējiem, raksta: „Jēzus radies mūžīgajā ģenerācijā kā Dieva Dēls no Tēva dzemdībās, kas nekad nenotika, jo Viņš ir bijis vienmēr” (21). Tie ir bezjēdzīgi vārdu sakopojumi – kurus izraisa vēlme vērtēt Trīsvienības ideju augstāk par Dieva vārdu. Un šo neiedomājamo apgalvojumu viņš publicē grāmatā ar nosaukumu: „Lielās patiesības, pēc kurām jādzīvo”. Neviens, kas dzīvos pēc tādām patiesībām, negūs patiesa garīguma uzvaru. Mums ir atkal un atkal sev jāatgādina, ka, lasot Bībeli, mēs lasām literatūru, kas saistīta ar to laiku, kurā tā bija rakstīta un kura brīvi lieto tos vārdus un izteicienus, kas bija apgrozībā tolaik, nesniedzot zemteksta piezīmes 21.gadsimta lasītājiem. Visa iepriekš pastāvēšanas valoda Debesīs ir jāsaprot, piemērojoties tā laika apstākļiem, kad tā pirmo reizi tika pielietota Bībeles rakstīšanas laikā. „Kad jūds gribēja kaut ko apzīmēt kā iepriekš nolemtu, viņš runāja par to kā jau ‘pastāvošu’ debesīs” (22). Par Mozu (it īpaši grāmatā The Testament of Moses 1:13,14), Toru un tml. visos jūdu rakstos tiek runāts tā laika apgrozībā esošajā valodā. „Iepriekš pastāvēšanas piedēvēšana nozīmē vislielākās reliģiskās nozīmes piešķiršanu. Rabīnu teoloģija runā par Bauslību, Dieva godības troni, par Izraēlu…kā par lietām, kas jau bijušas [pie Dieva] pirms pasaules radīšanas. Tas pats attiecas arī uz Mesiju…rakstos Pesikta Rabbati 152b ir teikts, ka „Ķēniņš Mesija ir dzimis no pasaules radīšanas sākuma, jo Viņš parādījās Dieva prātā pirms pasaules radīšanas”. Tas nozīmē, ka kopš mūžības Mesijas nākšana bija Dieva nodomā, ka Viņam jānāk un jādara Savs darbs pasaulē, lai „izpildītu Dieva mūžīgās glābšanas nodomu” (23). Mums nav jālasa Jaunā Derība ar grieķu / rietumnieciskās uztveres acīm, mums ir jācenšas to izprast, savietojot to ar oriģinālo jūdu / ebreju domāšanas veidu. Tieši nespēja to izprast ir izraisījusi trīsvienības un ar to saistīto maldīgo uzskatu rašanos. Tā, kad mēs lasām, ka Jēzus bijis „pie” Dieva, grieķu /rietumnieciskajā skatījumā tas nozīmē, ka Viņš burtiski sēdējis Dievam blakus. Taču atkal un atkal ebreju Bībelē doma par kāda būšanu „pie” nozīmē [saskaņā ar Brown, Driver and Briggs Hebrew Lexicon, p.768] „būt kāda apziņā, zināšanās, atmiņā vai nodomā”. Tā Ījabs runā par to, kas Dievam par viņu ir prātā, ko Viņš par Ījabu ir nolēmis (Ījaba 23:14). Tā, „Dāvidam bija uz sirds – celt Tā Kunga, Israēla Dieva, Vārdam namu” (1.Ķēn.8:17; 2.Laiku 6:7) – un ir vēl daudz citu līdzīgu piemēru (4.Moz.14:24; 1.Ķēn.11:11; 1. Laiku 28:12; Ījaba 10:13; 15:9; 23:10; 27:11; Ps.50:11; 73:23). Tieši atteikšanās lasīt Bībeli tās ebreju kontekstā ir novedusi pie tik lielas nesaprašanas un pie maldīgu mācību un nostāju pieņemšanas, kuras neiztur nekādu kritiku, kad tos savieto ar nopietnu Bībeles teksta studēšanu. Jau pati doma par to, ka cilvēciska būtne ir Pats Dievs, vai par personas iepriekš pastāvēšanu ir kā viena, tā arī otra raksturīga helēņu / grieķu domāšanas veidam, bet ne ebreju. „Kad jūds runāja par iepriekšēju nolemtību, viņš domāja par to, kā par „pastāvošu” augstākajā dzīves sfērā… šis tipiskais jūdu iepriekšējas nolemtības jēdziens atšķiras no grieķu iepriekš pastāvēšanas domas ar to, ka tajā dominē „iepriekš pastāvēšana” Dieva perspektīvajā plānā” (24). Jņ.1:1-3 runāts tieši par to – logos, kas jau iepriekš pastāvēja kā Dieva mērķis. Zīmīgi, ka ‘apokalipses’ jēdziens ir atsauce uz jūdu domu par iepriekš nolemtajām lietām jau „pastāvošām” Debesīs pie Dieva; jo ‘apokalipse’ burtiski nozīmē ‘atklāsmi’, tā atklāsmi, kas ir [Debesīs]. Šajā nozīmē ticīgais vai ticīgā pēc augšāmcelšanās saņems to, kas gaida viņu Debesīs (2.Kor.5:1; Kol.1:5; Mt.25:34). Šī iemesla dēļ ebreju valodā iespējama pagātnes formas lietošana, runājot par to, kas būs nākotnē (piem., Jes.5:13; 9:2,6,12; 10:28; 28:16; 34:2; 1.Moz.15:18 salīdz. ar Ap.d.7:5). Tādējādi, lietas var „pastāvēt” pirms to radīšanas: „Visas lietas bija un ir radītas” (Atkl.4:11). Un tā, kad Kungs Jēzus runā par skaidrību, kas Viņam bija pie Tēva pirms pasaule bija (Jņ.17:5), tur nav nekāda mājiena uz to, ka Viņš tādēļ būtu pastāvējis godībā no paša sākuma. Viņš nelūdz atjaunot to skaidrību, kas Viņam ir bijusi, kā to sludina Trīsvienības mācība; tā vietā Viņš lūdz, lai Dievs dotu Viņam to skaidrību, kuru Dievs no sākuma bija iecerējis Viņam dot. Zīmīgi, ka grieķu valodā ir vārds, kurš speciāli attiecas uz personisku, burtisku iepriekš pastāvēšanu: prouparchon – un tas ne reizi nav lietots attiecībā uz Kungu Jēzu. Ebreju uzskati par Ādamu Pirmajā gadsimtā ebreju vidū izplatījās prātojumi, ka Ādams varētu būt atkal iemiesojies Mesijā. Pāvila atsauces uz Ādamu un Kristu Rom.5:12-21 un 1.Kor.15:45-47 ir vērstas uz šīs domas atspēkošanu. Pāvils uzsver, ka nē, Ādams un Jēzus ir pilnīgi atšķirīgi. Jēzus ir pārāks par Ādamu, Viņš sasniedza to, ko nesasniedza Ādams, kaut gan arī bija „cilvēka Dēls”. Un šis Pāvila liktais uzsvars pārliecinoši noliedz Jēzus iepriekš pastāvēšanu Ādamā, vai jebkurā citā. Jo Pāvils pasvītroti pretstata šiem ebreju pārspriedumiem Kunga Jēzus cilvēciskumu. Slavinājuma panti Fil.2:6-11 patiesībā ir līdzību un atšķirību izklāsts starp Ādamu un Jēzu – un atšķirībā no Ādama Jēzus netīkoja pēc līdzības ar Dievu (1.Moz.3:5). Arī tuksneša kārdinājumu pieraksti šķiet domāti līdzību un atšķirību starp Ādamu un Jēzu izgaismošanai – abi tika kārdināti, Ādams ēda, Jēzus atteicās ēst; abiem apkārt bija zvēri un eņģeļi (Mk.1:13). Kunga Jēzus dabas nepareiza izpratne saistās ar grēka un visas dabas, kā arī nepieciešamības pēc grēku izpirkšanas maldīgas izpratnes. Pirmā gadsimta ebreju prātojumi par Ādama iemiesošanos Mesijā saistās ar domu, ka Ādams kaut kādā veidā bija bez grēka. „Ēnoha grāmata” noveļ vainu par cilvēka grēkā krišanu uz [šķietamajiem] eņģeļiem 1.Moz.6, tā vietā lai tajā vainotu Ādama grēku Ēdenē; un daži agrīnie ebreju kristieši līdzīgi noliedza Ādama vainu, uzkraujot vainu par cilvēces problēmām uz šķietamo eņģeļu zemes apmeklējumu [pamatojoties uz maldīgo 1.Moz.6 interpretāciju] (25). Visā tajā ir redzama atteikšanās uztvert grēka būtību un mazināt cilvēku atbildību par grēku, drīzāk uzveļot to šķietami kritušajiem eņģeļiem. Vismaz psiholoģiskajā līmenī izskatās, ka tas arī ir pamatā nepareizajai 1.Moz.6 interpretācijai. Es par to esmu sīkāk rakstījis grāmatas „Īstenais nelabais” 5.nodaļā. Šī nespēja saskatīt grēka dabas un nozīmes svarīgumu noveda pie nepareizas izpratnes par to, kā būtu sasniedzama glābšana. Pēc gnostiķu domām, cilvēci bija jāglābj vienkārši kādam „dievišķam cilvēkam”, kas nolaistos uz zemes un tad paceltos atpakaļ Debesīs (skat Naasenes psalmu un Ipolītu grāmatā Refutations 5.6-11). Bībeles tēlojums ir krasi atšķirīgs. Kungs Jēzus dzimis no vienkāršas sievietes, cilvēks ar visiem mums piemītošajiem kārdinājumiem (Ebr.2:14-18; 4:15,16), un tikai caur Viņa cīņu pret grēku līdz pat nāvei ir iespējama mūsu pestīšana. Šis tēlojums krasi atšķiras no populārās kristietības zīmētās ainavas, kurā [gluži tāpat kā gnostiķu teorijā] kāds pestītājs, kas nav cilvēku dabas, pestīja mūs, vienkārši dodamies ceļojumā no Debesīm uz zemi un atkal atpakaļ uz Debesīm. Tāda teorija raksturo arī Dievu – vai Viņš tiešām piedotu mums visu to, ko mēs Viņam esam nodarījuši, tikai tāpēc, ka kāds devies ceļojumā no Debesīm uz zemi un atkal atpakaļ? Vai Bībeles Dievs patiesi ir tik formāls un tik viegli apmierināms ar rituālu rituāla pēc? Milzīgā vieta, kas Jaunajā Derībā ir ierādīta Jēzus nāvei un augšāmcelšanai, norāda uz to, ka tās rakstītāji pilnīgi skaidri noliedz gnostiķu idejas par kaut kādu dievišķu pestītāju, kas nolaižas no Debesīm un tad atkal paceļas Debesīs mūsu pestīšanas nolūkā. Taču šī maldīgā ideja ir vispārpieņemtās kristiešu teoloģijas pamatā – neskatoties uz to, ka tā pilnīgi devalvē krustu un augšāmcelšanos. Jāņa ideja ir, ka Kungs Jēzus tika ‘paaugstināts’ krustā, taču ‘paaugstināts’ ir vārds, ko lieto, lai apzīmētu celšanu Dieva godā vai Dieva veiktu apskaidrošanu (Jņ.3:14 utt. visur atbalsta šo ideju). Kunga pacelšanās Debesīs, tādējādi, nebija ‘atgriešanās mājās’, kā to prasītu gnostiķu iepriekš pastāvēšanas ideja; tā bija brīnišķīga „cilvēka Kristus Jēzus” paaugstināšana no zemes uz Debesīm kā Viņa vispārākā sasnieguma atzīšana. Pilnīgi pareizs ir sekojošais komentārs: Kristus dievišķības dogma pārvērta Jēzu helēņu pestītāj-dievā un izvērtās par mīta izplatīšanu, kura ēnā vēsturiskais Jēzus pilnīgi izzuda” (26). Tālāk, Kungs Jēzus tiek tik daudzējādā veidā likts mums par piemēru, kuram mums jāseko - ko nekādi nevarētu prasīt, ja tas attiektos uz kādu kosmisku būtni, kas nolaidusies pie mums no Visuma. Tāpat kā Jēzus pēc sava rakstura bija neredzamā Dieva attēls (Kol.1:15; 2.Kor.4:4), tā arī mēs esam aicināti apģērbt jauno cilvēku pēc viņa Radītāja tēla (Kol.3:10), lai taptu pārvērsti Viņa paša līdzībā no spožuma uz spožumu (2.Kor.3:18), „atjaunodamies savā garā” (Rom.12:2), lai mēs taptu līdzīgi sava Pestītāja Jēzus tēlam (Rom.8:29; 1.Kor.15:49). Tādējādi, mūsu atpestīšanas process caur nevainojamo Jēzus raksturu kļūst par personīgu paraugu katram no mums, kas šī procesa rezultātā esam saņēmuši pestīšanu. Un tikai pēc tam, kad Jēzus bija veiksmīgi paveicis savu pestīšanas darbu, Viņš tika ‘padarīts’ par visa Kungu (Rom.1:4; Ap.d.2:36). Tas nemaz neatgādina gnostiķu un trīsvienības piekritēju ideju par iepriekš pastāvošu visa Kungu, kas nolaižas uz zemes virsu. Un tad, viņu teorija kļūst vēl neskaidrāka, kad viņi apgalvo, ka eņģeļu parādīšanās uz zemes Vecās Derības laikos [piem., Eņģelis, kas bija ar Izraēlu tuksnesī] faktiski bija Jēzus parādīšanās uz zemes. Ja tā, tad kad Jēzus nolaidās uz zemes, lai glābtu ļaudis? Vai Viņš parādījies vairākkārt…? Kāpēc katrs no šiem apmeklējumiem nevarēja glābt cilvēkus? Doma par Kungu Jēzu kā Vecās Derības eņģeli ir vienkārši nesavietojama ar Rakstiem un ir jāatmet līdz ar visiem gnostiķu iespaidā radītajiem uzskatiem par Viņu. No Ap.d.14:11 mēs zinām, ka pirmajā gadsimtā ļaudīs mājoja ticība, ka dievi nokāpj zemē pie cilvēkiem cilvēku izskatā; un Trīsvienības teorija vienkārši atspoguļo to faktu, ka vājie kristieši agrīnajos gadsimtos tiecās piemērot kristietību saviem jau pastāvošajiem uzskatiem. Sajūsmas pilna valoda Zinātnieki, kuri pētī un analizē Jaunās Derības laiku, kā arī pirms tiem rakstīto ebreju literatūru, skaidri redz, ka uz Jēzu attiecināmā dievbijīgā valoda ir faktiski aizgūta no jūdaisma. To jau varēja sagaidīt, jo Jaunās Derības rakstītāji un agrīnie kristieši bija galvenokārt ebreji. Jūdaisms ir devis dievišķos titulus Mesijai, runājot par Viņu dievišķā valodā (27) – taču bija pilnīgi skaidrs, ka tas nebūt nenozīmēja, ka ebreji pielīdzinātu Mesiju Dievam, jo viņi bija pasaulē viskvēlākie monoteisti. Ja pirmā gadsimta ebrejus prasītu atteikties no monoteisma un pieņemt Trīsvienību, kāpēc Jaunajā Derībā nav ne miņas no nesaskaņām ko tāda prasība izraisītu? Kāpēc Pāvils nerunā par to, kā viņš ar to cīnījies? Jo arī šodien Trīsvienības sludinātāju uzskati ir lielākais klupšanas akmens ebreju auditorijā. Larijs Hurtado rezumē: „Faktiski visa agrīno kristiešu kristoloģijas retorika ir aizgūta no viņu apkārtējās vides” (28). Mēs, protams, rīkojamies tieši tāpat – mēs nosaucam daudzsološu jaunu futbolistu par „nākamo [Bekhemu]”, vai nosaucam kāda cita vārdu, kas ir šā brīža futbola zvaigzne. Līdzīgā veidā vārdkopa „[god]bijību iedvesošs” kļuva ļoti populāra kā visaugstākās pakāpes apzīmējums 1990.gadu beigās. Mēs lietojam tos sajūsmas un slavināšanas vārdus, kas ir raksturīgi mūsu laikam. Tādējādi, lasot Jauno Derību šai kontekstā, Kungu Jēzu aprakstošā augsti godbijīgā valoda nemaz neasociējās ar Trīsvienības piekritēju apgalvojumu, ka Jēzus ir pielīdzināms Dievam. Tikai tāpēc ka laika gaitā jūdaisms un kristietība arvien vairāk attālinājās un nākošās ne-ebreju kristiešu paaudzes aizmirsa sākotnējo kontekstu, kurā šie godbijīgie termini tika lietoti, tie attiecīgi tika sajaukti ar pagānismā dzimušajām idejām par dievu nolaišanos zemē no debesīm un tml. Ebreju ietekmes apjoms Varētu rasties jautājums, vai tik es nepārspīlēju ķecerīgās jūdu domāšanas ietekmi uz ķecerīgo kristiešu domāšanu pirmajā gadsimtā. Taču ir pietiekami daudz pierādījumu tam, ka tāda ietekme bija vērojama citās teorijas un prakses jomās pat agrīno ne-ebreju baznīcu vidū. „Sabata upurēšanas dziedājumi” bija dokuments, ko lietoja Kumrānas sadraudzība, apgalvojot, ka Kumrānas sadraudzības Dieva slavināšanas dziedājumi atspoguļojot eņģeļu koru Dieva slavēšanas dziedājumus. Viņi redzēja sevi slavinām Dievu „eņģeļu mēlēs”. Līdzīga doma rodama arī „Ījaba testamentā”, kas arī izmanto teicienu „eņģeļu mēlēs”, aprakstot kā Ījaba meitu slavināšana izklausījās kā eņģeļu slavināšana. Abos šajos apokrifiskajos sacerējumos ir sastopamas daudzas frāzes, kuras Pāvils lieto, kritizēdams korintiešu domas par ‘runāšanu mēlēs’: „zinātu visus noslēpumus (1.Kor.13:2)…viņš garā runā noslēpumus (1.Kor.14:2)…tas runā Dievam (1.Kor.14:2)…dziedāt garā (1.Kor.14:15)… garā slavē (1.Kor.14:16)…katram ir psalms (1.Kor.14:26)” (29). Tādēļ šķiet, ka ne-ebreju izcelsmes korintieši bija nokļuvuši ķecerīgo jūdu viltus mācītāju iespaidā , kas mudināja tos lietot sajūsmas pilnas frāzes, apgalvojot, ka viņi runā „eņģeļu mēlēs”. Un Pāvils centās novirzīt tos atpakaļ pie runāšanas mēlēs mērķa – proti, sludināšanas svešvalodās. Ar to es gribu teikt, ka pat ne-ebreju baznīcā Korintā bija jūtama ievērojama jūdu viltus mācītāju ietekme. Tādēļ nav brīnums, ka arī Kunga Jēzus dabas un personības izpratnē, kas bija jaunās kristiešu reliģijas pamata jautājums, bija vērojama tik apjomīga ebreju domāšanas ietekme. Piezīmes Larry Hurtado, One God, One Lord: Early Christian Devotion and Ancient Jewish Monotheism (London: T. & T. Clark, 2003), pp.71-92. N.A. Dahl, „Christ, Creation and the Church” in The Background of the New Testament, ed.W.D. Davies and D. Daube (Cambridge: C.U.P., 1964), pp.422-443. Vincent Taylor, The Person of Christ in N.T. Teaching (London: Macmillan, 1959), p.62. Pierādījumi doti: Rudolf Bultmann, Theology of The New Testament (New York: Scribner’s, 1965), Vol.1, pp.132,176,178. See J.Moffatt, The Epistle to the Hebrews (Edinburgh: T. & T. Clark, 1924), pp.11,38; C.K. Barrett, The New Testament Background (San Francisco: Harper Collins, 1989 ed.), pp.174-184. Arthur Gibson, Biblical Semantic Logic (Oxford: Basil Blackwell, 1981), p.26. Tā paša jautājuma ilustrējumi arī Jmaes Barr, The Semantics of Biblical Language (Oxford: O.U.P., 1961). Skat manu „Īstenais nelabais”, 1. nodaļu. John Macdonald, The Theology of the Samaritans (Philadelphia: Westminster Press, 1964), p.162. References in James Dunn, Christology in the Making Iphiladelphia: Westminster Press, 1980), p.100. Martin Hengel, Acts and the History of Earliest Christianity (London: S.C.M., 1979), p.106. See John Hick, ed., The Myth of God Incarnate (London: S.C.M.,1977), p.67. John Macdonald, op.cit., pp.135, 221, 306. W.Bauer, Orthodoxy and Heresy in Earliest Christianity (London: S.C.M., 1972), pp.44-60; H.G.Kippenburg, Gerazim and Synagogue (Berlin & New York: Gruyter, 1971), pp.205, 316, 367. Mentioned in Bauer, op cit., p.44. Harry Whittaker, ‘The Jewish Plot’ in Studies in the Acts of the Apostles (Wigan: Biblia, 1991); un manā grāmatā Īstenais nelabais, nodaļā „Jūdu sātans” () Michael Goulder, in John Hick, ed., The Myth of God Incarnate (London: S.C.M., 1977), p.84. J. Danielou, The Theology of Jewish Christianity: A History of Early Christian Doctrine (London: Darton, Longman & Todd, 1964), chapter 4, ‘The Trinity and Angelology’ James Dunn, Christology in the Making (Philadelphia: Westminster Press, 1980), pp.132, 150. H.Ringgren, Word and Wisdom (Lund: Ohlsson, 1947), pp.165-171. See too his The Faith of Qumran (Philadelphia: Fortress, 1963). See documentation in Oscar Cullmann, The Christology of the New Testament (London: S.C.M.,1971), pp.15,16. Kenneth West, Great Truths to Live By (Grand Rapids: Eerdmans, 1952), p.30. E.G. Selwyn, First Epistle of St. Peter (Grand Rapids: Baker, 1983), p.124. Līdzīgi izteicies arī Emil Schurer: „Ebreju domāšanā viss, kas ir patiesi vērtīgs, ir iepriekš pastāvējis debesīs”, The History of the Jewish People in the Age of Jesus Christ (Edinburgh: T. & T. Clark, 1979), vol.2, p.522. H. Monwinckel, He that Cometh (Nashville: Abingdon, 1954), p.334. E.C. Dewick, Primitive Christian Eschatology (Cambridge: C.U.P., 1912), pp.253,254. For documentation, see Oscar Cullmann, The Christology of the New Testament ( London:S.C.M., 1971), p.170. Martin Werner, The Formation of Christian Doctrine: An Historical Study of its Problems (London: A. & C. Black, 1957), p.298. See William Horbury, Jewish Messianism and the Cult of Christ (London: S.C.M., 1998; Nils Dahl, „Sources of Christological Language” in his Jesus the Christ: The Historical Origins of Christological Doctrine (Minneapolis: Fortress, 1991), pp.113-136. Larry Hurtado, Lord Jesus Christ: Devotion to Jesus in Earliest Christianity (Grand Rapids: Eerdmans, 2003), p.75. Atsauces uz to visu ir atrodamas Andrew Perry, ‘The Songs of the Sabbath Sacrifice and Tongues’, Christadelphian Journal of Biblical Interpretation, Vol. 2 No.2 April, 2008, p.13.

	PIRMĀ NODAĻA: Bībeles Pamati
	1-1 Dieva personība \|\| 1-2 Kas izriet no viendievības \| 1-3 Dieva izpausme \| 1-4 Dieva Gars \|\| 1-5 Vai Svētais Gars ir persona? \| 1-6 Personifikācijas princips \| 1-7 Apsolījumi Ēdenē \| 1-8 Apsolījumi Ābrahāmam \| 1-9 Apsolījumi Dāvidam \| 1-10 Vecās Derības pravietojumi par Jēzu \| 1-11 Dzimšana no jaunavas \| 1-12 Kristus vieta Dieva plānā \| 1-13 Vai Jēzus radīja zemi? \| 1-14 Jēzus nav iepriekš pastāvējis: Nu un tad? \| 1-15 Atšķirības starp Dievu un Jēzu \| 1-16 Jēzus daba \| 1-17 Jēzus cilvēcība \| 1-18 Jēzus uzvara \| 1-19 Jēzus asinis \| 1-20 Jēzus un Mozus bauslība \| 1-21 Jēzus kā mūsu pārstāvis \| 1-22 Kristus augšamcelšanās nozīme priekš mums \| 1-23 Kristus mira par mani: Tad kas man būtu jādara? \| 1-24 Kristus iedvesma ikdienas dzīvē \|
OTRĀ NODAĻA: Īstenais Kristus
	2-1 Jēzus tēli \| 2-2 Aba, Tēvs \| 2-3 Kā Jēzus Sevi pasludina \| 2-4Jēzus – Palestīnas ebrejs \| 2-5 Jēzus un tauta \| 2-6 Jēzus vārdi \| 2-7 Jēzus nabadzība \| 2-8 Jēgas atrašana ikdienas pieredzē \| 2-9 Jēzus – intelektuālis \| 2-10 Jēzus dabiskums \| 2-11 Spēja uztvert citu vajadzības \| 2-12 Jēzus – radikālis \| 2-13 Jēzus radikālās prasības \| 2-14 Jēzus radikālā valoda \| 2-15 Jēzus radikālā autoritāte \| 2-16 Jēzus radikālā pieņemšana \| 2-17 Pārprastais Jēzus \| 2-18 Īstenais krusts: Šodien ir piektdiena \| 2-19 Šodien tāds pats kā vakar \| 2-20 21.gadsimta Jēzus \| 2-21 Kristus cilvēciskuma nozīme \| 2-22 Jēzus dievišķā puse \| 2-23 Tēvs un Dēls \| 2-24 Koncentrēšanās uz Kristu \| 2-25 Jēzus Gars\|

TREŠĀ NODAĻA: Kā īstenais Kristus tika pazaudēts
	Kāpēc tika pieņemta Trīsvienība 3-1 Pielāgošanās pagānismam \| 3-2 Patiesa intelektuāla neveiksme? \| 3-3 Domas, ka Jēzus nav cilvēks, psiholoģiskā pievilcība \| 3-4 Ebreju ietekme uz Trīsvienību \| 3-5 Netīrā politika un Trīsvienības doktrīna \| 3-6 Trīsvienība: vēlme pēc atzīšanas \| 3-7 Kā tika pazaudēts īstenais Kristus \|

PIELIKUMS: Daži sagrozīti Raksti
	1 Ievads \| 2-1 Iesākumā bija vārds” \| 2-2 „Vārds bija pie Dieva” \| 2-3 „Vārds tapa miesa" \| 2-4 „Vārds bija Dievs” \| 2-5 „Caur Viņu viss ir radies” \| 2-6 Kā Logos / vārds tapa miesa \| 3 Jēzus Sevis uzcelšana (Jņ.2:19-21) \| 4 „Dievs ir Gars (Jņ.4:24) \| 5 „Es esmu no debesīm nācis” (Jņ.6:33,38) \| 6 „Pirms Ābrahāms tapa, esmu Es” (Jņ.8:58) \| 7 To skaidrību, kas Man bija pie Tevis, pirms pasaule bija” (Jņ.17:5) \| 8 „Klints, kas tiem gāja līdzi” (1.Kor.10) \| 9 „Dieva veidā būdams” (Fil.2) \| 10 Kolosiešiem 1:15-18: „Viņā radītas visas lietas” \| 11 Kas bija Melhisedeks? \|