Mājas lapa
2-3 Kā Jēzus Sevi pasludina
Īstenajam Kristum ir jābūt katra cilvēka sirdī mītošajam paraugam, kam līdzināties. Taču viena no problēmām mūsu tieksmē veidot apziņā Kristus tēlu, kāds Viņš bija kā cilvēks, ir tajā, ka Viņš Pats nesludināja par Sevi ar vārdiem. Viņš nekad nav tieši paziņojis, ka Viņš ir Mesija – par to liecina tas, par ko Viņš ir bijis Savā dzīvē. Viņa darītie brīnumi bija tie, kas atklāja Viņa godību (Jņ.2:11). Dieva godība ir Viņa rakstura būtība (2.Moz.33:18). Kungs sāka to atklāt, sāka ļaut tai parādīties, sasniedzis 30 gadu vecumu – ar Savu pirmo zīmi, vīna radīšanu Kānā (Jņ.2:11). Bet arī tā bija Viņa godības atklāšana tikai dažiem – jo pat galda uzraugs domāja, ka līgavainis, nevis Jēzus bija tas, kas ceļ priekšā jaunus vīna krājumus (Jņ.2:10). Viesi bija ieskurbuši (Jņ.2:10- methuo= ‘dzert līdz apskurbumam’). Viņa godības atklāšana, kuru Jānis nosauc par Viņa pirmo zīmi, faktiski parādījās tikai mācekļiem un, iespējams, vēl dažiem citiem, kas saprata, kas ir noticis. Man šķiet, ka tā ir jāizprot Bībeles atsauces uz godību, kura Kungam Jēzum bija ‘no sākuma’ – proti, no Viņa dzīves un kalpošanas sākuma, taču kas atklāti parādījās tikai vēlāk. Skaidrs, ka līdz šim brīdim Kānā Viņš turēja Savu godību apslēptu Savā ikdienišķajā izskatā – apslēptu tik lielā mērā, ka cilvēki bija pilnīgi šokā, kad Viņš piecēlās sinagogā un paziņoja Sevi par Mesiju. Vairums Viņa Sevis pasludināšanas bija apslēptas Viņa dzīves veida dēļ un dēļ Viņa attieksmes pret cilvēkiem. Viņš atstāja to cilvēku ziņā, kas Viņu vēroja, lai tie redzētu, kā vārds Viņā tapa miesa. Šajā ziņā Jēzus vārdi patiesi bija augstākā mērā darbi. Viņš bija vārds, kas tapa miesa. Kad jūdi Viņam vaicāja: „Kas tu tāds esi?”, Viņš atbildēja: „Es esmu no iesākuma, kā jau esmu jums teicis. Daudz kas Man par jums jārunā…Kad jūs Cilvēka Dēlu būsit paaugstinājuši, tad jūs sapratīsit, ka es Tas esmu” (Jņ.8:25,28). Jēzum nekas par Sevi nebija jāstāsta; Viņš bija vārds, kas tapa miesa, Viņa darbi un visvairāk jau Viņa nāve pasludinās, kas viņš ir. Šī Sevis paša sludināšana, kas neprasīja nekādu pašreklāmu bija tik brīnišķi unikāla, vien Jēzum piederīga. Taču Pēteris saka, ka sieva pievērsīs vīru bez vārda runas – un šajos vārdos ir praktiski ietverta tā pati doma.
Jēzus nepasludina Sevi, taču Viņš sagaida, ka mēs veidosim savas dzīves ap Viņu. Tas ir vēl viens paradokss. Skaidrs, ka mums ir jāatveido Viņa tēls, atkārtoti iedziļinoties mums pieejamajos evaņģēlijos, kas atveido Viņu no dažādiem redzes punktiem un jācenšas savā apziņā veidot Viņa personības tēlu. Viņa darbi runāja skaļi [un šajā ziņā Viņš ir mūsu paraugs mūsu liecībā]. Kad Viņš apklusināja vētru, mācekļi brīnījās: „Kas Tas tāds, ka vēji un jūra Tam paklausa?”, ļoti labi zinādami, ka Viņš izpilda pravietojumu, ka Jahve apklusinās jūras viļņus. Un šajā kontekstā Viņš saka: „Turiet drošu prātu, Es tas esmu! Nebīstieties!” Viņš noteikti gribēja, lai viņi saistītu Viņu ar Jahves vārda būtību, Es esmu, kas Es esmu. Taču šī saikne redzama tik tiem, kas patiesi meditē un sasaista lietas savā prātā. Kā mūsu musulmaņu draugi ir daudzkārt pareizi atzīmējuši, ka Jēzus Pats nekad vārdos nav sludinājis Sevi par Mesiju. Kad citi Viņu tā sauca, Viņš atbildēja, saucot Sevi par „Cilvēka Dēlu”. Viņš tā iztēlojās Sevi. Viņš dziļi izjuta Savu cilvēcību, Savu solidaritāti ar mums un Viņš it kā virzīja mūs, kas nāks pie ticības vēlāk, domāt par Viņu kā par mūsu dabas cilvēku. Skaidrs, ka Viņš ir daudz vairāk nekā mūsu dabas cilvēks. Bet tāpēc, ka mēs esam cilvēki, mums ir jāveido savs tēls, pamatojoties uz perfektu cilvēku – Jēzu, patiesu un cilvēcības pilnu pēc Dieva nodoma. Šeit jāpiezīmē, ka tie, kas uzskata, ka Jēzus bija Dievs Pats, nostāda sevi neizdevīgā stāvoklī – mūsu sapratne, ka Jēzus patiesi „tapa miesa” spēcīgi stimulē mūs līdzināties Viņam. Viņa piemēra spēks noteikti mazinās, ja mēs uzskatām Viņu par Pašu Dievu.
Kungs Jēzus sludināja Dieva Valstību. Bet „Dieva Valstība” ir Jēzus, kā mēs to lasām Lk.17:20,21. Kā ķēniņvalsts ķēniņš Viņš bija tās iemiesojums. Viņa personība pati par sevi bija Dieva valstības sludinājums, kā tas ir tagad un kā tas būs uz zemes, kad Viņš atgriezīsies. Ir vēl viens piemērs, kur „Dieva valstība” lietota attiecībā uz Jēzu; tas ir Jņ.3:2-5. Kad Nikodēms atzīst, ka Jēzus nāk no Dieva, jo neviens nevar tādas zīmes darīt, ja Dievs nav ar to, tad Kungs atbild, ka tikai tas, kas piedzimst no jauna, var redzēt Dieva Valstību, tikai atdzimis ūdenī un Garā tas var tikt Dieva valstībā. Šeit viegli ir palaist garām to, ka Kunga komentārs saistāms ar to, ka Viņš ir Mesija un kā cilvēki var Viņu pazīt. Ja mēs lasām Dieva valstību, kā attiecošos uz Viņu, tad viss kļūst skaidrs. Caur kristībām, caur atdzimšanu ūdenī un garā, mēs ieejam Kristū. Viņš tad bija un ir arī tagad pati Valstības būtība; absolūtais Valstības dzīves tēls. Pastāvēja absolūta atbilstība starp Viņa Valstības pasludināšanu un Viņa Paša raksturu. Un tieši tas dos mūsu sludināšanai par šo pašu Valstību līdzīgu spēku un pārliecinošu aicinājumu vīriem un sievām sekot mums Valstībā.
PIRMĀ NODAĻA: Bībeles Pamati
Kāpēc tika pieņemta Trīsvienība 3-1 Pielāgošanās pagānismam | 3-2 Patiesa intelektuāla neveiksme? | 3-3 Domas, ka Jēzus nav cilvēks, psiholoģiskā pievilcība | 3-4 Ebreju ietekme uz Trīsvienību | 3-5 Netīrā politika un Trīsvienības doktrīna | 3-6 Trīsvienība: vēlme pēc atzīšanas | 3-7 Kā tika pazaudēts īstenais Kristus |
