Literatura Kontakti Notikumi Linki
Mājas lapa

info@carelinks.net

Dabūt grāmatu
" Bībeles Pamati"
bezmaksas!

 

ĪSTENAIS NELABAIS:Ko Bībele saka par velnu

English-Latvian Parallel New Testament / Jaunā Derība Angļu un latviešu paralēls izdevums

2-4 „Vārds bija Dievs”

Kas netic Dieva evaņģēlija vārdam, tas netic Dievam, teikts 1.Jņ.5:10. Dievs ir Viņa vārds. Vārds „ir” Dievs, jo Dievs ir identificējies ar Savu vārdu. Dāvids pielīdzina paļaušanos uz Dieva vārdu un paļaušanos Dievam (Ps.56:5). Iespējams, ka to viņš mācījies caur savu grēka pieredzi ar Batsebu. Jo šajā ziņā Dāvids bija „noniecinājis Tā Kunga vārdu…tu esi Mani nonievājis” (2.Sam.12:9,10). Dāvids saprata, ka viņa attieksme pret Dieva vārdu ir attieksme pret Dievu, jo Dieva vārds, šajā ziņā, bija un ir Dievs. Mūsu vārdi mūs personīgi nosodīs vai attaisnos – jo arī mēs ‘esam’ mūsu vārdi. Kad Samuēls pastāstīja Ēlim naktī redzēto pravietisko parādību, Ēlis sacīja: „Viņš ir Tas Kungs” (1.Sam.3:18). Ar to viņš domāja, ka tas ir Dieva vārds, bet Dieva vārds viņam bija tas pats, kas Dievs. „Vārds”, „Valstības vārds”, „evaņģēlijs”, „Dieva vārds”, tie visi tiek paralēli lietoti visā evaņģēlijā. Līdzības par sējēju pieraksti runā kā par „Dieva vārdu” (Lk.8:11-15), tā arī par „Valstības vārdu” (Mt.13:19). Dieva vārds / evaņģēlijs attiecas uz vēsti, kas ir par Dievu, tāpat kā „Valstības vārds” ir vēsts par Valstību, nevis ir tas pats, kas Valstība. „Dieva evaņģēlijs” nozīmē evaņģēliju, kas ir par Dievu, nevis evaņģēliju, kas ir Dievs Pats personīgi (Rom.1:1; 15:16; 2.Kor.11:7; 1.Tes.2:2,8,9; 1.Pēt.4:17). Un tā, Dieva vārds, vārds, kas bija Dievs, Dieva evaņģēlijs, tapa miesa Jēzū. „Jēzus vārds” un „Dieva vārds” ir vienādas nozīmes vārdi (Ap.d.19:10 salīdz. ar 20; 1.Tes.1:8 salīdz. ar 2:13); Vārds nav precīzi vienādojams ar Jēzu; Viņš iemiesoja vārdu, viņš ar Savu dzīvi, vārdiem un personību parādīja mums kāda ir Valstība, kāds ir Dievs; jo Viņa iemiesotais vārds bija par Dievu un par Valstību. Viņš bija Dieva un Viņa Valstības evaņģēlija iemiesojums. Viņš runāja par Viņa vārdiem paliekam mūsos (Jņ15:7) un par Sevi personīgi paliekam mūsos (Jņ.15:4,5; 14:20). „Vārds bija Dievs” nevar nozīmēt, ka vārds ir identisks ar Dievu – jo vārds „bija pie Dieva” vai Dieva klātbūtnē. Tādēļ angļu Bībeles tulkojuma variantā (NEB): „Kas Dievs bija, tas bija arī Vārds”. G.B. Caird piedāvā šādu tulkojumu: „Iesākumā bija nodoms, nodoms Dieva prātā, nodoms, kas bija pati Dieva būtība” (1).

Jēzus personā bija pārdabiska, ne pirms, ne arī pēc tam pieredzēta, atbilstība starp personas būtību un vārdiem. Un mūsu liecībai ir jātiecas līdzināties Viņa paraugam – mums ir jābūt to mācību, kuras mēs sludinām, dzīvam iemiesojumam. Jēzus vēsts vai vārds bija daudz vairāk kā vārdi, kas nāca pār Viņa lūpām. Zināmā mērā Viņš atklāja mācekļiem visu, ko Viņš bija dzirdējis no Sava Tēva (Jņ.15:15); un tomēr burtiskākā ziņā Viņš nožēloja, ka daudz ko no tā, kas Viņam ir sakāms vārdos, tie vēl nespēja nest (Jņ.16:12). Viņa personība un raksturs, par kuru viņi domās visu atlikušo mūžu, bija Dieva „vārda” iemiesojums visaugstākajā pakāpē, taču tas nebūt nenozīmē, ka viņi dzirdēja visus Dieva vārdus, kas nāca pār Jēzus lūpām. Citviet es esmu parādījis, ka kā Tēva, tā Dēla valodas, vai vārdu lietojums stipri atšķiras no mums ierastā lietojuma. Dieva iemiesojums Kristū izpaudās ne tikai tajā, ka Kristus runāja pareizos vārdus par Dievu. Jo, kā Viņš teica, Viņa sekotāji nespēja tos pilnībā uztvert. Vārda iemiesojuma pilnība izpaudās Viņa dzīvē, Viņa raksturā un vairāk par visu Viņa nāvē, uz kuru, iespējams, arī atsaucas Jānis Jņ.1:14, sakot, ka Jānis skatīja Viņa godību, skatīja kā vārds tapa miesa. Man šķiet, ka daudziem no mums ir jāuztver šīs lietas ar sirdi; jo mūsu sludināšana ir pārāk bieži bijusi vien vārdi, Bībeles lekcijas, semināri, plātīšanās ar mūsu pareizo Bībeles fragmentu un tēmu izpratni. Kad būtiskā liecība ir pati dzīve, Dieva vārda iemiesojums dzīvē. Ja mēs to ignorējam, tas noved mūs pie burtiskiem vārdu definējumiem, strīdiem par ticības apliecinājumiem, bezgalīgu vārdu un palīgteikumu veidošanas kāda vārda skaidrojumam…turpretim Kunga Jēzus iemiesotais „vārds” nebija tikai un vienīgi cilvēka izteiktais vārds. Tajā bija ietverts daudz kas vairāk. Tas bija un ir un tam ir jābūt mūžīgi vārdam, kas tapa miesa. Tādēļ it nekas nevar aizvietot personisku liecību un personiskas saskarsmes veidā nodotu mācību, jo faktiski tikai tā arī notiek cilvēka pievēršanās ticībai. Taču arvien biežāk mēs tiecamies izmantot masu medijus sludināšanas nolūkiem – TV, kompaktdiskus, Internetu, video ierakstus un tml. Tajos nav nekā personiski ‘dzīva’; caur to iemiesošanos mūsu personībās nav iespējama patiesību apmaiņa. Taču Dievs sazinājās ar mums caur Savu Dēlu; un tā mēs, personiski sazinoties ar citiem, atklājam tiem Viņa vārdu.       

„Vārds bija Dievs”. Kunga Jēzus vārdi bija vārdi, kurus Viņš bija dzirdējis no Sava Tēva. Bet tas nenozīmē, ka Viņš bija kā faksa mašīna, kas pārraida klausītājiem vārdus, kurus Tēvs čukst Viņam ausī. Kad mācekļi beidzot apjauta kaut ko no Jēzus mēroga, tiem aizrāvās elpa no pārsteiguma: „Tev nav vajadzīgs, lai kāds Tev jautātu!” (Jņ.16:30). Līdz šim tie bija izturējušies pret Viņu kā pret Mācītāju, kuram mācekļi uzdod jautājumus, uz kuriem tas dod gudras atbildes. Beidzot līdz viņu atziņai bija nonācis, ka viņu priekšā ir kas lielāks par ebreju Mācītāju. … Vārdos, kurus Viņš runāja un iemiesoja, bija ietverts kas augstāks par šo vārdu tīri leksisko nozīmi. Viņu priekšā bija neviens cits kā Dieva Dēls; Vārds, kas tapa miesa. Un tieši tāpēc neticīgie ebreji, protams, vienkārši nesaprata Viņa runātos vārdus. Jūdi pieprasīja, lai Viņš runātu ar tiem skaidru valodu (Jn.10:24); taču Kunga atbilde izskan, ka viņu problēma nav valodas izpratnē, bet gan vienkārši tajā, ka viņi atsakās ticēt, ka Viņš, galdnieks no Nācaretes, ir Dieva Dēls. Vai līdz ar to es ietu par tālu, izsakot pieņēmumu, ka Jēzus mācības maldīga izpratne sakņojas vienkārši ticības trūkumā Viņam un nespējā uztvert Viņu kā personību?

Kā Dieva vārds, Dieva vēsts miesā, Jēzus bija Dieva pārstāvis, un kā tāds varētu tikt uzskatīts par Dievu, kaut arī Viņš personīgi nebija Dievs. P.Borgens izskaidro to rakstā ‘Dieva pārstāvis ceturtajā evaņģēlijā’ (2). Viņš citē rabīnu tiesisko principu, saskaņā ar kuru „Pārstāvis ir līdzīgs tam, kas viņu sūtījis” un citē Babilonijas Talmūda Qiddushin 43a: „Viņš ierindojams viņa saimnieka kategorijā”. Tādējādi, tieši tāda bija pirmā gadsimta jūdu izpratne par Jēzu kā Dieva pārstāvi. Džons Robinsons, kādreizējais anglikāņu bīskaps Vulvičā, ir teicis, ka populārā kristietība „vienkārši saka, ka Jēzus bija Dievs tajā nozīmē, ka termini ‘Kristus’ un ‘Dievs’ ir savstarpēji aizstājami. Taču Bībelē tādi piemēri nav atrodami. Jaunā Derība saka, ka Jēzus bija Dieva Vārds, tā saka, ka Dievs bija Kristū, tā saka, ka Jēzus ir Dieva Dēls; bet tā nesaka, ka Jēzus ir Dievs, lūk kā” (3). Un viņš turpina tādā pašā garā analizēt frāzi „vārds bija Dievs” Jāņa evaņģēlija prologā. Viņš uzskata, ka šis tulkojums nav uzskatāms par pamatotu, jo „Grieķu valodā [tulkojums „vārds bija Dievs’] ‘Dievs’ būtu dabiski lietots ar noteikto artikulu, nevis theos, bet ho theos. Tāpat Sv. Jānis nesaka, ka Jēzus ir ‘dievišķīgs’ cilvēks…tas būtu theios. Jaunais angļu Bībeles tulkojums (NEB), manuprāt, pietiekami precīzi atveido domāto nozīmi: ‘Un kas bija Dievs, tas bija arī Vārds’. Citiem vārdiem sakot, skatoties uz Jēzu, jūs redzat Dievu” – tai nozīmē, ka Viņa perfektajā raksturā atspoguļojās Tēva raksturs. (4). Zīmīgs ir noteiktā artikula trūkums pirms vārda ‘Dievs’. „Nelietojot artikulu pirms theos, autors līdz ar to pasaka, ka Logos īstenībā nav Dievs, bet tikai…dievišķīga emanācija” (5).

„Viņš nāca pie savējiem”
Kontekstā šeit runāts kā par Vārdu, kas bija iesākumā, tā arī par Jēzu personīgi, par kuru Jānis bija liecinājis. Apustuļu darbos 10:36-38 tas ir izteikts vienkāršākiem vārdiem: „Šis ir tas vārds, ko Viņš Israēla bērniem sūtījis, pasludinādams mieru caur Jēzu Kristu [Jēzū Kristū]…Jūs zināt, kas noticis visā Jūdejā, sākot ar Galileju, pēc kristības, ko Jānis pasludinājis, ka Dievs ar Svēto Garu un spēku svaidījis nacarieti Jēzu”. Secība, kā arī domas līdzība starp šeit teikto un Jāņa 1:1-8 ir tik liela, ka var loģiski secināt, ka Jānis apzināti atsaucas uz Lūkas pierakstu Apustuļu darbos, izsakot tās pašas domas garīgākā izteiksmes veidā: ‘Iesākumā bija evaņģēlija vārds, kas bija pie Dieva. Un tad nāca Jānis, liecinādams par Jēzu, un tad vārds, kā tas bija Jēzū, nāca pie ebrejiem...’. Pāvils uzrunāja savus laika biedrus: „Brāļi, Ābrahāma cilts bērni…mums šis pestīšanas vārds ir sūtīts” (Ap.d.13:26). Taču Pāvils arī rakstīja, „kad laiks bija piepildījies, tad Dievs sūtīja Savu Dēlu, dzimušu no sievas” (Gal.4:4). Dieva Dēls bija „pestīšanas vārds” / Jēzus. „Vārds bija Dievs”.

Piezīmes

  1. G.B. Caird, The Language and Imagery of the Bible (London: Duckworth, 1988), p.102.
  2. In Religions in Antiquity (Leiden: Brill, 1968), pp.137-148.
  3. John Robinson, Honest to God (London: S.C.M., 1963), p.70.
  4. Ibid, p.71.
  5. Oscar Cullmann, The Christology of the New Testament (London: S.C.M., 1971), p.266.   

 

   
 

PIRMĀ NODAĻA: Bībeles Pamati

 

 
1-1 Dieva personība || 1-2 Kas izriet no viendievības | 1-3 Dieva izpausme | 1-4 Dieva Gars || 1-5 Vai Svētais Gars ir persona? | 1-6 Personifikācijas princips | 1-7 Apsolījumi Ēdenē | 1-8 Apsolījumi Ābrahāmam | 1-9 Apsolījumi Dāvidam | 1-10 Vecās Derības pravietojumi par Jēzu | 1-11 Dzimšana no jaunavas | 1-12 Kristus vieta Dieva plānā | 1-13 Vai Jēzus radīja zemi? | 1-14 Jēzus nav iepriekš pastāvējis: Nu un tad? | 1-15 Atšķirības starp Dievu un Jēzu | 1-16 Jēzus daba | 1-17 Jēzus cilvēcība | 1-18 Jēzus uzvara | 1-19 Jēzus asinis | 1-20 Jēzus un Mozus bauslība | 1-21 Jēzus kā mūsu pārstāvis | 1-22 Kristus augšamcelšanās nozīme priekš mums | 1-23 Kristus mira par mani: Tad kas man būtu jādara? | 1-24 Kristus iedvesma ikdienas dzīvē |
OTRĀ NODAĻA: Īstenais Kristus
  2-1 Jēzus tēli | 2-2 Aba, Tēvs | 2-3 Kā Jēzus Sevi pasludina | 2-4Jēzus – Palestīnas ebrejs | 2-5 Jēzus un tauta | 2-6 Jēzus vārdi | 2-7 Jēzus nabadzība | 2-8 Jēgas atrašana ikdienas pieredzē | 2-9 Jēzus – intelektuālis | 2-10 Jēzus dabiskums | 2-11 Spēja uztvert citu vajadzības | 2-12 Jēzus – radikālis | 2-13 Jēzus radikālās prasības | 2-14 Jēzus radikālā valoda | 2-15 Jēzus radikālā autoritāte | 2-16 Jēzus radikālā pieņemšana | 2-17 Pārprastais Jēzus | 2-18 Īstenais krusts: Šodien ir piektdiena | 2-19 Šodien tāds pats kā vakar | 2-20 21.gadsimta Jēzus | 2-21 Kristus cilvēciskuma nozīme | 2-22 Jēzus dievišķā puse | 2-23 Tēvs un Dēls | 2-24 Koncentrēšanās uz Kristu | 2-25 Jēzus Gars|
 
TREŠĀ NODAĻA: Kā īstenais Kristus tika pazaudēts
 

Kāpēc tika pieņemta Trīsvienība 3-1 Pielāgošanās pagānismam | 3-2 Patiesa intelektuāla neveiksme? | 3-3 Domas, ka Jēzus nav cilvēks, psiholoģiskā pievilcība | 3-4 Ebreju ietekme uz Trīsvienību | 3-5 Netīrā politika un Trīsvienības doktrīna | 3-6 Trīsvienība: vēlme pēc atzīšanas | 3-7 Kā tika pazaudēts īstenais Kristus |

   
PIELIKUMS: Daži sagrozīti Raksti
  1 Ievads | 2-1 Iesākumā bija vārds” | 2-2  „Vārds bija pie Dieva” | 2-3 „Vārds tapa miesa" | 2-4 „Vārds bija Dievs” | 2-5 „Caur Viņu viss ir radies” | 2-6 Kā Logos / vārds tapa miesa | 3  Jēzus Sevis uzcelšana (Jņ.2:19-21) | 4 „Dievs ir Gars (Jņ.4:24) | 5 „Es esmu no debesīm nācis” (Jņ.6:33,38) | 6 „Pirms Ābrahāms tapa, esmu Es” (Jņ.8:58) | 7 To skaidrību, kas Man bija pie Tevis, pirms pasaule bija” (Jņ.17:5) | 8 „Klints, kas tiem gāja līdzi” (1.Kor.10) | 9 „Dieva veidā būdams” (Fil.2) | 10 Kolosiešiem 1:15-18: „Viņā radītas visas lietas” | 11 Kas bija Melhisedeks? |