Mājas lapa
2-17 Pārprastais Jēzus
Evaņģēliju rakstītāji trīs reizes pievērš uzmanību tam, ka ļaužu acīs cilvēki Jēzum „nerūpēja”, Viņš „neuzlūkoja to vaigu”, „nebēdāja” par tiem. Mācekļi laivā domāja, ka Viņš „nebēdā” par to, ka viņi iet bojā (Mk.4:38); Marta pārmeta Viņam to, ka viņai vienai jāuzņemas visas mājas rūpes, kad māsa, neliekoties par to ne zinis, klausās Jēzus vārdos, pierakstot Viņam vīrieša dabai piemītošo nejūtību pret sievietēm (Lk.10:40); un divas reizes tiek atzīmēts, ka cilvēkiem vispār bija radies priekšstats, ka Viņš „neuzlūko cilvēka vaigu” (Mt.22:16; Mk.12:14). Taču Kungs lieto to pašu vārdu „nerūp”, runājot par derēto ganu, kuram avis nerūp – tai laikā, kad Viņš ir labais gans, kurš ir gatavs atdot Savu dzīvību par avīm (Jņ.10:13). Vai nav traģiski, ka Viņš, kuram visvairāk, līdz pat Savas dzīvības atdošanai, rūpēja cilvēku liktenis, cilvēku acīs netika par tādu atzīts, netika it nemaz novērtēts? Mācekļi, evaņģēliju rakstītāji, nevarēja neizjust kaunu par tādu cilvēku attieksmi. Tas vēl jo vairāk izceļ Kunga pēdējo stundu ciešanu vientulību. Bet tajā pat laikā tas sniedz mierinājumu visiem nenovērtētajiem aprūpētājiem, kā piemēram, laulātajiem draugiem, vecākiem, bērniem, eklēsijas kalpotājiem…savās ciešanās tie izjūt kaut ko līdzīgu Kunga pēdējo stundu agonijai.
Ļoti bieži uzmanība ir tikusi vērsta uz to, ka pūlis, kas sagaidīja Kungu Jeruzalemē ar saucieniem „Ozianna!” sastāvēja no tiem pašiem ļaudīm, kas pēc pāris dienām brēca „Sit Viņu krustā!” Ir izteikta doma, ka ir bijušas divas dažādas ļaužu grupas; tie, kas kliedza „Ozianna!” bija nākuši no Galilejas, un Jeruzalemes pūlis brēca: „Sit Viņu krustā!” Taču Jņ.12:13 un Jņ.19:14,15 šķiet mudinām mūs sasaistīt šīs divas ainas, jo ļaužu pulks abas reizes „kliedz / brēc” – vispirms „Ozianna!” un tad „Sit Viņu krustā!” Personīgi es esmu pārliecināts, ka tas bija praktiski tas pats pūlis. Tā bija klasiska liecība tam, cik svārstīga ir cilvēku uzticība Dieva Dēlam. Un atcerieties, ka tikai dažus mēnešus pēc tam, kad Jeruzaleme bija Viņu noslepkavojusi, jūdu līderi baidījās, ka „ļaudis” viņus nenomētā ar akmeņiem, ja viņi pārāk varmācīgi izturēsies pret Jēzus sekotājiem (Ap.d.5:26). Sabiedriskā doma bija pagriezusies par 180 grādiem. Un pēc kāda laika tā atkal pagriezās pret kristiešiem, kad „izcēlās lielas vajāšanas, kas vērsās pret draudzi Jeruzalemē” (Ap.d.8:1). Un tas rada virkni jautājumu, kurus nevar vienkārši izskaidrot, pieņemot cilvēku dabas svārstīgumu. No kurienes šis naids pret Jēzu, cilvēku, kas darīja labu, rūpējās par maziem bērniem, atstājot uz cilvēkiem lielu iespaidu ar acīmredzamo sakritību starp Viņa vārdiem un Viņa personību? Kā tas varēja notikt, ka Viņa tautas naids tik mērķtiecīgi tika vērsts pret Viņu, liekot tiem izvēlēties slepkavu tā vietā, lai izvēlētos Cilvēku, kas nācis, lai atdotu Savu dzīvību par tiem…?
Atbilde, pēc manām domām, ir tajā, ka viņi pārprata Jēzu. Viņš viņiem patika; jūdu vadība neilgi pirms Viņa nāves bija izmisumā par to, ka „visa pasaule iet Viņam pakaļ”, jo daudz jūdu „ticēja Jēzum” (Jņ.12:11,19); Viņa popularitāte šķita sitam visaugstāko vilni Viņa pēdējā Jeruzalemes apmeklējuma laikā. Ļaužu pulkus valdzināja daži šī cilvēka Jēzus no Nācaretes idejas aspekti; Jāņa evaņģēlijā teikts, ka ļaudis „ticēja Jēzum”, taču Jānis skaidri pasaka, ka tā nebija patiesa ticība, kuru Kungs vēlējās redzēt. Tas ir lasāms Jņ.6:14,26: „Kad nu ļaudis redzēja, kādu zīmi Viņš bija darījis, tie sacīja: „Šis tiešām ir tas pravietis, kam jānāk pasaulē…Jēzus viņiem atbildēja: „Patiesi, patiesi Es jums saku: jūs Mani meklējat nevis tāpēc, ka esat redzējuši zīmes, bet ka esat baudījuši no maizēm un paēduši”. Šķita ka ļaudis atsaucās un izprata dotās zīmes-brīnumus; bet Kungs zināja, ka viņi nebija tās pareizi izpratuši. Tie acīmredzot „ticēja”, bet nebija gatavi apliecināt Viņu citu cilvēku priekšā (Jņ.12:42) – un šāda ‘liecība’ ir būtiska pestīšanai (Rom.10:9,10). Lai kā viņiem patika Jēzus un dažas no lietām, par kurām Viņš stāvēja, tie labprātīgi noslēdza savas sirdis viņa galvenās pašuzupurēšanās idejas radikālajai nozīmei, ka krustam ir jānāk pirms kroņa, pirms nākamās Valstības, kas otrādi vērš visas cilvēku pasaules vērtības, kur pazemīgie ir lielākie, garā trūcīgie ir patiesi bagāti, nicinātie ir cienīti…
Viņi sveica Jēzu Jeruzalemē ar palmu zariem rokās. Palmu zari bija ebreju nacionālisma simboli – palmu zars parādās uz Otrās Sacelšanās laikā izdotajām monētām (m.ē.132.-135.gg.). 164.gadā pirms m.ē., kad Jūda Makabejs no jauna iesvētīja tempļa altāri, templī tika ienestas palmas (2.Mak.10:7); un Simons Makabejs veda jūdus atpakaļ uz Jeruzalemi ar palmu zariem rokās, kā teikts 1.Mak.13:51. Tādēļ pūlis sveica Jēzu ar palmu zariem, sagaidot, ka Viņš nodibinās Savu Valstību šeit un tagad. „Ozianna!” no Jņ.12:13 sauca, sveicot ķēniņus 2.Sam.14:4; 2.Ķēn.6:26. Burtiskā šī vārda nozīme ir: „Glāb tagad!”. Tie gribēja Valstību šeit un tagad. Viņa sludinātās Valstības būtība, kuru Viņš tiem sīki un pacietīgi tika klāstījis triju gadu laikā, vienkārši nebija nonākusi līdz viņu apziņai.
Šķiet, ka tikai pēc tam, kad pūlis bija sācis to darīt, Kungs uzsēdās uz ēzeļa, lai izpildītu Caharijas 9:9 pausto pravietojumu, ka Izraēla ķēniņš nāk pie tiem „miermīlīgs…uz ēzeļa mātes kumeļa” – nevis kara zirgā. Vēl jo vairāk, Caharija pravieto, ka „Viņš nesīs mieru tautu starpā, un Viņa vara sniegsies no vienas jūras līdz otrai jūrai un no Eifratas upes līdz pasaules galam”, ne tikai Palestīnā. Tie, kas saredzēja to kā Kunga atsauci uz Caharijas 9, būtu sapratuši, ko Kunga šeit atveidotā līdzība faktiski grib tiem vēstīt – Kungs Jēzus netaisījās sagraut Romu, bet gan nest mieru kā viņiem, tā arī visai neebreju pasaulei. Pazemīgs, sevi neizceļošs Kungs bija tiem galīgi nesaprotams paradokss. Ķēniņam, it īpaši jau Mesijas tipa Izraēla ķēniņam, bija jābūt lepnam un kareivīgam. Pūlim tas būs sagādājis šausmīgu vilšanos. Viņš tīšam Sevi pazemoja, uzsēžoties uz ēzeļa. Šis Jēzus, kurš viņiem patika, kuru viņi bija iemīlējuši un uz kuru bija cerējuši, izrādījās nu pavisam ne tā persona, kuru viņi bija iedomājušies – neskatoties uz to, ka Viņš jau tik ilgu laiku bija centies tiem izskaidrot, kas Viņš patiesībā ir. Viņš bija kļuvis par tēlu viņu pašu prātā, viņu pašu radīts varoņa tēls, kas īstenotu viņu lolotās vēlmes – un kad tie atskārta, ka Viņš nemaz nav tāds, to dusmas bija nevaldāmas. Krievu ateists Maksims Gorkijs skarbi, bet taisnīgi izteicies, ka cilvēks radījis Dievu pēc sava tēla un līdzības. Un daudzu gadījumā tas tā arī ir. Jēzus tēls, kas bija radies pūļa iztēlē, tikai daļēji balstījās uz Viņa patieso būtību. Dažas lietas tie bija sapratuši pareizi, taču daudz ko viņi nemaz nebija sapratuši. Un atskārtuši, cik dziļi un būtiski viņi ir kļūdījušies, tie sašutumā un dusmās aizgriezās no Viņa. Viņi dusmās iesaucās: „Kas ir šis Cilvēka Dēls?” (Jņ.12:34). Šajā kontekstā Jēzus nebija teicis ne vārda par to, ka Viņš ir „cilvēka dēls”. Bet tas, ko viņi faktiski teica, bija: ‘Kas par Mesiju / cilvēka dēlu šis ir? Mēs domājām, ka tu esi Mesija – cilvēka dēls, kas mūs atbrīvos tagad pat. Skaidrs, ka tu neesi Mesija / Kristus, kā mēs to bijām iedomājušies’.
Tas būtu ļoti labs izskaidrojums tam, kāpēc Jēzus briesmīgā spīdzināšana un apsmiešana Viņa nāves dienā pamatojās uz Viņa kā Izraēla ķēniņa pretenzijām. Ērkšķu vainags, purpura apmetnis, ko Viņam apsmiedami apvilka, ‘scepteris’, ko ielika Viņa rokā, tad atņēma, lai ar to sistu Viņam pa galvu, kā arī ņirdzīgais uzraksts virs Viņa galvas: „Šis ir Jēzus, jūdu ķēniņš”, jūdu vadoņu dusmas pat par šādu uzrakstu, pūļa ņirgāšanās par šo „ķēniņu” – tas viss atspoguļo, cik lielas dusmas šī Viņa ‘ķēniņa būšana’ bija izraisījusi. Visas līdzības un mācība par Viņa Valstību tika pilnībā ignorētas. Kungs to bija pietiekami skaidri licis tiem priekšā. Bet tas it nemaz nebija nonācis līdz viņu apziņai…. Pūlis ne tikai nesaprata Kungu, bet pati Viņa atrašanās starp cilvēkiem bija izraisījusi tajos sirdsapziņas pārmetumus; un viņu reakcija izpaudās centienos apslāpēt šo sirdsapziņas balsi. Kā daudzi citi to ir darījuši un dara vēl šo baltu dien, tie bija novēluši savu neapmierinātību uz nevainīgu upuri, mākslīgi radot tajā visa vaininieku un kurinot naidu pret to. Tādējādi šī viņu vēršanās pret Jēzu ir izskaidrojama ar to, kā Viņš bija iedarbojies uz viņu sirdsapziņu.
Tādi traģiski personības pārpratumi nav nekāds retums. Nereti laulātie draugi izjūt tādu naidu vienam pret otru, ka cilvēks no malas nevar saprast, kā divi tik labi cilvēki var viens otru tik stipri neieredzēt. Šī ienaida cēlonis nereti rodams pārprastajā otra cilvēka tēlā, kas radies sākotnējā pielūgsmes romantiskajā gaisotnē. Abi būs radījuši savā iztēlē idealizētu vai vienkārši pilnīgi nepareizu priekšstatu par otru; un kad tie beidzot patiesi ierauga viens otru ikdienas dzīves gaismā, tie nespēj novaldīt sašutumu – laulātais draugs /draudzene nemaz nelīdzinās iztēlē radītajam tēlam. Otra labās īpašības nemaz netiek ievērotas un ņemtas vērā – tikai tāpēc ka laulātais draugs / draudzene neatbilst tam tēlam, kas bija par to radies pirmajā brīdī.
Un tas ir redzams arī mūsu sadraudzības dzīvē. Es pazinu kādu ļoti jauku brāli, kurš bija pazīstams kā labs sludinātājs un Bībeles skaidrotājs konservatīvajās eklēsijas aprindās 1950s un 1960s gados. Viņš bija atzīts konservators, stingra kursa piekritējs, kas vienmēr centās pasvītrot, ka visi citi kristieši tiks nosodīti, ka mums vienīgajiem ir ‘Taisnība’. Viņš sludināja ļoti grafisku nākamās Valstības ainu, kad Kungs atgriezīsies un priekā sagraus visus pretiniekus un citas atšķēlušās baznīcas. Savā laikā viņam bija liela piekrišana un viņa raksti konservatīvajās avīzēs ir arī šobrīd atrodami putekļiem klātos grāmatu plauktos. Tad šī brāļa nostāja mainījās. Viņš sāka skaidrot, ka viņa iepriekšējā nostādne nav bijusi pareiza. Viņš uzsvēra Valstības garīgo labvēlību, sīkāk iztirzājot mūsu Kunga tagadējās ķēniņa varas un kundzības aspektu, mācot iecietību pret maldus ticības piekritējiem un mīlošu, pārliecināt gribošu, bet ne nosodošu attieksmi pret „tiem, kas nostājas opozīcijā”. Un sadraudzības dusmas vērsās pret viņu. Apmelotu, ienīstu un pazemotu, brāļi viņu faktiski sita krustā. Un, iespējams, arī mēs esam piedzīvojuši kaut ko līdzīgu, kad kādam rodas nepareizs priekšstats par mums un tad viņš uzzina, ka mēs aizstāvam pavisam citas pozīcijas, ne tās, kuras viņš bija iedomājies mūs pārstāvam. Tas nereti izraisa viņā dusmas. Un tieši tādām dusmām ir graujošs raksturs, tās nereti rada apkaunojošu patiesās baznīcas šķelšanos. Pēc manām domām, šo dusmu pamatā ir galvenokārt bailes – bailes, ka mūsu sapratne bija maldīga, ka mēs faktiski kļūdījāmies, ka mūsu spriedumi nebija pareizi, bailes, ka patiesā brāļu izpratne un patiesā Jēzus izpratne var parādīt mūs daudz sliktākā gaismā. Un šīs bailes paralizē normālas sapratnes un attiecību veidošanos kā ar mūsu Kungu, tā arī ar brāļiem, ģimeni vai draugiem.
Pāvila Tourniera komentāri dod ieskatu šīs parādības būtībā: „…priesteris, kurš skaļi dārdina no kanceles, cenšoties apklusināt pašu nomācošās šaubas…prāta juceklis ir tik liels, ka daudzi, sevi pārliecināt gribēdami, fanātiski pieķeras kādai dīvainai mācībai. Lai apklusinātu savas iekšējās slimības balsi, tie nododas sektantiskai neiecietībai, iesaistoties cīņā un strīdos ar pretējā uzskata paudējiem…kad cilvēkam trūkst pārliecības par sevi, viņš izliekas par tādu, kas ir nelokāmi pārliecināts…jo vājāka kļūst baznīcas dzīvā ticība, jo vairāk baznīca meklē glābiņu formālismā un neiecietībā”. Tādēļ arī Jāzepa brāļi vērsās pret viņu, faktiski kalpojot par prototipu sekojošai Jēzus noslepkavošanai no ebreju puses; tādēļ līdz pat šai dienai ebreji tik noteikti noraida Jēzu. Tādēļ arī šķietami dievbijīgi kristieši ir spējīgi uz visnežēlīgākajām atriebībām un kampaņām pret tiem, kuri izjūt sirdsapziņas pārmetumus. Lai atkal citējam Tournieru: „Morāls panīkums un neapzinātas vainas izjūta… dod vaļu atbaidoši nesaprātīgām reakcijām un tai īpaši izsmalcinātajai un nepārvaramai apmātības formai, kuru mēs saucam par ienaidu. Neviens nav tik stipri pakļauts iespējai kļūt par kaislīgu polemiķi, izrādot rupju vardarbību, nelokāmību un milzīgu dinamismu, kas izpaužas nomelnošanā, apmelošanā un neslavas celšanā kā tie, kam nav tīra sirdsapziņa” (1). Tādējādi šīs pasaules stiprie patiesībā ir tie vājie; un tā Bībeles paradoksālajam apgalvojumam, ka vājie ir stipri un otrādi, ir pilnīgi noteikts psiholoģiskas dabas pamatojums.
Bet atgriezīsimies pie pārprastā Jēzus, kuru ļaužu pūļi sveica ar palmu zariem cerībā uz tūlītēju Mesijas Valstības nodibināšanu. Jānis, bez šaubām, vēlas mums to atgādināt, kad Atkl.7:9 mēs lasām, ka Kungu sagaidīs cits liels visu nāciju ļaužu pulks ar palmu zariem rokās, kas slavēs Viņu par nāvi krustā, kas nesa tiem pestīšanu. Šeit ir tie, kas Viņu pareizi izprot. Šis pretstats starp pūli un tiem, kas Viņu patiesi izprot, bija Kunga prātā, kad Viņš sacīja: „Ir pienākusi stunda, kad Cilvēka Dēls top pagodināts” krustā (Jņ.12:23), pretstatot to pūļiem, kas sauca „Slavēts, kas nāk, mūsu ķēniņš, Tā Kunga Vārdā!” cerībā, ka Viņš nekavējoties nodibinās Mesijas Valstību (Lk.19:38). Patiesa Dieva slavēšana ir vientulīgajā krusta noliegšanā. Tas, kurš patiesi godā Tēvu (Jņ.5:23; 8:49) pašuzupurēšanās dzīves ceļā, tiks klusu godāts šai dzīvē un atklāti celts godā nākamajā dzīvē (Jņ.12:26); tāda ir cilvēka un Dieva savstarpējo attiecību būtība.
Un pirms tam Kungs tika mācījis pūļus vairāk koncentrēties uz Viņa kā personības dāvanu un Viņa upura sniegšanu nekā uz burtisko Valstības iestāšanos šeit un tagad. Jūdu izpratnē mannai bija jānāk kā zīmei, ka ir atnākusi Mesijas Valstība. Viņu raksti propagandē šo ideju:
- „Jūs neatradīsiet mannu šai laikmetā, bet jūs to atradīsiet tajā laikmetā, kas nāks” (Midrash Mekilta par 2.Moz.16:25).
- Tāpat kā pirmais pestītājs lika mannai nākt no debesīm…tā arī pēdējais pestītājs liks mannai nākt no debesīm” (Midrash Rabbah par Sal.māc.1:9).
- „[Manna] ir sagatavota…tam laikam, kuram jānāk” (Midrash Tanhuma, Beshallah 21:66).
Taču Kungs tiem saka Jņ.6, ka Viņa miesa ir patiesais ēdiens, kuru Viņam jāatdod par pasaules dzīvību. Daži ir secinājuši no Jozuas 5:10-12 salīdz. ar 2.Moz.16:35, ka manna no debesīm pirmo reizi nāca Pashā svētku priekšvakarā, kas vēl sāpīgāk liek uztvert Kunga vārdus, kas pielīdzina mannu Viņa nāvei. Taču šie Kunga centieni novērst pūļa uzmanību no burtiskajiem uz garīgajiem ieguvumiem, no tūlītējiem labumiem uz pestīšanu caur Viņa nāvi, no mūžības šeit un tagad uz pacietīgu ēšanu / dalīšanos Viņa ciešanās…tas viss traģiskā kārtā gāja viņiem secen. Un tā tas ir arī šodien.
Ja jūs jūtaties nesaprasts, un citu dusmu upuris šī iemesla dēļ, uztveriet to kā dalīšanos ar Kungu Viņa ciešanās. Jūs tādā veidā gūstat kaut nelielu ieskatu pārprastās Dieva mīlestības, kuru Viņš Kungā Jēzū dāvāja to neuztverošajai un pārprotošajai pasaulei, traģēdijā. Necentieties mazināt savu ciešanu nozīmi. Jūs patiesi ciešat līdz ar Viņu. Un tikpat patiesi kā jūs kristībās iegremdējāties ūdenī un iznācāt no tā, jūs dalīsities ar Viņu arī augšāmcelšanās dzīvē, kā tagad, tā arī mūžos. Bet… Pastāv iespēja, ka mēs varam līdzināties ebreju pūļiem, kas acīmredzot „ticēja Viņam”, kad patiesībā mēs ticam mūsu pašu juceklīgajai Jēzus uztverei, kas sajaukta ar dažiem Viņa patiesās personības aspektiem, kas mūs Viņā pievelk. Viņš ir mūsu priekšā kā personība, kā vēsture. Mums ir jātic īstenajam Kristum, Viņa personībai kopumā, ar visām Viņa radikālajām un mūs šokējošajām prasībām. Lai nebūtu tā, ka mēs pēdējā dienā dusmās iesauktos, kā jūdi to darīja: ‘Kas tas par Kristu? Tu neesi tas, par ko mēs tevi noturējām…tagad mēs redzam, ka tu esi bargs cilvēks…’ Mums nav Viņš jādefinē pēc tā, kādu mēs vēlētos Viņu redzēt, kāds Viņš ir mūsu domās; mums ir jālasa un jāiedziļinās evaņģēliju pierakstos un jāļauj sev uztvert Viņa personības būtību kopumā, kāds Viņš bija un būs mūžos. Un mums ir jāatsaucas un jātic tam, ko mēs Viņā ‘saredzam’.
Piezīmes
- Paul Tournier, The Whole Person in a Broken World (San Francisco: Harper & Row, 1964 ed.), pp.34,73.
PIRMĀ NODAĻA: Bībeles Pamati
Kāpēc tika pieņemta Trīsvienība 3-1 Pielāgošanās pagānismam | 3-2 Patiesa intelektuāla neveiksme? | 3-3 Domas, ka Jēzus nav cilvēks, psiholoģiskā pievilcība | 3-4 Ebreju ietekme uz Trīsvienību | 3-5 Netīrā politika un Trīsvienības doktrīna | 3-6 Trīsvienība: vēlme pēc atzīšanas | 3-7 Kā tika pazaudēts īstenais Kristus |
