Mājas lapa
1-14 Jēzus nav iepriekš pastāvējis: Nu un tad?
2.Jņ.11 teikts, ka mācība, kas neapliecina miesā nākušo Jēzu Kristu, ir saistīta ar „ļaunajiem darbiem”. Tādējādi, labos darbus iedvesmo patiesa Kunga cilvēcības izpratne un ļaunie darbi izriet no atteikšanās pieņemt šo patiesību. Neviltotības pārbaude, pēc Jāņa vēstulē teiktā, pamatojas divās vienkāršās lietās: Vai tie, kas nāk pie jums, ir atzinuši patiesību un dzīvo mīlestībā pēc Viņa baušļiem. Šīs divas lietas ir cieši saistītas. Un tās var kalpot par patiesuma pārbaudi arī šodien. Jo kur nav mīlestības, nav arī patiesas ticības Jēzus mācībai, neskatoties uz to, cik skaisti tā tiek formulēta vārdos vai rakstos.
Lūgšana bez bailēm un ar paļāvību
Tādēļ ikdienas dzīvē Viņš būs dzīva realitāte, tāpat kā Dāvids mēs raudzīsimies uz Kungu Jēzu katru mīļu dienu. Mēs patiesi ticēsim, ka piedošana ir iespējama, jo mums ir tāds pārstāvis; un Viņa piemēra realitāte iedvesmos mūs jo lielākā mērā celties pāri mūsu dabas zemākajam līmenim. Grēku izpirkšanas mācības patiess novērtējums palīdz mums raidīt Dievam pieņemamu lūgšanu. „Mums, kas Viņam (Kungam Jēzum) ticam, dota iespēja tuvoties Dievam bez bailēm un ar paļāvību” (Ef.3:12). Vēstulē ebrejiem ir bieži lietots vārds „tāpēc”; tāpēc ka Jēzus ir izpildījis šķīstīšanu no grēkiem, mēs varam „bez bailēm pieiet pie žēlastības troņa”, lūdzot uzticībā ar tīru sirdsapziņu (Ebr.4:16). Šī „drosme”, kuru mums dod Kristus izpildītā šķīstīšana no grēkiem, atspoguļosies mūsu liecībā (2.Kor.3:12; 7:4); mums piedēvētā taisnprātība sniegs mums tādu pārliecību, ka tā izpaudīsies visā mūsu būtībā. Tieši tāpēc ‘drosme’ bija agrīnās baznīcas lozungs un raksturīga īpašība (Ap.d.4:13,29,31; Ef.3:12; 1.Tim.3:13; Ebr.10:19; 1.Jņ.4:17). Stefans patiesi ticēja, ka Kungs Jēzus stāvēja kā viņa pārstāvis un advokāts žēlastības troņa priekšā. Zemes tiesas nosodīts, viņš ar drošu pārliecību apelē pie debesu tiesas (Ap.d.7:56). Viņa drosme balstījās Jēzus paustajos vārdos: „katru, kas Mani apliecinās cilvēku priekšā, to arī Cilvēka Dēls apliecinās Dieva eņģeļu priekšā” (Lk.12:8).
Saistība starp grēku izpirkšanu un ticību lūgšanai ir skaidri pausta 2.Kor.1:20: „Jo, cik ir Dieva apsolīšanu, tās ir Viņā jā, tāpēc caur Viņu mūsu āmen Dievam par godu”. Kunga nāve bija apstiprinājums Dieva apsolījumiem, kā arī tas, ka Viņš mira kā Ābrahāma dzimums, uzņēmies pārstāvēt visus Ābrahāma pēcnācējus Savā personā (Rom.15:8,9). Šī iemesla dēļ „caur Viņu [tāpēc ka mēs esam Viņā] mūsu āmen Dievam par godu”. Mēs varam no sirds teikt ‘āmen’, lai tā notiek, par mūsu lūgšanām, jo mēs ticam un saprotam Viņa šķīstīšanas darba jēgu.
Mīlestība
Tas, ka Jēzus nepastāvēja iepriekš kā persona, dod vielu dziļām pārdomām. Tādām, kas mūs piemeklē, kad vienatnē stāvam nakts vidū, lūkojoties zvaigznēs. Šķiet acīmredzami, ka ir bijis jābūt kādai iepriekšējai radīšanai vai radīšanām, piemēram, eņģeļu radīšanām. Dievs pastāvējis kopš mūžības, taču tikai pirms 2 000 gadiem nāca pasaulē Viņa vienpiedzimušais Dēls. Un šis Dēls bija cilvēks, lai glābtu cilvēkus – tikai dažus miljonus no mums (vai mazāk), kas dzīvojuši 6 000 gadu laika sprīdī. Tas ir brīnumaini, ja mēs stādāmies priekšā laika un telpas bezgalību. Ka Dieva vienīgais Dēls iet nāvē dēļ dažiem no mums šeit, kas rāpo šīs mazās planētas virspusē tik gaistošu laika sprīdi. Viņš mira, lai Dievs varētu veikt mūsu glābšanas darbu; un Dieva mīlestība uz mums tiek pielīdzināta jaunekļa precībām ar jaunavu (Jes.62:5). Visuvarenais Dievs, kas pastāvējis kopš mūžības, tiek pielīdzināts nepieredzējušam jauneklim ar tā kvēli un priecīgām gaidām, kurām nepiemīt ilūziju zudums. Vēl jo vairāk. Jēzus, kas nepastāvēja iepriekš, bet bija tāds pats kā es, mira dēļ manis tai kauna pilnajā nāvē. Mūsu sirdis un prāti mulst šīs bezgalīgās perspektīvas priekšā. Viņa šķīstajai mīlestībai pret mums, Viņa visžēlīgumam ir jāliek mums saprast, ka arī mums ir jāsniedzas citu dzīvēs, nedomājot, ka tie ir zemāki par mums vai pārāk niecīgi vai tālu no mums. Nav brīnums, ka 1.Jņ.4:15,16 apraksta ticību Jēzum kā Dieva Dēlam kā ticību mīlestībai, kas Dievam ir uz mums.
Patiesa kristietība uzskata, ka personīgas attiecības nozīmē vairāk par visu pasaulē un patiesi humāns dzīves veids – gala rezultātā – ir mīlestībā pastāvīgi un nesavtīgi atdot sevi Dievam un citiem. Taču galu galā tā visa pamatā ir mūsu centieni pirmām kārtām sekot Jēzus paraugam. Šis paraugs ir reāls un aktuāls tikai Jēzus pilnīgās cilvēcības dēļ. Viņš dzīvoja tā, kā Viņš mācīja dzīvot citiem. Vārds mīlestība bija iemiesojies Viņā. Visdziļākajā būtībā Viņa dzīve bija visnevainojamākā cilvēka dzīve šai pasaulē. Un tieši Viņa cilvēcības dēļ, tieši tāpēc, ka Viņš nebija ‘pats Dievs’, bet gan cilvēks Jēzus Kristus, tāpēc ka Viņš nebija iepriekš pastāvējis, Viņš ir mūsu dzīves un būtības reālais paraugs. Apgalvot, ka Jēzus ir „Dievs”, nozīmē laupīt Viņa personības būtību; tas iznīcina Viņa rakstura brīnumu un visu, kas Viņš bija un ir un būs mūžīgi.
Tiesas dienas realitāte
Mēs tiksim tiesāti caur cilvēku Jēzu Kristu (Ap.d.17:31). Tas nozīmē, ka tieši tas, ka Jēzus nepastāvēja iepriekš un Viņam bija cilvēka daba, dara Viņu par pastāvīgu un nepiekāpīgu mūsu cilvēciskās uzvedības tiesnesi. Viņš ir tiesnesis tieši tāpēc, ka ir Cilvēka Dēls.
Secinājums
Jāņa centieni panākt ticību tam, ka Jēzus nāca miesā sakņojās Viņa vēlmē, lai brāļiem būtu tas pats Gars, kas bija Jēzū, lai tas mājotu viņu miesā (1.Jņ.4:1,2). Viņš gribēja, lai viņi saprastu, ka būt cilvēkiem, būt miesā nevar būt par šķērsli tam, lai viņos būtu Dieva Gars. Mums ir jābūt šinī pasaulē tādiem pašiem, kāds tajā bija Jēzus (1.Jņ.4:17). Tāpēc ir tik būtiski saprast, ka Kungam Jēzum patiesi bija cilvēka daba.
PIRMĀ NODAĻA: Bībeles Pamati
Kāpēc tika pieņemta Trīsvienība 3-1 Pielāgošanās pagānismam | 3-2 Patiesa intelektuāla neveiksme? | 3-3 Domas, ka Jēzus nav cilvēks, psiholoģiskā pievilcība | 3-4 Ebreju ietekme uz Trīsvienību | 3-5 Netīrā politika un Trīsvienības doktrīna | 3-6 Trīsvienība: vēlme pēc atzīšanas | 3-7 Kā tika pazaudēts īstenais Kristus |
