Dieva izpausme

1-3 Dieva izpausme

Dieva vārdu var nest jebkurš, caur kuru Viņš izvēlas ‘izpausties’ vai atklāt Sevi. Tādējādi, cilvēki un eņģeļi, kā arī Jēzus var nest Dieva vārdu. Tas ir ļoti svarīgs princips, kas mums atklāj tik daudz no Bībeles patiesības. Dēls it īpaši var nest sava tēva vārdu; viņam ir noteikta līdzība ar tēvu, viņam var būt tas pats vārds – bet viņš un tēvs ir divas atsevišķas personības. Tādā pat veidā kādas kompānijas pārstāvis var runāt kompānijas vārdā; viņš var zvanīt kādam darba darīšanās un stādīties priekšā: Labdien, šeit Rimi; viņš nav Rimi Kungs, taču viņš nes šo vārdu, jo viņš pārstāv šo firmu. Tā tas ir arī ar Jēzu.

Eņģeļi, kas nes Dieva vārdu

2.Moz.23:20,21 Dievs saka Izraēla tautai, ka Viņš sūta eņģeli tautas priekšā, piebilstot: „Mans Vārds mājo viņā”. Dieva vārds ir ‘Jahve’. Tātad, eņģelis nesa vārdu Jahve un viņu varēja uzrunāt: Jahve vai Tas KUNGS, kā šis vārds tiek tulkots Bībelē. 2.Moz.33:20 teikts, ka cilvēks nevar redzēt Dievu un palikt dzīvs; bet 2.Moz.33:11 mēs lasām, ka „Tas Kungs runāja ar Mozu vaigu vaigā, kā kāds sarunājas ar savu draugu”. Tas nevarēja būt Tas Kungs, Jahve, savā personā, kas runāja ar Mozu vaigu vaigā, jo „cilvēks nevar redzēt Dievu un palikt dzīvs”. Tas bija eņģelis, kas nesa Dieva vārdu, kas runāja ar Mozu; un tā, mēs lasām, ka Tas KUNGS runāja ar Mozu vaigu vaigā, kad patiesībā tas bija eņģelis (Ap.d.7:30,33).

Ir daudz citu piemēru, kur vārdi ‘DIEVS’ un ‘Tas KUNGS’ attiecas uz eņģeļiem nevis uz Pašu Dievu. Viens nepārprotams piemērs ir 1.Moz.1:26: „Tad Dievs (eņģeļi) sacīja: ‘Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un pēc mūsu līdzības”.

Cilvēki ar Dieva vārdu
Viens no pantiem, kas palīdz to skaidri parādīt ir Jāņa 10:34-36. Šeit jūdi kļūdījās tāpat kā daudzi to dara vēl šodien, domādami, ka Jēzus nosauca sevi par Pašu Dievu. Jēzus tos labo, teikdams: „Vai nav rakstīts jūsu bauslībā: Es esmu sacījis, jūs esat dievi. – Ja raksts tos nosaucis par dieviem…vai tad…jūs drīkstat (man) pārmest Dieva zaimošanu?” Jēzus patiesībā saka: ‘Vecajā Derībā cilvēkus sauc par ‘dieviem’; Es saku, ka esmu Dieva Dēls; kāpēc jūs tas tā uztrauc?’ Jēzus patiesībā citē 82.psalmu, kur Izraēla tiesnešus sauc par ‘dieviem’.

Kā mēs jau minējām, Dieva pilnais vārds ebreju valodā ir „Yahweh Elohim” – proti, ‘Viņš, kurš atklāsies vareno grupā’. Patiesi ticīgie ir tie, kuros Dievs atklājas ierobežotā veidā šai dzīvē. Taču Valstībā tie būs ‘varenie’, kuros Tas KUNGS atklāsies pilnībā. Tas viss skaisti parādās, kad salīdzinām Jes.64:4 un 1.Kor.2:9. „Kopš mūžīgiem laikiem nav dzirdēts un piedzīvots, neviena acs to nav redzējusi, ka bez Tevis būtu vēl kāds cits Dievs, kas tā palīdz tiem, kas paļaujas uz Viņu”. Pāvils to citē 1.Kor.2:9,10: „Ko acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl. – Mums Dievs to ir atklājis ar Savu Garu”. Jesajas 64 teikts, ka neviens cits nevar saprast, ko Dievs sagatavojis ticīgajiem, vienīgi Pats Dievs. Taču 1.Kor.2:10 saka, ka Gars mums šīs lietas ir atklājis.

Priesteri bija Dieva pārstāvji, un cilvēkam „parādīties Dieva priekšā” nozīmēja parādīties priesterim. Kad mēs lasām par cilvēkiem, kas dodas „uz Bēteli pie Dieva” (1.Sam.10:3), mums nav jādomā, ka Dievs dzīvoja kādā mājā Bētelē. Tas attiecas uz Dieva pārstāvjiem – priesteriem, kas ir Bētelē.

Cilvēki ne tikai nes Dieva vārdu, bet dažkārt cilvēkiem, kas Viņu atklāj, tiek piedēvēta Dieva valoda un rīcība. Faraona meitu, kas izglāba mazo Mozu apraksta ar tiem pašiem vārdiem, ar kādiem apraksta Dievu, kas izglābj Savu tautu Izraēlu „no ūdens” tāpat kā Mozus tika no ūdens izvilkts. Viņa ‘nāca’ uz upi, ‘ieraudzīja’ raudošo bērnu, uzklausīja tā brēkšanu, iežēlojās par viņu, izvilka to no ūdens un uzņēmās rūpes par to (2.Moz.2:23-25; 3:7,8). Šīm paralēlēm ir jānorāda uz to, ka Dievs vēlējās izpausties šajā ne-ebreju sievietē kā Savas tautas glābējs. Un jāsaka, ka ‘Dieva izpausmes’ praktiskā ideja ir tajā, ka mēs apzināti cenšamies atspoguļot Dieva rakstura īpašības – jo Viņa vārds patiesībā ir Viņa rakstura īpašību un personības kopsavilkums.

Jēzus un Dieva vārds

Nav jābrīnās par to, ka Jēzus, kā Dieva Dēls un Viņa visaugstākā izpausme cilvēkiem, arī nes Dieva vārdu. Viņš varēja teikt: „Es esmu nācis Sava Tēva vārdā” (Jņ.5:43). Tāpēc ka Jēzus bija paklausīgs līdz nāvei Dievs „dāvinājis Viņam Vārdu pāri visiem vārdiem” – vārdu Jahve, Paša Dieva vārdu (Fil.2:9). Tādēļ Atkl.3:12 mēs lasām, ka Jēzus saka: „Es rakstīšu uz viņa (ticīgā) Sava Dieva Vārdu…un Manu jauno Vārdu”. Tiesas dienā Jēzus dos mums Dieva vārdu; tad mēs pilnībā nesīsim Dieva vārdu. Viņš sauc šo vārdu: „Manu jauno Vārdu”. Atcerieties, ka Jēzus atklāsme tika dota dažus gadus pēc tam, kad Jēzus jau bija pacēlies debesīs un Viņam tika dots Dieva vārds, kā tas teikts Fil.2:9. Tādēļ Viņš var teikt par Dieva vārdu „Manu jauno Vārdu”; vārdu, kas nesen tika Viņam dots. Tagad ir labāk saprotams arī Jes.9:6 pants, kur attiecībā uz Jēzu mums teikts: „Viņa vārds (ievērojiet) ir: Brīnums, Padoma devējs, Varenais Dievs, Mūžīgais tēvs un Miera valdnieks.” Tas ir pravietojums par to, ka Jēzus būs visa Dieva vārda nesējs – ka Viņš būs absolūts Dieva iemiesojums un atklājums mums. Tieši šajā ziņā Viņam dots vārds ‘Imanuēls’, kas nozīmē „Dievs ar mums”, kaut gan personīgi Viņš nav Dievs (1). Tādā veidā Joēla 3 dotais pravietojums, ka cilvēki piesauks Tā Kunga vārdu, piepildījās, kad cilvēki kristījās Jēzus Kristus vārdā (Ap.d.2:21 salīdz. ar 38). Tas arī izskaidro, kāpēc pavēle kristīties Tēva vārdā tika izpildīta, kā tas aprakstīts Apustuļu darbos, kristoties Jēzus vārdā.

Jūdi bija zvērināti monoteisma piekritēji, domu par kādu citu dievu, kas nebūtu Dievs Tēvs, viņi uzskatīja par zaimošanu. Taču viņu pašu rakstos ‘Dieva’ vārds tika attiecināts kā uz cilvēkiem, tā arī uz eņģeļiem – piemēram, Ezra uzrunā eņģeli Urielu kā Pašu Dievu (2.Esdr.5:43). Doma par ‘Dieva izpausmi’ kādā cilvēkā vai eņģelī nav nekas neparasts Bībelē un tā neizbēgami tiek brīžiem attiecināta arī uz Dieva Paša Dēlu, Jēzu. Taču tāda valodas lietošana nenozīmē, ka Jēzus ir Pats Dievs.

Dieva valodas lietošana attiecībā uz Jēzu: dažas pamatdomas

Mums ir jāsaprot, cik lielā mērā pirmā gadsimta Tuvo Austrumu izpratnē vēstnesis asociējās ar personu, kas to sūtījusi. R.J.Z. Werblowski un Geoffrey Wigoder „Ebreju reliģijas enciklopēdijā” izklāsta „Ebreju pārstāvniecības likumu” (Shaliach) sekojoši: „Ebreju pārstāvniecības likuma būtība izteikta apgalvojumā: ‘Personas pārstāvi uzskata par pašu personu’. Tādēļ jebkura likumīgā kārtā iecelta pārstāvja darbība tiek uzskatīta par viņa sūtītāja darbību.” G.R.B. Murray komentē: „Tas, kuru sūta, ir tas pats, kas sūtītājs… Tādēļ vēstnesim (Shaliach) pienākas autoritāte un cieņa pateicoties tam, ka viņš nes sava sūtītāja statusu. Tas ir vēl jo vairāk pārsteidzoši tādēļ, ka, kā mēs atceramies, agrākajos laikos vēstnesis parasti bija vergu kārtas” (2). Paturot to visu prātā, nav nekas brīnumains tajā, ka valoda, kuru attiecina uz Dievu, tiek lietota, runājot par Viņa Dēlu un vēstnesi.

Dažreiz izskan doma, ka nosaucot Jēzu par Dieva Dēlu, mēs kaut kādā veidā padarām Viņu par Dievu. Nerunājot jau par to, ka tajā nav nekādas loģikas [dēls nav tas pats, kas tēvs], Vecajā Derībā cilvēki tiek saukti par „Dieva dēliem”. Pat vārds „Dievs” tiek attiecināts uz cilvēkiem (Ps.82:6;). Pirmā gadsimta cilvēku uztverē cilvēkus mierīgi sauca par ‘dieviem’ vai dievišķiem. Jūdu stingrā pieturēšanās pie monoteisma un sāpīga jebkādas domas uztvere par to, ka Jahve nav vienīgais Dievs, netraucēja viņiem ar prieku lietot „dieva” vārdu, runājot par cilvēkiem. Filons [ebreju rakstnieks] runāja par Mozu kā „Dieva ieceltu dievu”, kā „vairs ne cilvēku, bet dievu” (3). Un kas attiecas uz grieķu un romiešu valdniekiem, kā vietējiem, tā arī citiem, tos mēdza aprakstīt, lietojot ‘dievišķu’ valodu – piem., Antiochus Epiphanes nozīmē ‘Dieva izpausme’. Nepastāvēja tāda doma, ka šie ‘dievišķie’ nosaukumi tādēļ padarīja šos cilvēkus par dieviem. Apolonijs skaidro, ka „visiem cilvēkiem, kurus uzskatīja par labiem, varēja piedēvēt ‘dieva’ vārdu (Apollonius of Tyana 8.4). Patiešām, jebkuru varoni, līderi vai ķēniņu uzrunāja kā ‘Dievu’ (4). Ja pirmā gadsimta cilvēks darīja brīnumus, tad ļaudis viņu bija gatavi saukt par dievu, par ko liecina arī Ap.d.14:11-13 un Ap.d.28:6. Es ļoti labi atceros savus agrīnos misionāra darba gadus Āfrikā, kad aizgrābtie bērni, kas nekad agrāk nebija redzējuši baltu cilvēku, sauca mani „Wazungu” vai „Mazungu”. Un es atceros, ka es biju šokā, kad uzzināju, ka šo vārdu nozīme ir „baltais cilvēks”, un arī „Dievs”. Bet tas pats notika arī hellēnisma un romiešu pasaulēs. Un tātad, nav nekāda pamata domāt, ka, dzirdot dievišķu valodu attiecībā uz Jēzu, pirmā gadsimta ļaužu prātos rastos doma par to, ka tādēļ Jēzus būtu Pats Dievs; tieši tāpat kā, balto cilvēku ieraudzījušie bērni, kas, man garāmejot, sauca „Wazungu! Wazungu!” nez vai domāja, ka es būtu Pats Dievs. Šeit mēs sastopamies ar viskliedzošāko piemēru tam, kādas problēmas rodas tā iemesla dēļ, ka mēs pienācīgi nenovērtējam kontekstu, kādā tika rakstīts Dieva vārds. Eiropas kultūras kontekstā būtu neiedomājami un zaimojoši, vai vismaz nepiedienīgi nosaukt kādu cilvēku par „Dievu” vai „Dieva Dēlu”. Bet pirmā gadsimta pasaule to uztvēra savādāk. Tajā pasaulē – un Jaunā Derība rakstīta tieši tajā laikā – dievišķas valodas lietošana attiecībā uz kādu cilvēku, vai uz Dieva Dēlu Jēzu nepadarīja tos par Pašu Dievu.

Atkal un atkal ir jāuzsver, ka mēs lasām Bībeles rakstus pēc tik ilga laika no to rakstīšanas brīdī valdošās kultūras. Tai laikā cilvēks varēja nest sava valdnieka vārdu, nebūdams pats valdnieks. Un tā tas bija un ir ar Kungu Jēzu. Lai minam vienu no daudziem šī apgalvojuma apstiprinājumiem: „[2.Esdras 5:43-46]…Ezra izprašņā Dieva pārstāvi eņģeli Uriēlu, it kā tas būtu Radītājs un tiesnesis tai pat laikā [bet tāds ir tikai Pats Dievs]. Ezra uzrunā Uriēlu („Mans Kungs, mans Valdniek!) tieši tā, kā viņš uzrunātu Dievu. Šī tolaik pastāvošā prakse, pārstāvi uzņemt kā tā sūtītāju, ir ļoti svarīga Jaunās Derības Kristoloģijas [proti, mācības par Kristu] sakarā” (5). Toma Jēzum adresētie vārdi „Mans Kungs un Mans Dievs!” ir jāsaprot 1.gadsimta valodas lietošanas kontekstā, kad, kā Pāvils saka, ir daudz tā saucamo „dievu” (1.Kor.8:4-6). Ja mūsu menedžeris ielūdz mūs satikties ar prezidentu, mēs nedomājam, ka satiksimies ar ASV prezidentu. Mēs tiksimies ar attiecīgās kompānijas prezidentu. Vārdam „prezidents” ir vairāki pielietojumi un būtu muļķīgi iedomāties, ka runa var būt tikai par ASV prezidentu. Tas pats attiecas arī uz vārdu „Kungs” un „Dievs” lietošanu pirmā gadsimta kontekstā. Tādēļ tāds ebreju rakstnieks kā Filons, kurš nebija trīsvienības piekritējs, varēja nosaukt Mozu par „Dievu un visas nācijas ķēniņu” („Mozus dzīve” 1.158) – un neviens viņu nenosodīja par to, ka viņš noliegtu viena vienīga Dieva esamību! Zīmīgi ir tas, ka grieķu valodas tekstā Jaunajā Derībā ir vārds latreuo, kas īpaši attiecas uz Dieva pielūgsmi – un šis vārds ir vienmēr lietots [21 reizi] attiecībā tikai uz Dievu, ne uz Jēzu. Jēzus pielūgsme, kas atspoguļota Rakstos, ir vienmēr vērsta uz Dieva godību un attiecīgi lietotie vārdi [īpaši jau proskuneo] ir tie, kurus lieto, runājot par ticīgajiem (Atkl.3:9, Dan.2:46, Izraēla ķēniņiem un tml., 1.Laiku 29:20).

Piezīmes

Ir jāatzīmē, ka „Daudzi domā, ka titulu virkne, kas dota Jes.9:5 ir aizguvums no citu valstu ķēniņu tradicionālajiem tituliem, it īpaši Ēģiptes faraona…tituls, kas attiecas uz Jūdas ķēniņu apraksta to esam īpašā Dieva cieņā, piem., „dievišķais varenais” vai „dievišķais cīnītājs” – Raymond Brown, An Introduction to New Testament Christology (London: Geoffrey Chapman, 1994), p.187.
George R. Beasley Murray, Gospel of Life: Theology in the Fourth Gospel (Peabody, Mass.: Hendrickson, 1991), p.18.
Citations in James Dunn, Christology in the Making (Philadelphia: Westminster, 1980), p.17.
See D. Cuss, Imperial Cult and Honorary Terms in the New Testament (Fribourg: Fribourg University Press, 1974), pp.134-140.
G.B. Caird, The Language and Imagery of the Bible (Philadelphia: Westminster, 1980), p.181.



Mājas lapa
info@carelinks.net
Dabūt grāmatu " Bībeles Pamati" bezmaksas! ĪSTENAIS NELABAIS:Ko Bībele saka par velnu English-Latvian Parallel New Testament / Jaunā Derība Angļu un latviešu paralēls izdevums	1-3 Dieva izpausme Dieva vārdu var nest jebkurš, caur kuru Viņš izvēlas ‘izpausties’ vai atklāt Sevi. Tādējādi, cilvēki un eņģeļi, kā arī Jēzus var nest Dieva vārdu. Tas ir ļoti svarīgs princips, kas mums atklāj tik daudz no Bībeles patiesības. Dēls it īpaši var nest sava tēva vārdu; viņam ir noteikta līdzība ar tēvu, viņam var būt tas pats vārds – bet viņš un tēvs ir divas atsevišķas personības. Tādā pat veidā kādas kompānijas pārstāvis var runāt kompānijas vārdā; viņš var zvanīt kādam darba darīšanās un stādīties priekšā: Labdien, šeit Rimi; viņš nav Rimi Kungs, taču viņš nes šo vārdu, jo viņš pārstāv šo firmu. Tā tas ir arī ar Jēzu. Eņģeļi, kas nes Dieva vārdu 2.Moz.23:20,21 Dievs saka Izraēla tautai, ka Viņš sūta eņģeli tautas priekšā, piebilstot: „Mans Vārds mājo viņā”. Dieva vārds ir ‘Jahve’. Tātad, eņģelis nesa vārdu Jahve un viņu varēja uzrunāt: Jahve vai Tas KUNGS, kā šis vārds tiek tulkots Bībelē. 2.Moz.33:20 teikts, ka cilvēks nevar redzēt Dievu un palikt dzīvs; bet 2.Moz.33:11 mēs lasām, ka „Tas Kungs runāja ar Mozu vaigu vaigā, kā kāds sarunājas ar savu draugu”. Tas nevarēja būt Tas Kungs, Jahve, savā personā, kas runāja ar Mozu vaigu vaigā, jo „cilvēks nevar redzēt Dievu un palikt dzīvs”. Tas bija eņģelis, kas nesa Dieva vārdu, kas runāja ar Mozu; un tā, mēs lasām, ka Tas KUNGS runāja ar Mozu vaigu vaigā, kad patiesībā tas bija eņģelis (Ap.d.7:30,33). Ir daudz citu piemēru, kur vārdi ‘DIEVS’ un ‘Tas KUNGS’ attiecas uz eņģeļiem nevis uz Pašu Dievu. Viens nepārprotams piemērs ir 1.Moz.1:26: „Tad Dievs (eņģeļi) sacīja: ‘Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un pēc mūsu līdzības”. Cilvēki ar Dieva vārdu Viens no pantiem, kas palīdz to skaidri parādīt ir Jāņa 10:34-36. Šeit jūdi kļūdījās tāpat kā daudzi to dara vēl šodien, domādami, ka Jēzus nosauca sevi par Pašu Dievu. Jēzus tos labo, teikdams: „Vai nav rakstīts jūsu bauslībā: Es esmu sacījis, jūs esat dievi. – Ja raksts tos nosaucis par dieviem…vai tad…jūs drīkstat (man) pārmest Dieva zaimošanu?” Jēzus patiesībā saka: ‘Vecajā Derībā cilvēkus sauc par ‘dieviem’; Es saku, ka esmu Dieva Dēls; kāpēc jūs tas tā uztrauc?’ Jēzus patiesībā citē 82.psalmu, kur Izraēla tiesnešus sauc par ‘dieviem’. Kā mēs jau minējām, Dieva pilnais vārds ebreju valodā ir „Yahweh Elohim” – proti, ‘Viņš, kurš atklāsies vareno grupā’. Patiesi ticīgie ir tie, kuros Dievs atklājas ierobežotā veidā šai dzīvē. Taču Valstībā tie būs ‘varenie’, kuros Tas KUNGS atklāsies pilnībā. Tas viss skaisti parādās, kad salīdzinām Jes.64:4 un 1.Kor.2:9. „Kopš mūžīgiem laikiem nav dzirdēts un piedzīvots, neviena acs to nav redzējusi, ka bez Tevis būtu vēl kāds cits Dievs, kas tā palīdz tiem, kas paļaujas uz Viņu”. Pāvils to citē 1.Kor.2:9,10: „Ko acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl. – Mums Dievs to ir atklājis ar Savu Garu”. Jesajas 64 teikts, ka neviens cits nevar saprast, ko Dievs sagatavojis ticīgajiem, vienīgi Pats Dievs. Taču 1.Kor.2:10 saka, ka Gars mums šīs lietas ir atklājis. Priesteri bija Dieva pārstāvji, un cilvēkam „parādīties Dieva priekšā” nozīmēja parādīties priesterim. Kad mēs lasām par cilvēkiem, kas dodas „uz Bēteli pie Dieva” (1.Sam.10:3), mums nav jādomā, ka Dievs dzīvoja kādā mājā Bētelē. Tas attiecas uz Dieva pārstāvjiem – priesteriem, kas ir Bētelē. Cilvēki ne tikai nes Dieva vārdu, bet dažkārt cilvēkiem, kas Viņu atklāj, tiek piedēvēta Dieva valoda un rīcība. Faraona meitu, kas izglāba mazo Mozu apraksta ar tiem pašiem vārdiem, ar kādiem apraksta Dievu, kas izglābj Savu tautu Izraēlu „no ūdens” tāpat kā Mozus tika no ūdens izvilkts. Viņa ‘nāca’ uz upi, ‘ieraudzīja’ raudošo bērnu, uzklausīja tā brēkšanu, iežēlojās par viņu, izvilka to no ūdens un uzņēmās rūpes par to (2.Moz.2:23-25; 3:7,8). Šīm paralēlēm ir jānorāda uz to, ka Dievs vēlējās izpausties šajā ne-ebreju sievietē kā Savas tautas glābējs. Un jāsaka, ka ‘Dieva izpausmes’ praktiskā ideja ir tajā, ka mēs apzināti cenšamies atspoguļot Dieva rakstura īpašības – jo Viņa vārds patiesībā ir Viņa rakstura īpašību un personības kopsavilkums. Jēzus un Dieva vārds Nav jābrīnās par to, ka Jēzus, kā Dieva Dēls un Viņa visaugstākā izpausme cilvēkiem, arī nes Dieva vārdu. Viņš varēja teikt: „Es esmu nācis Sava Tēva vārdā” (Jņ.5:43). Tāpēc ka Jēzus bija paklausīgs līdz nāvei Dievs „dāvinājis Viņam Vārdu pāri visiem vārdiem” – vārdu Jahve, Paša Dieva vārdu (Fil.2:9). Tādēļ Atkl.3:12 mēs lasām, ka Jēzus saka: „Es rakstīšu uz viņa (ticīgā) Sava Dieva Vārdu…un Manu jauno Vārdu”. Tiesas dienā Jēzus dos mums Dieva vārdu; tad mēs pilnībā nesīsim Dieva vārdu. Viņš sauc šo vārdu: „Manu jauno Vārdu”. Atcerieties, ka Jēzus atklāsme tika dota dažus gadus pēc tam, kad Jēzus jau bija pacēlies debesīs un Viņam tika dots Dieva vārds, kā tas teikts Fil.2:9. Tādēļ Viņš var teikt par Dieva vārdu „Manu jauno Vārdu”; vārdu, kas nesen tika Viņam dots. Tagad ir labāk saprotams arī Jes.9:6 pants, kur attiecībā uz Jēzu mums teikts: „Viņa vārds (ievērojiet) ir: Brīnums, Padoma devējs, Varenais Dievs, Mūžīgais tēvs un Miera valdnieks.” Tas ir pravietojums par to, ka Jēzus būs visa Dieva vārda nesējs – ka Viņš būs absolūts Dieva iemiesojums un atklājums mums. Tieši šajā ziņā Viņam dots vārds ‘Imanuēls’, kas nozīmē „Dievs ar mums”, kaut gan personīgi Viņš nav Dievs (1). Tādā veidā Joēla 3 dotais pravietojums, ka cilvēki piesauks Tā Kunga vārdu, piepildījās, kad cilvēki kristījās Jēzus Kristus vārdā (Ap.d.2:21 salīdz. ar 38). Tas arī izskaidro, kāpēc pavēle kristīties Tēva vārdā tika izpildīta, kā tas aprakstīts Apustuļu darbos, kristoties Jēzus vārdā. Jūdi bija zvērināti monoteisma piekritēji, domu par kādu citu dievu, kas nebūtu Dievs Tēvs, viņi uzskatīja par zaimošanu. Taču viņu pašu rakstos ‘Dieva’ vārds tika attiecināts kā uz cilvēkiem, tā arī uz eņģeļiem – piemēram, Ezra uzrunā eņģeli Urielu kā Pašu Dievu (2.Esdr.5:43). Doma par ‘Dieva izpausmi’ kādā cilvēkā vai eņģelī nav nekas neparasts Bībelē un tā neizbēgami tiek brīžiem attiecināta arī uz Dieva Paša Dēlu, Jēzu. Taču tāda valodas lietošana nenozīmē, ka Jēzus ir Pats Dievs. Dieva valodas lietošana attiecībā uz Jēzu: dažas pamatdomas Mums ir jāsaprot, cik lielā mērā pirmā gadsimta Tuvo Austrumu izpratnē vēstnesis asociējās ar personu, kas to sūtījusi. R.J.Z. Werblowski un Geoffrey Wigoder „Ebreju reliģijas enciklopēdijā” izklāsta „Ebreju pārstāvniecības likumu” (Shaliach) sekojoši: „Ebreju pārstāvniecības likuma būtība izteikta apgalvojumā: ‘Personas pārstāvi uzskata par pašu personu’. Tādēļ jebkura likumīgā kārtā iecelta pārstāvja darbība tiek uzskatīta par viņa sūtītāja darbību.” G.R.B. Murray komentē: „Tas, kuru sūta, ir tas pats, kas sūtītājs… Tādēļ vēstnesim (Shaliach) pienākas autoritāte un cieņa pateicoties tam, ka viņš nes sava sūtītāja statusu. Tas ir vēl jo vairāk pārsteidzoši tādēļ, ka, kā mēs atceramies, agrākajos laikos vēstnesis parasti bija vergu kārtas” (2). Paturot to visu prātā, nav nekas brīnumains tajā, ka valoda, kuru attiecina uz Dievu, tiek lietota, runājot par Viņa Dēlu un vēstnesi. Dažreiz izskan doma, ka nosaucot Jēzu par Dieva Dēlu, mēs kaut kādā veidā padarām Viņu par Dievu. Nerunājot jau par to, ka tajā nav nekādas loģikas [dēls nav tas pats, kas tēvs], Vecajā Derībā cilvēki tiek saukti par „Dieva dēliem”. Pat vārds „Dievs” tiek attiecināts uz cilvēkiem (Ps.82:6;). Pirmā gadsimta cilvēku uztverē cilvēkus mierīgi sauca par ‘dieviem’ vai dievišķiem. Jūdu stingrā pieturēšanās pie monoteisma un sāpīga jebkādas domas uztvere par to, ka Jahve nav vienīgais Dievs, netraucēja viņiem ar prieku lietot „dieva” vārdu, runājot par cilvēkiem. Filons [ebreju rakstnieks] runāja par Mozu kā „Dieva ieceltu dievu”, kā „vairs ne cilvēku, bet dievu” (3). Un kas attiecas uz grieķu un romiešu valdniekiem, kā vietējiem, tā arī citiem, tos mēdza aprakstīt, lietojot ‘dievišķu’ valodu – piem., Antiochus Epiphanes nozīmē ‘Dieva izpausme’. Nepastāvēja tāda doma, ka šie ‘dievišķie’ nosaukumi tādēļ padarīja šos cilvēkus par dieviem. Apolonijs skaidro, ka „visiem cilvēkiem, kurus uzskatīja par labiem, varēja piedēvēt ‘dieva’ vārdu (Apollonius of Tyana 8.4). Patiešām, jebkuru varoni, līderi vai ķēniņu uzrunāja kā ‘Dievu’ (4). Ja pirmā gadsimta cilvēks darīja brīnumus, tad ļaudis viņu bija gatavi saukt par dievu, par ko liecina arī Ap.d.14:11-13 un Ap.d.28:6. Es ļoti labi atceros savus agrīnos misionāra darba gadus Āfrikā, kad aizgrābtie bērni, kas nekad agrāk nebija redzējuši baltu cilvēku, sauca mani „Wazungu” vai „Mazungu”. Un es atceros, ka es biju šokā, kad uzzināju, ka šo vārdu nozīme ir „baltais cilvēks”, un arī „Dievs”. Bet tas pats notika arī hellēnisma un romiešu pasaulēs. Un tātad, nav nekāda pamata domāt, ka, dzirdot dievišķu valodu attiecībā uz Jēzu, pirmā gadsimta ļaužu prātos rastos doma par to, ka tādēļ Jēzus būtu Pats Dievs; tieši tāpat kā, balto cilvēku ieraudzījušie bērni, kas, man garāmejot, sauca „Wazungu! Wazungu!” nez vai domāja, ka es būtu Pats Dievs. Šeit mēs sastopamies ar viskliedzošāko piemēru tam, kādas problēmas rodas tā iemesla dēļ, ka mēs pienācīgi nenovērtējam kontekstu, kādā tika rakstīts Dieva vārds. Eiropas kultūras kontekstā būtu neiedomājami un zaimojoši, vai vismaz nepiedienīgi nosaukt kādu cilvēku par „Dievu” vai „Dieva Dēlu”. Bet pirmā gadsimta pasaule to uztvēra savādāk. Tajā pasaulē – un Jaunā Derība rakstīta tieši tajā laikā – dievišķas valodas lietošana attiecībā uz kādu cilvēku, vai uz Dieva Dēlu Jēzu nepadarīja tos par Pašu Dievu. Atkal un atkal ir jāuzsver, ka mēs lasām Bībeles rakstus pēc tik ilga laika no to rakstīšanas brīdī valdošās kultūras. Tai laikā cilvēks varēja nest sava valdnieka vārdu, nebūdams pats valdnieks. Un tā tas bija un ir ar Kungu Jēzu. Lai minam vienu no daudziem šī apgalvojuma apstiprinājumiem: „[2.Esdras 5:43-46]…Ezra izprašņā Dieva pārstāvi eņģeli Uriēlu, it kā tas būtu Radītājs un tiesnesis tai pat laikā [bet tāds ir tikai Pats Dievs]. Ezra uzrunā Uriēlu („Mans Kungs, mans Valdniek!) tieši tā, kā viņš uzrunātu Dievu. Šī tolaik pastāvošā prakse, pārstāvi uzņemt kā tā sūtītāju, ir ļoti svarīga Jaunās Derības Kristoloģijas [proti, mācības par Kristu] sakarā” (5). Toma Jēzum adresētie vārdi „Mans Kungs un Mans Dievs!” ir jāsaprot 1.gadsimta valodas lietošanas kontekstā, kad, kā Pāvils saka, ir daudz tā saucamo „dievu” (1.Kor.8:4-6). Ja mūsu menedžeris ielūdz mūs satikties ar prezidentu, mēs nedomājam, ka satiksimies ar ASV prezidentu. Mēs tiksimies ar attiecīgās kompānijas prezidentu. Vārdam „prezidents” ir vairāki pielietojumi un būtu muļķīgi iedomāties, ka runa var būt tikai par ASV prezidentu. Tas pats attiecas arī uz vārdu „Kungs” un „Dievs” lietošanu pirmā gadsimta kontekstā. Tādēļ tāds ebreju rakstnieks kā Filons, kurš nebija trīsvienības piekritējs, varēja nosaukt Mozu par „Dievu un visas nācijas ķēniņu” („Mozus dzīve” 1.158) – un neviens viņu nenosodīja par to, ka viņš noliegtu viena vienīga Dieva esamību! Zīmīgi ir tas, ka grieķu valodas tekstā Jaunajā Derībā ir vārds latreuo, kas īpaši attiecas uz Dieva pielūgsmi – un šis vārds ir vienmēr lietots [21 reizi] attiecībā tikai uz Dievu, ne uz Jēzu. Jēzus pielūgsme, kas atspoguļota Rakstos, ir vienmēr vērsta uz Dieva godību un attiecīgi lietotie vārdi [īpaši jau proskuneo] ir tie, kurus lieto, runājot par ticīgajiem (Atkl.3:9, Dan.2:46, Izraēla ķēniņiem un tml., 1.Laiku 29:20). Piezīmes Ir jāatzīmē, ka „Daudzi domā, ka titulu virkne, kas dota Jes.9:5 ir aizguvums no citu valstu ķēniņu tradicionālajiem tituliem, it īpaši Ēģiptes faraona…tituls, kas attiecas uz Jūdas ķēniņu apraksta to esam īpašā Dieva cieņā, piem., „dievišķais varenais” vai „dievišķais cīnītājs” – Raymond Brown, An Introduction to New Testament Christology (London: Geoffrey Chapman, 1994), p.187. George R. Beasley Murray, Gospel of Life: Theology in the Fourth Gospel (Peabody, Mass.: Hendrickson, 1991), p.18. Citations in James Dunn, Christology in the Making (Philadelphia: Westminster, 1980), p.17. See D. Cuss, Imperial Cult and Honorary Terms in the New Testament (Fribourg: Fribourg University Press, 1974), pp.134-140. G.B. Caird, The Language and Imagery of the Bible (Philadelphia: Westminster, 1980), p.181.

	PIRMĀ NODAĻA: Bībeles Pamati
	1-1 Dieva personība \|\| 1-2 Kas izriet no viendievības \| 1-3 Dieva izpausme \| 1-4 Dieva Gars \|\| 1-5 Vai Svētais Gars ir persona? \| 1-6 Personifikācijas princips \| 1-7 Apsolījumi Ēdenē \| 1-8 Apsolījumi Ābrahāmam \| 1-9 Apsolījumi Dāvidam \| 1-10 Vecās Derības pravietojumi par Jēzu \| 1-11 Dzimšana no jaunavas \| 1-12 Kristus vieta Dieva plānā \| 1-13 Vai Jēzus radīja zemi? \| 1-14 Jēzus nav iepriekš pastāvējis: Nu un tad? \| 1-15 Atšķirības starp Dievu un Jēzu \| 1-16 Jēzus daba \| 1-17 Jēzus cilvēcība \| 1-18 Jēzus uzvara \| 1-19 Jēzus asinis \| 1-20 Jēzus un Mozus bauslība \| 1-21 Jēzus kā mūsu pārstāvis \| 1-22 Kristus augšamcelšanās nozīme priekš mums \| 1-23 Kristus mira par mani: Tad kas man būtu jādara? \| 1-24 Kristus iedvesma ikdienas dzīvē \|
OTRĀ NODAĻA: Īstenais Kristus
	2-1 Jēzus tēli \| 2-2 Aba, Tēvs \| 2-3 Kā Jēzus Sevi pasludina \| 2-4Jēzus – Palestīnas ebrejs \| 2-5 Jēzus un tauta \| 2-6 Jēzus vārdi \| 2-7 Jēzus nabadzība \| 2-8 Jēgas atrašana ikdienas pieredzē \| 2-9 Jēzus – intelektuālis \| 2-10 Jēzus dabiskums \| 2-11 Spēja uztvert citu vajadzības \| 2-12 Jēzus – radikālis \| 2-13 Jēzus radikālās prasības \| 2-14 Jēzus radikālā valoda \| 2-15 Jēzus radikālā autoritāte \| 2-16 Jēzus radikālā pieņemšana \| 2-17 Pārprastais Jēzus \| 2-18 Īstenais krusts: Šodien ir piektdiena \| 2-19 Šodien tāds pats kā vakar \| 2-20 21.gadsimta Jēzus \| 2-21 Kristus cilvēciskuma nozīme \| 2-22 Jēzus dievišķā puse \| 2-23 Tēvs un Dēls \| 2-24 Koncentrēšanās uz Kristu \| 2-25 Jēzus Gars\|

TREŠĀ NODAĻA: Kā īstenais Kristus tika pazaudēts
	Kāpēc tika pieņemta Trīsvienība 3-1 Pielāgošanās pagānismam \| 3-2 Patiesa intelektuāla neveiksme? \| 3-3 Domas, ka Jēzus nav cilvēks, psiholoģiskā pievilcība \| 3-4 Ebreju ietekme uz Trīsvienību \| 3-5 Netīrā politika un Trīsvienības doktrīna \| 3-6 Trīsvienība: vēlme pēc atzīšanas \| 3-7 Kā tika pazaudēts īstenais Kristus \|

PIELIKUMS: Daži sagrozīti Raksti
	1 Ievads \| 2-1 Iesākumā bija vārds” \| 2-2 „Vārds bija pie Dieva” \| 2-3 „Vārds tapa miesa" \| 2-4 „Vārds bija Dievs” \| 2-5 „Caur Viņu viss ir radies” \| 2-6 Kā Logos / vārds tapa miesa \| 3 Jēzus Sevis uzcelšana (Jņ.2:19-21) \| 4 „Dievs ir Gars (Jņ.4:24) \| 5 „Es esmu no debesīm nācis” (Jņ.6:33,38) \| 6 „Pirms Ābrahāms tapa, esmu Es” (Jņ.8:58) \| 7 To skaidrību, kas Man bija pie Tevis, pirms pasaule bija” (Jņ.17:5) \| 8 „Klints, kas tiem gāja līdzi” (1.Kor.10) \| 9 „Dieva veidā būdams” (Fil.2) \| 10 Kolosiešiem 1:15-18: „Viņā radītas visas lietas” \| 11 Kas bija Melhisedeks? \|