Dabūt grāmatu
" Bībeles Pamati"
bezmaksas!

 

ĪSTENAIS NELABAIS:Ko Bībele saka par velnu

English-Latvian Parallel New Testament / Jaunā Derība Angļu un latviešu paralēls izdevums

1-8 Apsolījumi Ābrahāmam

Pastāv saistība starp apsolījumiem Ābrahāmam un apsolījumiem Ēdenē. Ābrahāmam tika apsolītas tās pašas lietas, kas bija zaudētas Ēdenē. Zeme, kur piens un medus tek (salīdz. ar Ēdenes dārzu); neskaitāms daudzums tautas (salīdz. ar „augļojieties un vairojieties!”), un karaļa kārta (salīdz. ar „pakļaujiet sev to, un valdiet pār…”, 1.Moz.1:28). Šeit var redzēt, kā Dieva nodoma zelta pavediens sasniedz jaunu attīstības pakāpi – Viņa nodomam, kas atklājas apsolījumos, bija jādod iespēja Viņa tautai atgūt to, kas bija zaudēts Ēdenē.

Evaņģēlijs, kuru sludināja Jēzus un apustuļi, pamatos neatšķīrās no tā, kas bija zināms Ābrahāmam. Raksti „ir Ābrahāmam iepriekš pasludinājuši prieka vēsti” (Gal.3:8). Šie apsolījumi ir tik būtiski, ka Pēteris sāka un nobeidza savu publisko Evaņģēlija sludināšanu ar atsauci uz tiem (Ap.d.3:13,25). Ja mēs saprotam, kas tika solīts Ābrahāmam, tad mums ir sākotnējs priekšstats par kristiešu evaņģēliju. Ir vēl citi norādījumi uz to, ka „evaņģēlija” aizsākumi nav saistāmi tikai ar Jēzus laiku.

• „Arī mēs jums sludinām, ka Dievs, Jēzu uzmodinādams, mūsu bērniem piepildījis solījumu, ko Viņš (ebreju) tēviem devis” (Ap.d.13:32).
• „Dieva evaņģēliju, ko Viņš jau iepriekš apsolījis caur Saviem praviešiem (piem., Ābrahāmu, 1.Moz.20:7) svētajos rakstos” (Rom.1:1,2).
• „Jo tādēļ arī mirušiem ir prieka vēsts sludināta” (1.Pēt.4:6) – proti, ticīgajiem, kas dzīvojuši un miruši pirms pirmā gadsimta.
• „Jo arī mums evaņģēlijs ir pasludināts tāpat kā viņiem” (Ebr.4:2) – proti, Izraēlam tuksnesī.

 

Apsolījumi Ābrahāmam ietver divas pamattēmas.

• To, kas saistās ar Ābrahāma īpašo pēcnācēju un
• to, kas saistās ar Ābrahāmam apsolīto zemi.

Jaunajā Derībā šie apsolījumi tiek komentēti un, saskaņā ar mūsu nodomu dot Bībelei iespēju izskaidrot pašai sevi, mēs apvienosim abu derību mācības, tādējādi iegūstot skaidrību par derību, kas slēgta ar Ābrahāmu.   

Ābrahāms sākotnēji dzīvoja Ūrā, bagātā pilsētā, kas atradās tagadējās Irākas teritorijā. Mūsdienu arheologi atklājuši, ka jau Ābrahāma laikā pilsēta bija sasniegusi augstu civilizācijas līmeni ar darbojošos banku sistēmu, civildienestu un attiecīgu infrastruktūru. Ābrahāms kaut kādā veidā apzinājās Dievu un Viņa vārdu, taču viņš bija vienīgais pilsētā, kura sirds bija uzticīga Dievam (Jes.51:2; Neh.9:8). Tad nāca vienreizējais Dieva aicinājums Ābrahāmam atstāt šo labiekārtoto dzīvi un doties ceļā uz apsolīto zemi. Pilnīgas skaidrības par to, tieši kurp doties un kas gaidāms, nebija. Kopumā noietā ceļa garums sastādīja aptuveni 2 400 km. Apsolītā zeme bija Kānaāna – tagadējā Izraēla.

Ābrahāma dzīves laikā Dievs viņam vairākkārt parādījās, atkārtojot un papildinot Savus solījumus viņam. Šie apsolījumi ir Kristus evaņģēlija pamats un kā patiesus kristiešus arī mūs Dievs aicina tāpat kā Ābrahāmu atstāt šīs dzīves pārejošās lietas un dzīvot ticībā, nešauboties Dieva apsolījumu drošībā, sekojot Viņa Vārdam. Mēs ļoti labi varam stādīties priekšā, kā Ābrahāms savā prātā apsvēra šos apsolījumus garā ceļojuma laikā. „Ticībā Ābrahāms ir paklausījis aicinājumam un gāja uz to vietu, ko nācās saņemt par mantojumu, un gāja, nezinādams, kurp viņš iet” (Ebr.11:8).

Pirmo reizi pārdomājot Dieva apsolījumus, arī mūs var pārņemt sajūta, ka mēs nezinām tieši kāda būs šī apsolītā zeme Dieva Valstībā. Taču mūsu ticībai Dieva Vārdam ir jābūt tik stiprai, ka mēs ar prieku tam pakļautos.

Ābrahāms nebija klejotāju cilts pārstāvis, kuram nekas labāks nebija gaidāms, kā vien uz labu laimi noticēt šiem apsolījumiem. Viņa apkārtējā vide daudzējādā ziņā pamatos bija līdzīga mūsējai. Grūtie lēmumi, kas viņam bija jāpieņem, būtībā līdzinās tiem, kas jāpieņem mums, pārdomājot, vai pieņemt un sekot Dieva Vārda apsolījumiem – darba kolēģu izbrīna, greizie kaimiņu skati („Viņš ir ticīgais!”)… Ābrahāmam tas viss bija pazīstams. Lai to visu pārdzīvotu droši vien bija vajadzīga milzīga motivācija. Un vienīgais, kas deva šo motivāciju visu garo ceļojuma gadu laikā, bija Dieva vārds. Viņš droši vien no galvas bija iemācījies šos apsolījuma vārdus, katru dienu domājot par to nozīmi viņa dzīvē.

Parādot līdzīgu ticību un rīkojoties saskaņā ar to, mēs varam iemantot tādu pat godu kā Ābrahāms – būt Dieva mīļotai Ābrahāma atvasei (Jes.41:8), rast Dieva atziņu (1.Moz.18:17) un drošu pārliecību par mūžīgu dzīvi Dieva Valstībā. Mēs atkal uzsveram, ka Kristus evaņģēlijs balstās uz šiem solījumiem Ābrahāmam. Patiesa ticība kristiešu vēstij nozīmē nelokāmu ticību Ābrahāmam dotajiem apsolījumiem. Bez tās mūsu ticība nav ticība. Kvēlā aizrautībā mums būtu atkal jālasa un jāpārlasa Dieva un Ābrahāma sarunas.

Par zemi

• „Izej no savas zemes…uz zemi, kuru es tev rādīšu” (1.Moz.12:1).
• Un Ābrahāms „savos pārgājienos gāja no dienvidiem uz Bēteli…. Un Tas Kungs teica Ābrahāmam…: ‘Pacel savas acis un raugies no tās vietas, kur tu atrodies, uz ziemeļiem un dienvidiem, uz austrumiem un rietumiem, jo visas tās zemes, ko Es tev rādu, Es uz mūžīgiem laikiem došu tev un taviem pēcnācējiem” (1.Moz.13:3, 14-17).
• „Tas Kungs noslēdza ar Ābrahāmu derību, sacīdams: ‘Taviem pēcnācējiem Es došu šo zemi, no Ēģiptes upes līdz lielajai upei – Eifratas upei’” (1.Moz.15:18).
• „Es tev un taviem pēcnācējiem došu šo zemi, kurā tu miti kā svešinieks, visu Kānaāna zemi par mūžīgu īpašumu” (1.Moz.17:8).
• „Ābrahāmam…dotais solījums, ka viņš iemantos pasauli” (Rom.4:13).

 

Mēs varam izsekot pakāpeniskai Dieva nodoma atklāsmei Ābrahāmam.

• ‘Ir zeme, uz kuru Es gribētu, lai tu dodies.’
• ‘Tu esi ieradies šai zemē, kuru Es došu tev un taviem pēcnācējiem par mūžīgu īpašumu’. Ievērojiet, ka šis mūžīgās dzīves apsolījums ir dots bez kādas cilvēku autoriem piemītošas pompozitātes.
• Apsolītās zemes platība tiek norādīta konkrētāk.
• Ābrahāmam nebija jāuztver, ka šis apsolījums īstenosies viņa dzīves laikā – viņam bija jāmīt kā „svešiniekam” šai zemē, kaut gan vēlāk viņš tur dzīvos mūžīgi. Ar to tiek netieši izteikts, ka viņš nomirs un tad vēlāk augšāmcelsies, lai saņemtu šo apsolījumu.
• Pāvils acīmredzot iedvesmā rakstot, uztvēra Ābrahāmam dotos apsolījumus kā apsolījumus iemantot visu pasauli.

 

Raksti mums nemitīgi atgādina, ka Ābrahāms nepieredzēja apsolījumu piepildīšanos savas dzīves laikā. 

„Ticībā viņš apmetās apsolītajā zemē kā svešinieks, dzīvodams teltīs” (Ebr.11:9).

Viņš dzīvoja zemē kā svešinieks, izjuzdams, iespējams, bēgļiem raksturīgo neizteikto nedrošību  un neatbilstību. Nevarētu teikt, ka viņš ar saviem pēcnācējiem dzīvotu savā zemē. Ābrahāms un viņa pēcnācēji Īzāks un Jēkabs (kuriem šie apsolījumi tika atkārtoti) „ir miruši ticībā, apsolītās lietas nesaņēmuši, bet no tālienes tās redzēdami un sveikdami, un apliecinājuši, ka viņi ir svešinieki un piemājotāji virs zemes” (Ebr.11:13). Pievērsiet uzmanību četriem posmiem.

• Iepazīšanās ar apsolījumiem – kā mēs to darām šajā pētījumā.
• Pārliecības gūšana par tiem – ja Ābrahāmam bija vajadzīgs laiks, lai pārliecinātos par tiem, vai mums tas neprasīs vēl vairāk laika?
• To pieņemšana – kristoties Kristus Vārdā (Gal.3:27-29).
• Apliecināšana pasaulei ar savu dzīves veidu, ka šī pasaule nav mūsu īstās mājas, ka mēs dzīvojam cerībā uz nākamo Valstību zemes virsū.

Ja mēs pareizi novērtējam visas šīs lietas, tad Ābrahāms kļūst par mūsu cēlo varoni un paraugu. Galējā atskārsme, ka apsolījumu piepildīšanās sagaidāma tikai nākotnē, nāca pār veco nogurušo vīru, kad mira viņa sieva; viņam bija jānopērk daļa no apsolītās zemes, lai to apglabātu (Ap.d.7:16). Patiesi Dievs „nedeva viņam tur nekādu mantojuma tiesu, pat ne pēdas platumā, un tomēr solīja to dot par īpašumu viņam un viņa pēcnācējiem” (Ap.d.7:5). Tagadējie garīgie bērni / Ābrahāma pēcnācēji var sajust tikpat lielu neatbilstību, pērkot vai īrējot īpašumu uz zemes, kas tiem apsolīta kā mūžīgs mantojums!  

Taču Dievs tur Savus solījumus. Nāks diena, kad Ābrahāms un visi, kas saņēmuši šos apsolījumus, tiks atalgoti. Ebr.11:13,39,40 to vēlreiz apliecina.

„Šie visi ir miruši ticībā…un…nesaņēma apsolīto, tāpēc ka Dievs mums kaut ko labāku bija paredzējis, lai viņi bez mums nesasniegtu pilnību”.

Tādēļ visi patiesi ticīgie tiks atalgoti vienlaicīgi, proti, kad Augstais tiesnesis sēdēs uz Sava godības krēsla tiesas dienā (2.Tim.4:1,8; Mt.25:31-34; 1.Pet.5:4). No tā izriet, ka pirms tiesas dienas tie, kam jāstājas tiesas priekšā, kā Ābrahāms un citi, kuriem bija zināmi šie apsolījumi, tiks augšāmcelti. Ja tie nav saņēmuši apsolījumus un saņems tos tikai pēc augšāmcelšanās un tiesas Kristus atgriešanās dienā, nav citas alternatīvas kā pieņemt, ka tādi kā Ābrahāms pašreiz atrodas bezapziņas stāvoklī līdz Kristus atnākšanas brīdim. Taču vitrāžas stiklu mozaīka baznīcās visā pasaulē ataino Ābrahāmu debesīs, jau tagad saņemot apsolīto atalgojumu par dzīvi ticībā. Tūkstošiem cilvēku gadsimtiem ilgi staigā gar šīm vitrāžām, uztverot tās kā reliģiozu patiesību. Vai jums pietiks Bībelē pamatotas drosmes atdalīties no šīs masas?

Par pēcnācēju

Kā mēs jau agrāk noskaidrojām, apsolījums par pēcnācēju attiecas pirmām kārtām uz Jēzu un otrkārt uz tiem, kas ir „Kristū” un kas tādēļ arī tiek pieskaitīti Ābrahāma pēcnācējiem.

• „Un Es tevi darīšu par lielu tautu, Es tevi svētīšu un…tevī būs svētītas visas zemes ciltis” (1.Moz.12:2,3).
• „Es darīšu tavus pēcnācējus itin kā zemes pīšļus; ja kāds var saskaitīt zemes pīšļus, tas arī tavus pēcnācējus varēs saskaitīt…visas tās zemes, ko Es tev rādu, Es uz mūžīgiem laikiem došu tev un taviem pēcnācējiem” (1.Moz.13:15,16).
• „Skaties uz debesīm un skaiti zvaigznes; vai tu spēj tās izskaitīt? Tikpat daudz būs tev pēcnācēju…Taviem pēcnācējiem Es došu šo zemi” (1.Moz.15:5,18).
• Es tev un taviem pēcnācējiem došu šo zemi…visu Kānaāna zemi par mūžīgu īpašumu; un Es tiem būšu par Dievu” (1.Moz.17:8).
• „Es tevi svētīdams svētīšu un vairodams vairošu tavus pēcnācējus kā debesu zvaigznes, kā smiltis jūras malā. Un tavi pēcnācēji iekaros tavu ienaidnieku vārtus. Un tavos pēcnācējos tiks svētītas visas zemes tautas, tāpēc ka tu esi paklausījis Manai balsij” (1.Moz.22:17,18).      

Un atkal, Ābrahāma priekšstats par „pēcnācēju” tiek pakāpeniski paplašināts.

• Vispirms viņam tiek teikts, ka viņam būs liels skaits pēcnācēju un caur viņa „pēcnācēju” būs svētītas visas zemes ciltis.
• Vēlāk viņam tiek teikts, ka viņam būs pēcnācējs, kas ietvers lielu skaitu ļaužu. Šie ļaudis, līdz ar viņu, mūžīgi dzīvos tai zemē, kurā viņš ir ieradies, proti, Kānaānā.
• Viņam tiek teikts, ka viņa pēcnācēju būs tikpat daudz, cik zvaigžņu pie debesīm. Tas varētu nozīmēt lielu skaitu garīgu pēcnācēju (zvaigžņu pie debesīm), kā arī lielu skaitu dabīgu pēcnācēju (zemes pīšļu).
• Un iepriekšējie apsolījumi tiek apstiprināti apgalvojot, ka šiem daudzajiem ļaudīm būs personīgas attiecības ar Dievu.
• Pēcnācējs gūs uzvaru pār saviem ienaidniekiem.

Ievērojiet, ka caur pēcnācēju tiks „svētītas” visas zemes ciltis. Bībelē svētība nereti tiek saistīta ar grēku piedošanu. Galu galā tā ir lielākā svētība, ko vien Dievu mīlošs cilvēks varētu vēlēties. Un tā mēs lasām: „Svētīgs, kam pārkāpumi tiek piedoti” (Ps.32:1); „Svētības biķeris” (1.Kor.10:16) ir vīna glāze, kas simbolizē Kristus asinis, pateicoties kurām tika sasniegta piedošana.    

Vienīgais Ābrahāma pēcnācējs, kas pasaulei ir atnesis grēku piedošanu, bez šaubām, ir Jēzus un Jaunās Derības komentāri, kas attiecas uz apsolījumiem Ābrahāmam, to apstiprina.

„Ābrahāmam un viņa dzimumam ir doti apsolījumi. Nav rakstīts „un dzimumiem”, tas ir par daudziem, bet par vienu: „un tavam dzimumam”, proti, Kristum” (Gal.3:16).

„Jūs esat…šīs derības bērni, ko Dievs ir slēdzis ar jūsu tēviem, sacīdams uz Ābrahāmu: un tavos pēcnācējos tiks svētītas visas ciltis virs zemes. – Jums vispirms Dievs devis Savu Kalpu un To sūtījis, lai Viņš jūs svētītu, ka ikviens atgriežas no sava ļaunuma” (Ap.d.3:25,26).

Pievērsiet uzmanību tam, kā Pēteris citē un interpretē 1.Moz.22:18.
Pēcnācējs = Jēzus
Svētība    =  grēku piedošana.

Apsolījums, ka pēcnācējs, Jēzus, gūs uzvaru pār saviem ienaidniekiem, tagad daudz labāk iederas, ja mēs to attiecinām uz viņa uzvaru pār grēku – vislielāko Dieva tautas, un tādēļ arī Jēzus, ienaidnieku.

Par pievienošanos pēcnācējam
Tagad mums jau jābūt skaidrībā par to, ka Ābrahāmam bija zināmi kristiešu evaņģēlija pamatelementi. Taču šie būtiskie apsolījumi bija doti Ābrahāmam un viņa pēcnācējam – Jēzum. Un kā tad ar citiem? Pat tie, kas cēlušies no Ābrahāma, automātiski nepievienojas šim īpašajam pēcnācējam (Jņ.8:39; Rom.9:7). Kaut kādā veidā mums ir tik cieši jāsaplūst ar Jēzu, lai Viņš dalītos ar mums Viņam domātajos apsolījumos. Tas ir iespējams kristoties Jēzus Kristus Vārdā (Rom.6:3-5; Ap.d.2:38; 8:16; 10:48; 19:5). To nevar pateikt skaidrāk par to, kā tas teikts Gal.3:27-29:

„Jo jūs visi, kas esat kristīti Kristus Vārdā, esat tērpušies Kristū. tur nav ne jūda, ne grieķa, nav ne kalpa, nedz svabadā, tur nav ne vīra, nedz sievas, jo jūs visi esat viens Kristū Jēzū. Bet, kad jūs piederat Kristum, tad jūs esat Ābrahāma dzimums, mantinieku pēc apsolījuma”.

Apsolījums attiecas uz mūžīgu dzīvi uz zemes, saņemot piedošanas svētību caur Jēzu. Kristoties Jēzus Kristus (īpašā pēcnācēja) Vārdā, mēs arī kļūstam mantinieki pēc apsolījuma. Un tā, Rom.8:17 mēs esam nosaukti par „Kristus līdzmantiniekiem”. Visas zemes tautas tiks „svētītas”, kļūstot par apsolījuma mantiniekiem caur kristībām Viņa Vārdā (1.Moz.22:18).

Atcerieties, ka caur pēcnācēju svētīti tiks ļaudis no visām pasaules malām; un pēcnācējam ir jākļūst par tik lielu cilvēku grupu, cik smilšu jūrmalā, cik zvaigžņu debesīs. Tātad tiem vispirms ir jāsaņem svētība, lai tie varētu kļūt par pēcnācējiem. Un tie stāstīs par To Kungu nākamajām paaudzēm (Ps.22:31).

Mēs varam apkopot Ābrahāmam dotos divu veidu apsolījumus.

• Zeme – Ābrahāms un viņa pēcnācējs Jēzus, kā arī tie, kas ir Viņā, mantos Kānaāna zemi un paplašinoties arī visu zemi uz mūžīgiem laikiem. Šajā dzīvē viņi to neiemantos, taču tas notiks pēdējā dienā, Kristus atgriešanās dienā.
• Pēcnācējs – pirmsākumā tas bija Jēzus. Caur Viņu tiks uzvarēti cilvēces grēki („ienaidnieki”) un piedošanas svētība būs pieejama visām tautām.

 

Kristoties Jēzus Kristus Vārdā, mēs saplūstam ar Ābrahāmam apsolīto pēcnācēju.

Šie divējādie apsolījumi caurvij arī Jaunās Derības sludināšanu un nav jābrīnās, ka cilvēki, kas dzirdējuši šo sludināšanu, pieņem kristību. Tas bija un ir tas ceļš, pa kuru šie apsolījumi nonāk līdz mums. Tagad ir saprotams, kāpēc Pāvils, sirmā vecumā savas nāves priekšā, varēja nosaukt savu cerību par „Izraēla cerību” (Ap.d.28:20): patiesa kristieša cerība ir sākotnējā ebreju cerība. Kristus komentārs, ka „pestīšana nāk no jūdiem” (Jņ.4:22) attiecas arī uz nepieciešamību kļūt par ebreju garā, lai caur Kristu gūtu labumu no pestīšanas apsolījumiem, kas tika doti ebreju tēviem.

Mēs lasām, ka agrīnie kristieši sludināja:

• „Evaņģēliju par Dieva valstību un
• Jēzus Kristus Vārdu” (Ap.d.8:12). 

Tās bija tieši tās pašas divas lietas, kas tika nedaudz savādāk izskaidrotas Ābrahāmam.

• Apsolījumi par zemi un
• Apsolījumi par pēcnācēju.

Starp citu atzīmējiet sev, ka „šīs lietas” par Valstību un Jēzu tiek apkopotas kā „Kristus sludināšana” (Ap.d.8:5). Brīžiem to uztver kā apgalvojumu „Jēzus mīl jūs! Sakiet, ka jūs ticat tam, ka Viņš mira par jums, un jūs esat glābti!” Un tas viss savā ziņā tā arī ir. Taču  vārds „Kristus” ietver sevī mācību par vairākām lietām par Viņu un par Viņa nākamo Valstību. Labā vēsts par šo Valstību, kas tika sludināta Ābrahāmam, spēlēja lielu lomu sākotnējā Evaņģēlija sludināšanā.

Efezā Pāvils, „iegājis sinagogā, atklāti sludināja trīs mēnešus, sarunādamies un pārliecinādams par Dieva valstību” (Ap.d.19:8; 20:25); un tāda bija arī viņa gulbja dziesma Romā: „Viņš tiem izskaidroja, apliecinādams Dieva valstību un pārliecinādams tos par Jēzu, sākot ar Mozus bauslību un praviešiem” (Ap.d.28:23,31). Tas, ka varēja tik daudz runāt par Evaņģēlija vēsti par valstību un Jēzu pierāda, ka Evaņģēlija pamata vēstījums bija kas vairāk par vienkārši vārdiem „Ticiet Jēzum”. Dieva atklāsme Ābrahāmam bija daudz sīkāk izklāstīta un tās lietas, kas viņam tika apsolītas, ir patiesā kristiešu evaņģēlija pamats.  

Mēs parādījām, ka kristības Jēzus Vārdā padara mūs par pēcnācējiem Kristū Jēzū un tādēļ arī par apsolījumu mantiniekiem (Gal.3:27-29), taču lai saņemtu glābšanu pēc apsolījuma nav pietiekami tikai kristīties. Lai mēs iemantotu pēcnācējam dotos apsolījumus mums ir jāpaliek pēcnācējā, Kristū. Tādēļ kristības ir tikai sākums; mēs esam uzsākuši skrējienu, kas mums ir jānoved līdz galam. Neaizmirstiet, ka vien fiziskā piederība Ābrahāma pēcnācējiem nenozīmē to, ka mēs esam pieņemami Dievam. Izraēlieši ir Ābrahāma pēcnācēji, bet tas nenozīmē, ka viņi tiks glābti bez kristībām un bez savas dzīves pakārtošanas Kristum un Ābrahāma piemēram (Rom.9:7,8; 4:13,14). Jēzus teica ebrejiem: „Es zinu, ka jūs esat Ābrahāma dzimums. Un tomēr jūs Mani meklējat nokaut…Ja jūs esat Ābrahāma bērni, darait Ābrahāma darbus!” (Jņ.8:37,39), kas nozīmē dzīvot ticībā Dievam un Kristum, apsolītajam pēcnācējam (Jņ.6:29).

Pēcnācējam vai „sēklai” ir jābūt ar tām pašām rakstura īpašībām, kas piemita viņa sencim. Ja mēs esam patiesi Ābrahāma pēcnācēji, tad mums ir jābūt ne tikai kristītiem, bet jābūt stingriem ticībā Dieva apsolījumiem, tieši tādiem ticībā, kāds bija Ābrahāms. Tādēļ viņu sauc „par tēvu visiem, kas tic…bet arī seko tai ticībai, kas bija mūsu tēvam Ābrahāmam” (Rom.4:11,12). „Tātad atzīstiet (proti, no visas sirds), ka tie, kas tic, ir Ābrahāma bērni” (Gal.3:7). Pāvils šeit atsaucas uz jūdaismam pievērsto ne-ebreju („prozelītu”) praksi pieņemt vārdu ben Avraham – Ābrahāma dēls. Patiesā pievēršanās Izraēla cerībai, Pāvils saka, nenozīmē pievienošanos jūdaismam, tā sasniedzama caur ticību un kristībām (Gal.3:27-29).

Patiesai ticībai ir jāizpaužas darbos, citādi, Dieva acīs, tā nav ticība (Jēkaba 2:17). Mēs pierādām savu ticību šiem apsolījumiem, kurus mēs esam izstudējuši, pirmkārt, ar to, ka mēs kristāmies, tā lai šie apsolījumi attiektos arī personīgi uz mums (Gal.3:27-29). Tā ir pat Vecās Derības doma – jo Dāvids saka, ka patiesi ticīgais būs līdzdalīgs Ābrahāmam dotajiem apsolījumiem, ka „viņa dzimums iemantos zemi” un Dieva derība vedīs viņus pie īstās atziņas (Ps.25:13,14). Un tā, vai jūs patiesi ticat Dieva apsolījumiem? Šo jautājumu mums ir sev jāuzdod pastāvīgi visas dzīves garumā.

Vecā un Jaunā derība

Uz šo brīdi ir jau jābūt skaidrībai par to, ka Ābrahāmam dotie apsolījumi īsumā atveido Kristus evaņģēliju. Otrs svarīgs apsolījumu komplekts, ko Dievs devis ebrejiem, ir skatāms kontekstā ar Mozus bauslību. Bauslības vārdi noteica, ja ebreji turēs Tā Kunga baušļus, tad pār tiem šai dzīvē nāks visas Kunga svētības (5.Moz.28). Šajā apsolījumu komplektā jeb „derībā” nebija mūžīgās dzīves apsolījuma. Tādējādi, mēs redzam, ka tika slēgtas divas „derības”.

• Ar Ābrahāmu un viņa pēcnācēju, kas solīja apžēlošanu un mūžīgu dzīvi Tā Kunga valstībā, kad Kristus atgriezīsies. Šis apsolījums tika dots arī Ēdenē un Dāvidam. Tā ir „jaunā derība”. Kad šī „jaunā derība” tiks noslēgta ar Izraēlu Kristus atgriešanās laikā, tā ietvers sevī Ābrahāmam doto apsolījumu „Es būšu viņu Dievs” (Jer.31:33 salīdz. ar 1.Moz.17:8).
• Ar ebreju tautu Mozus laikā, kas tiem solīja mieru un laimi tagadējā dzīvē, ja viņi turēs visus Tā Kunga baušļus, kas tika doti Mozum.

 

Dievs solīja Ābrahāmam piedošanu un mūžīgu dzīvi Valstībā, bet tas bija iespējams tikai caur Jēzus upuri. Šī iemesla dēļ mēs lasām, ka Kristus nāve krustā apstiprināja Ābrahāmam dotos apsolījumus (Gal.3:17; Rom.15:8; Dan.9:27; 2.Kor.1:20), tādēļ viņa asinis tiek sauktas par „jaunās derības asinīm” (Mt.26:28). Tieši tādēļ, lai mēs to atcerētos, Jēzus lika mums regulāri pacelt vīna kausu, kas simbolizē Viņa asinis, lai atgādinātu par šīm lietām (skat 1.Kor.11:25): „Šis biķeris ir jaunā derība Manās asinīs” (Lk.22:20). Nav nekādas jēgas „maizes laušanai” Jēzus un Viņa darba piemiņai, ja mums trūkst sapratnes par šīm lietām.

Jēzus upuris darīja iespējamu piedošanu un mūžīgu dzīvi Dieva valstībā; tas bija Ābrahāmam doto apsolījumu apstiprinājums; „Jēzus ir tapis par labākas derības galvinieku” (Ebr.7:22). Ebr.10:9 Jēzus teic, ka nācis Dieva prātu darīt: „Viņš atceļ pirmo, lai nodibinātu otru”. Tas parāda, ka līdz ar to, ka Jēzus apstiprināja Ābrahāmam dotos solījumus, Viņš atcēla otru, caur Mozu doto derību. Tikko citētie panti par to, ka caur Savu nāvi Jēzus apstiprināja jauno derību, netieši norāda uz vecās derības pastāvēšanu, kuru Viņš atcēla (Ebr.8:13). 

Tas nozīmē, ka, kaut gan derība attiecībā uz Kristu tika dota agrāk, tā nestājās spēkā līdz pat Viņa nāvei, tādēļ to sauc par „jauno” derību. Caur Mozu dotās „vecās” derības mērķis bija vēstīt par nākamajiem Jēzus darbiem un izcelt to, cik svarīgi ir ticēt apsolījumiem par Kristu (Gal.3:19,21). Un otrādi, ticība Kristum apstiprina caur Mozu dotās bauslības patiesību (Rom.3:31). Pāvils to vērtē šādi: „Tātad bauslība līdz Kristum ir bijusi mūsu audzinātāja, lai mēs ticībā kļūtu taisnoti” (Gal.3:24). Tieši šī iemesla dēļ Mozus dotā bauslība ir saglabāta un arī tagad tā ir derīga, lai dotu mums mācību.

Šīs lietas nav viegli saprast pirmajā lasījumā; tās var apkopot sekojošā veidā:

• Ābrahāmam dotie apsolījumi attiecībā uz Kristu – Jaunā Derība.
• Izraēlam dotie apsolījumi saistībā ar Mozum doto bauslību – Vecā Derība.
• Kristus nāve – Vecās Derības gals (Kol.2:14-17); stājas spēkā Jaunā Derība.

Šī iemesla dēļ tādas lietas kā desmitās tiesas maksāšana baznīcai, sabata turēšana un tml. vairs nav nepieciešamas – skat Nodarbību 9.4. Ar dabīgo Izraēlu Jaunā Derība stāsies spēkā, kad tie nožēlos grēkus un pieņems Kristu (Jer.31:31,32; Rom.9:26,27; Ecēh.16:62; 37:26). Skaidrs, ka jebkurš ebrejs, kas jau tagad nožēlo grēkus un pieņem kristību Jēzus Vārdā, uzreiz stājas Jaunās Derības attiecībās (kurā nav dalījuma ebrejos un ne-ebrejos – Gal.3:27-29).    

Pareizs visu šo lietu izvērtējums pārliecina mūs par Dieva apsolījumu drošību. Skeptiķi netaisni vainoja agrīnos kristiešu sludinātājus, ka tie nesniedz pozitīvu vēstījumu. Pāvils atbildēja, sakot, ka Dieva apsolījumu apstiprinājums Kristus nāves sakarā pierāda, ka cerība, par kuru tie runāja, nav kaut kas gaisīgs, bet gan pilnīgi drošs piedāvājums: „Dievs mans liecinieks: mūsu jums dotais vārds nav bijis reizē jā un nē. Jo Dieva Dēls Kristus Jēzus, ko…esam jūsu vidū sludinājuši, nav bijis jā un nē, bet Viņā ir bijis jā. Jo, cik ir Dieva apsolīšanu, tās ir Viņā jā, tāpēc caur Viņu mūsu āmen Dievam par godu” (2.Kor.1:17-20).

Tas nepārprotami sagrauj tādu attieksmi kā, „Nu šķiet, ka tajā varētu būt kāds grauds patiesības…?   

„Es būšu ar tevi”

Ir vēl divas lietas kas tika solītas Ābrahāmam un viņa pēcnācējiem: „Es tiem būšu par Dievu…Es būšu ar tevi” (1.Moz.17:8; 26:3; 28:15 salīdz. ar 2.Moz.6:7). Kungs Jēzus Kristus ir ‘Dievs ar mums’ (Imanuēls, Jes.7:14). Ar tiem no mums, kas ir līdzdalīgi apsolījumos, kas attiecas uz Jēzu Kristu un Dieva valstību, būs Dievs un Viņš mūs vadīs uz šo laimīgo iznākumu. Atkal un atkal Dieva tauta bēdu laikos ir atcerējusies šos Ābrahāmam dotos solījumus, jūtot, ka Dievs patiesi ir ar mums (piem., 2.Laiku 32:7,8). Derības attiecības ar Dievu nozīmē, ka Viņš liks mums sajust Viņa nākamās pestīšanas priekšnojautu ar to, ka Viņš ir mūsu Dievs tagad un līdz ar mums tagad dodas uz pestīšanu (Ps.111:9). Un mēs atsauksimies uz to un piepildīsim 2.Kor.1:20 teikto, ka Dieva apsolījumu droša piepildīšanās noved mūs pie Dieva cildināšanas.

PIRMĀ NODAĻA: Bībeles Pamati

 

1-1 Dieva personība || 1-2 Kas izriet no viendievības | 1-3 Dieva izpausme | 1-4 Dieva Gars || 1-5 Vai Svētais Gars ir persona? | 1-6 Personifikācijas princips | 1-7 Apsolījumi Ēdenē | 1-8 Apsolījumi Ābrahāmam | 1-9 Apsolījumi Dāvidam | 1-10 Vecās Derības pravietojumi par Jēzu | 1-11 Dzimšana no jaunavas | 1-12 Kristus vieta Dieva plānā | 1-13 Vai Jēzus radīja zemi? | 1-14 Jēzus nav iepriekš pastāvējis: Nu un tad? | 1-15 Atšķirības starp Dievu un Jēzu | 1-16 Jēzus daba | 1-17 Jēzus cilvēcība | 1-18 Jēzus uzvara | 1-19 Jēzus asinis | 1-20 Jēzus un Mozus bauslība | 1-21 Jēzus kā mūsu pārstāvis | 1-22 Kristus augšamcelšanās nozīme priekš mums | 1-23 Kristus mira par mani: Tad kas man būtu jādara? | 1-24 Kristus iedvesma ikdienas dzīvē |

TREŠĀ NODAĻA: Kā īstenais Kristus tika pazaudēts